"Raksts uz tās nepieņem šķīdumu?" Stcfens muļķīgi atjautāja. Laboratorija, galdi un plaukti, un luminiscējošās spuldzes visapkārt šķita sagriežamies tumšā viesulī, kas lēnām sāka griezties viņiem abiem apkārt. "Vai tas nozīmē?…"
"Jā."
"Vai esi par to pārliecināts?"
Ješua it kā atgrūdās un lieliem soļiem aizgāja atpakaļ pie sava darbagalda. "Protams, ka esmu pārliecināts. Kā tad tu domā?"
"Bet kā tas var būt? Es domāju, ar pirmo lapu tas tik labi funkcionēja. Kā tas var būt, ka pie otras lapas tas nefunkcionē vispār n
"Nav ne jausmas," Ješua norūca un pārvilka pāri vanniņai foliju, kam vajadzēja novērst šķidruma izžūšanu. "Iespējams, tas ir cits papīrs. Varbūt arī cita tinte. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka otrā lapa bija ārpusē, kad abas tika salocītas, un atradās kontaktā ar plastmasas foliju. Es zinu tikai to, ka rakstīto uz otrās lapas es nevaru padarīt redzamu."
"Nu lieliski," Stefens iesaucās, pacēla rokas un ļāva tām bezpalīdzīgi atkal nokrist. "Un ko tad nu mēs darīsim?"
"Iesim gulēt." Judīte pēkšņi bija viņam pie sāniem, maigi turēja viņu ciet. "Rīts gudrāks par vakaru."
Ješua saberzēja acis. "Acumirkli man nav ideju. Man jātiek uz bibliotēku. Pameklēt šo to, vienam otram pajautāt. Jāizpēta papīrs. Varbūt tad man kaut kas ienāks prātā."
"Vecīt," Stefens izgrūda. "Es to nevaru aptvert. Būt tik tuvu klāt, un tad…" Bija tik patīkami just Judītes roku.
Ješua skatiens bija nelaimīgs. "Un tas vēl nav viss."
" Jā? Kas tad vēl? Nāc, klāj nu vaļā."
"Profesors Vilfords-Smits no rītdienas pusdienlaika ir rezervējis laboratoriju. Viņš vēlas izpētīt skeletu un lietošanas pamācību."
22
Sūtītājs: Donald_Frey@atts.new.com <mailto:Donald_Frey@aus. new.com>
Kam: ] ohn_Kaun@ny.new.com < mailto:John_Kaun@ny.new.com > Ziņojums-Id: 511241 IB. 71B.00201@newsr01.new.com <mailto: 5112411B. 71B.00201@newsr01.new.com» Temats: Sarunas Melburnā, *STEIDZAMI* Versija: 1.0
Saturs: text/plain; charset=iso-S859-l Džon,
es steidzinu nelabprāt, taču sarunas ir * nopietnās briesmās*! Murdoha grupa ir izteikusi jaunu piedāvājumu, cik dzirdēju. Es viņus vairs nevaru ilgāk aizkavēt. LUDZU, piezvaniet man! Dons
Bija auksti. Auksts, mitrs, nepatīkams, lai kā ari grozies. Un pakausis sāpēja tik ļoti, ka nevarēja izturēt. Vismaz bija jau mazliet gaišs, tas nozīmēja, ka rīts bija sagaidīts…
Stefens pēkšņi izslējās un paskatījās apkārt. Viņš sēdēja mašīnā. Kā viņš varēja sēdēt savā mašīnā? Un Judīte gulēja viņam blakus, saritinājusies izlaistā blakussēdeklī neiespējamā pozā. Tad viņš atkal atcerējās — atpakaļbrauciens naktī… kā viņam gandrīz bija aizkritušas ciet acis… kā Judīte sēžot bija aizmigusi… Beigu beigās viņš bija apstājies kādā stāvvietā, atvāzis sēdekļus, un viņi bija svētlaimīgi ļāvušies miegam.
Nu viņa skausts bija tik sasprindzināts, ka skriemeļi pie katras kustī-
v _ _
bas saduras. Šausmīga sajuta. Viņš ar vienu roku masēja sev plecus, ar otru tīrīja aizsvīdušos logus. Kāpēc šeit naktīs aizsvīda logi, šeit, zemes vidienē, kas līdzinājās tuksnesim? Taču naktis bija aukstas, tāpēc viņam ari tagad tā sala. Viņiem būtu vajadzējis apsegties, taču ne segas, ne kā tamlīdzīga viņam mašīnā nebija. Nevarētu teikt, ka tas bija tālredzīgi.
Viņš paskatījās pulkstenī. Pusseptiņi. Cikos viņi bija devušies ceļā? Varēja būt ap četriem. Tad iznāk, ka viņš bija gulējis divarpus stundas. Nu, tā viņš arī tagad jutās. Un galvā no ķimikāliju izgarojumiem joprojām dūca.
Un ko tagad darīt? Viņš vēl arvien jutās noguris, un Judīte tikai dusmīgi norūca, kad viņš atvēra durvis un kāpa ārā no mašīnas, jo pa atvērtajām durvīm ielauzās svaiga, silta rīta gaisa šalts un uzjundīja silto, miklo smārdu, ar ko mašīnas salons bija piesūcies kā slapja vate. Izskatījās, ka viņa negribēja mosties.
. Vislabāk būs, ja viņš brauks tālāk, uz nometni. Un tad tūlīt savās gultās.
Vēl tikai mazliet atspirgt. Pakustināt rokas, izpurināt kājas. Visai dzīva satiksme jau šajā agrajā stundā. Kā nekā svētdienas rīts. Taču šeit bija Izraēla, šeit svētdiena bija darbadiena. Un viņam reiz vajadzēja arī kārtīgi apdomāt, kā tālāk rīkoties. Cik daudz viņiem patiesībā bija zināms. Kauns šodien gribēja sākt pētīt skeletu. Un arī lietošanas pamācību. Tās bija kā sacīkstes. Cieši blakus. Sajūta, it kā galva būtu piebāzta ar stikla vati, nebija īpaši daudzsološa.
Tātad izgulēties. Viņš iekāpa atpakaļ mašīnā, piestartēja motoru. Judīte uztrausās augstāk, mazliet izslējās un, klusiņām krākdama, gulēja tālāk, kad viņš sāka braukt.
Pāvests parasti cēlās piecos no rīta un pēc rīta tualetes savā privātajā kapelā pusstundu lūdzās. Pēc tam — jau vairākus gadus ar jauna mūka palīdzību — viņš apģērbās, pirms devās brokastīs, ko ieturēja nelielā, ar sārtām tapetēm tapsētā ēdamistabā pie vienkārša, kaila galda kopā ar diviem vai trim kardināliem. Lielākoties jau pie brokastu galda sarunas iegriezās amata lietās; privātām pārdomām laika daudz neatlika jau tāpēc vien, ka nekā privāta tikpat kā nebija. Gadu gaitā pāvests bija kļuvis par amatu, kurā viņš tika ievēlēts līdz sava mūža beigām, it kā sakusa ar to un kļuva ar to pilnīgi vienots. Tas bija process, kura gaitā privātpersona, kura vēlējās kļūt par pāvestu, pārstāja eksistēt.
Skarfaro pāvesta ikdienas ieradumus, protams, pārzināja precīzi. Pats nebūdams agras celšanās piekritējs, mazliet pirms septiņiem viņš ieradās pie privātsekretāra, kura ziņā bija baznīcas galvas laika plānotājs, lai saņemtu audienci. Sekretārs bija francūzis ar īgnu skatienu un plāniem matiem, aptuveni piecdesmit gadu vecs, un viņš nezināja, kādu amatu Skarfaro faktiski ieņem. Viņš zināja vienīgi to, ka pāvests bija viņam licis sicīlicti pieņemt jebkurā laikā.
Pāvestam bija viduslaiku firsta apartamenti. Sienas, grīdas, griesti — tas viss bija tik grezns un lepns, cik vien vispār bija iespējams. Pie sienām vērtīgas gleznas, grīdās iestrādātas dārgas intarsijas, rotāti griesti, lielas eļļas gleznas smagos zelta rāmjos, gobelēni, kroņlukturi, milzīga gulta ar baroka stila baldahīnu — un visapkārt dažāda lieluma, krāsas un formas krucifiksi. Nekas no tā patiesībā nepiederēja šim vīram, kurš bija pāvesta amatā, ne arī izteica viņa personību; to visu viņš bija pārņēmis no sava priekšgājēja un tāpat nodeva tālāk šī amata turpinātājam, un, ja bija iespējams pierast pie visas šīs greznības, kas vispirms šķita gandrīz satriecoša, tad sajūta bija drīzāk kā uzturēšanās tādā kā apdzīvojamā muzejā nekā patiešām mājīgās telpās. Lai arī viņš zināja, ka, pats par sevi saprotams, telpas regulāri un pamatīgi tika uzkoptas, Skarfaro šķita, ka šeit vienmēr ož pēc putekļiem.
Pāvests sēdēja augstā krēslā savas darbistabas vidū pie viena no augstajiem logiem, tā ka gaisma krita tieši uz viņu. LJz galdiņa viņam blakus bija nolikta glāze tējas, un klēpī gulēja mape ar avīžu izgriezumiem, kas kopējot bija palielināti, lai viņam būtu vieglāk tos izlasīt. Viņš satrūkās, kad Skarfaro ienāca telpā. Šķita, ka viņš bija iemidzis.
"Brokastis mani nogurdina arvien vairāk," pāvests sacīja, kad Skarfaro nometās viņa priekšā ceļos un noskūpstīja zīmoggredzenu. "Katru rītu cs lūdzos spēku izturēt dienu, taču ar katru dienu es drīzāk jūtu, ka mani spēki iet mazumā."