Skarfaro uzmanīgi uzlūkoja vīru baltajā sutanā. Viņš redzēja seju, kurā gadi bija atstājuši savas pēdas un jau bija manāms nāves tuvums. Viņš redzēja rokas, kuras bija sākušas vairāk trīcēt, jo vairāk viņu pārņēma Parkinsona slimība, kas katoļu baznīcas virsvadītājam bija uzbrukusi.
Pavests ar gandrīz nemanāmu kustību noradīja uz tuvumā stāvošo krēslu, ko Skarfaro strauji pievilka sev klāt. "Kas tevi atvedis pie manis, Baptist?"
"Ir tikuši veikti izrakumi, Jūsu Svētība," Skarfaro sāka savu ziņojumu. "Izraēlā…" Viņš runāja klusi, pat ne desmit centimetrus attālu no pāvesta auss, precīzi aprakstīja visas detaļas un nobeigumā izteica pats savu viedokli par notikumiem. Tad viņš apklusa un ļāva baznīcas galvai dzirdēto pārdomāt.
Pāvests domāja ilgi. Rokas vienu otrai pārlicis, viņš skatījās pa logu, pa kuru pavērās skats uz mirdzošo Romu, nepārtraukti vieglītēm kustinādams galvu augšup lejup, tik viegli, ka bija grūti saprotams, vai tā bija slimības izpausme vai arī domīga galvas purināšana.
"Es, Baptist, domāju, ka tu kļūdies," viņš beidzot pusbalsī sacīja, un uz brīdi viņa balss atkal bija kļuvusi stingra un pilna paļāvības kā agrāk. "Es domāju, ka šis Džons Kauns savu atradumu patiešām vēlējās mums pārdot. Tāpēc viņš bija vērsies finanšu institūcijā."
"Bet viņam tā vēl nemaz nebija. Ja tas vispār kaut kur ir."
Pāvests nopūtās. "Es vēlētos, kaut Dievs mani jau būtu pasaucis pie sevis un kāds jaunāks būtu manā vietā, kāds, kuram vēl piemīt tam nepieciešamais spēks. Taču nu ir jāiztiek tā, kā ir. Baptist, dodies uz Izraēlu. Rīkojies tā, kā nepieciešams baznīcas labklājībai."
Skarfaro pārsteigti ieelpoja, tad nolieca galvu, kamēr tajā domas jau bija sākušas patstāvīgi darboties un organizēt to, kas darāms. "Kā vēlaties, tēvs."
"Baptist…" Pāvests satvēra viņa roku, turēja to cieši ar saviem aukstajiem pirkstiem un vērīgi viņā skatījās. "Klausies uzmanīgi, ko es teikšu…"
Un Luidži Baptists Skarfaro klausījās.
Stefens bija pārguris līdz nespēkam. Viņš bija pavadījis Judīti līdz viņas teltij, kas pa viņu prombūtnes laiku bija kļuvusi pustukša, jo viņas kaimiņiene jau bija aizbraukusi, un Judīte, ne vārda neteikusi, nenoģērbusies un neapsegusies bija atkritusi nesakārtotajā gultā un aizmigusi. Taču viņam bija vēl kas noskaidrojams. Vēl nedrīkstēja gulēt, pagaidām.
Ar lāsi remdena ūdens viņš bija izberzējis acu kaktiņus, taču tas neko daudz nelīdzēja pret trulo sajūtu galvā un dīvaino smagumu, kas savilka viņa muskuļus. Viņš nejutās svaigi. T-krekls lipa pie miesas. Āda, uz kuras naktī bija izžuvuši sviedri, sāka niezēt. Viņa apakšbikses vēl arvien bija mitras un sastingušas no sviedriem un ejot berza. Viņam steidzīgi bija nepieciešama duša, dažas stundas miega un tad svaiga veļa. Šādā secībā. Viņš noraizējies vēroja, kā dušas kabīnes tika sagatavotas aizvešanai. Tomēr šķita, ka viena pagaidām tiks atstāta turpat.
Rīta saule kāpa arvien augstāk pāri apvidum, kas rīta agrumā viņam vairāk nekā jebkad bija izskatījies kā Mēness virsma, kuru kāds bija mēģinājis apzaļumot. Pirms tūkstoš gadiem. Kļūst arvien karstāks, viņš domāja, vai vispār būšu spējīgs savā teltī gulēt.
Taču bija labi kustēties un dziļi elpot. Tas aizdzina vates sajūtu galvā. Tām vajadzēja būt ķimikālijām, kam gan vēl? Tā galu galā nebija pirmā nakts, ko viņš bija pavadījis bez miega, taču viņš vēl nekad pēc tam nebija juties tik salauzts. Viņš pat bija kārtojis eksāmenus pēc nakts dzīrēm, un tic nebija bijuši tie sliktākie.
Beidzot viņš atrada profesoru teltī, kurā lielos metāla dokumentu skapjos bija saliktas fotogrāfijas un izrakumu grāmatas. Profesors tobrīd kārtoja zīmītes, kas izskatījās pēc personāla dokumentiem. Stefens parasti labi prata lasīt tādus rakstus, ko viņš redzēja kaut vai stāvot uz galvas vai spogulī, taču šodien ne. Šodien tas viņu arī neinteresēja.
"Jā?" izrakumu darbu vadītājs jautāja, pavirši paskatījies pār savām brillēm.
"Es jums tikai vēlējos pateikt," Stefens mierīgi teica, "ka mans reiss uz mājām ir nākampiektdien."
"Jauki."
"Un es gribēju pajautāt, vai cs varu vēl tik ilgi palikt nometnē."
"Jā, protams. Šī nedēļa katrā ziņā vēl ir jūsu rīcībā."
"Labi."
Stefens gaidīja. Taču profesors turpināja darboties ap saviem papīriem. Viņš nctcica neko tādu kā Ai, Stejēn, tā kā jūs esat šeit… es vēlos šodien sākt četrpadsmitā apgabala dīvaino atradumu izpēti — vai jūs man pēc tam palīdzēsiet tos nogādāt? Tā vietā viņš pēc kāda laika atkal pārtrauca savu darbošanos un atkal paskatījās uz Stefenu pāri briļļu rāmim. "Vai vēl kaut kas?"
"Ehm, es gribēju… es gribēju jautāt, vai kaut kas jau ir noskaidrojies."
"Noskaidrojies? Kādā nozīmē?"
"Nu jā — sakarā ar to spiegošanas gadījumu. Vai kas tas ari bija. Četrpadsmitā apgabala atradumi, jūs jau zināt."
"Ak jā, protams. Nē, tas vēl tiek izmeklēts. Tur nekā jauna nav."
Štefenam bija tāda sajūta, it kā ap krūtīm kāds viņam būtu aplicis jostu un ieņēmis galvā ar katru minūti to apjozt par vienu iedaļu ciešāk. Viņš paskatījās uz profesoru, kurš, kā izskatījās, sarunu jau atkal uzskatīja par pabeigtu, un nolēma nesamierināties ar tukšām atrunām.
Viņš ātri piegāja pie galda, pie kura sēdēja sirmais, kalsnais izrakumu darbu vadītājs. "Profesor, vai drīkstu jums pajautāt vēl kaut ko?"
Vilfords-Smits pārsteigts pacēla galvu. "Ko tad vēl?"
"Kāpēc jūs man vairs neļāvāt runāt, līdzko es jums parādīju maisiņu ar lietošanas pamācību? Ko jūs domājāt, ar ko mums ir darīšana?"
"Es uzskatīju, ka tā būs labāk," profesors lēnām teica. Tad, skatīdamies Stcfenam garām, tukšumā, it kā, iegrimis pārdomās, viņš sarunātos pats ar sevi, domīgi piebilda: "Es gan arī uzskatīju, ka būs labāk, ja es informēšu misteru Kaunu. Tagad gan es domāju, ka tā bija kļūda." Viņš domīgi pamāja. "Tā bija kļūda."
Izskatījās, ka viņš bija aizmirsis Stefena klātbūtni. Viņš nopūtās un atkal pievērsās saviem dokumentiem.
Ap pusvienpadsmitiem Džons Kauns atkal ieradās nometnē Bcthamešā. Pēc nemierīgas, šausminošiem sapņiem pilnas nakts un nožēlojama rīta viņš jutās nelāgi un bija sašļucis, un, pēc tam kad viņš vakar vakarā bija savaldījies, nespēja vairs ilgāk pretoties savai sliktajai omai. Viņš ienīda neveiksmes, tā nu reiz tas bija. Pateikt vien to, ka viņš tās nevarēja ciest, būtu par maz — viņš tās ienīda no visas sirds, un, ja viņam kaut kas aizgāja greizi kā vakar šajā uzbrukumā Vatikāna cietoksnim, tad tas sabojāja viņam vairāk nekā tikai vienu dienu.
Un arī šeit nebija atgadījies nekas iepriecinošs. Raiens kā tāds iesācējs bija pazaudējis studentu un viņa draudzeni. Te nu viņš varēja pamatīgi izgāzt savas dusmas. Labi, ka dzīvojamiem vagoniem bija skaņas izolācija.
Ari no zinātniekiem nebija nekādu jaunumu. Un tomēr vācu rakstnieks atkal beidzot bija pieteicies un lūdzis viņam atļaut izteikt kādu jaunu domu. Absolūtas loģikas domu gaita, viņš bija teicis.
Noteikti atkal kaut kas bezcerīgs. N.E. W. galvenajā redakcijā runāja, ka vācieši esot pasaules meistari visa veida šaubu izdomāšanā. Tad jau redzēsim. Džons Kauns pikti pamāja rakstniekam un atslīga krēslā.
Eizenharts tūliņ pat pamanīja, ka mediju magnāts ir sliktā omā, un jautāja sev, vai ir izvēlēts pareizais laiks tam, ko viņš vēlējās izklāstīt. Bet nu jau viņš bija šeit, un rezervē viņam nekā cita nebija. Kaut arī gaisa kondicionēšanas iekārta bija ieslēgta, viņš sāka svīst.