"Šo video," viņš iesāka cik vien iespējams stingrā tonī, "es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs nepārraidīsiet — katrā ziņā ne tuvākajos trīs gados."
Kauns aiz sava rakstāmgalda rūca kā plēsoņa, rokas kā ķetnas vienu otrā iekrampējis. "Es jau jums vienreiz tcicu, ka tāda veida pārdomas nevēlos dzirdēt."
"Man ir vienalga, vai tas jums patīk vai ne, mister Kaun," sev pašam par pārsteigumu Eizenharts dzirdēja sevi nešaubīgi iebilstam. "Tā ir absolūtas loģikas domu gaita, un jums to vajadzētu vienkārši noklausīties, lai jūs to zinātu. Galu galā jūs par to maksājat."
Rūpnieka acis vienubrīd kvēloja kā tīģerim. Tad Kauna mutes kaktiņi noraustījās. "Viss kārtībā," viņš noteica. " Tas ir arguments. Es klausos."
"Pieņemsim, jūs atrodat video un kameru, un jūs to pārraidāt. To taču jūs noteikti darītu kāda visā pasaulē plaši uztverama speciāla raidījuma ietvaros, vai ne?"
"Par to jūs varat būt drošs."
"Un, protams, ne jau tikai vienreiz, bet gan vairākkārt."
"Bet pilnīgi noteikti. Tik bieži, cik būs vislabāk raidīšanas kvotu palielināšanai."
"Tas taču nozīmē, ka pēc trim gadiem šis video būtu, tā sakot, visas sabiedrības īpašums. Katrs daudzmaz izglītots cilvēks šajā pasaulē būtu par to vismaz kaut ko dzirdējis, taču, iespējams, arī vismaz vienu reizi redzējis."
"Tāds ir mērķis, pilnīgi pareizi."
Eizenharts ieturēja pauzi, lai paskatītos, vai Kauns to nesapratīs pats. Taču multimiljonāra acīs joprojām bija jautājums, un Eizenharts pabeidza iesākto domu.
"Kā jūs domājat, kurš jauns cilvēks," viņš sparīgi jautāja, "nolems: Es tagad došos pagātnē un upurēšu savu dzīvi, lai uzfilmētu videoierakstus, kurus jau trīs gadus nemitīgi raida televīzijai
Tā bija savāda bauda noskatīties, kā Kauna galvā darbojas domas un kā viņš beidzot saprot un izslienas savā krēslā taisns kā svece. ' "Nolādēts!" viņš iesaucās. "Jums ir taisnība. Ja videoieraksts tiktu raidīts, pirms ceļojums pagātnē ir noticis, tad tam nebūtu vairs nekādas motivācijas!"
"Pareizi. Un tad ceļojums laikā nemaz nenotiktu. Taču tad nemaz nebūtu video, ko jūs varētu pārraidīt."
"Rimstieties!" Kauns atvairījās. "Man tūlīt pārsprāgs galva! Ko tas nozīmē?"
"Tas nozīmē to, ka jūs šo video neraidīsiet, pirms nebūs dots starts ceļojumam laikā."
"Bet ja es to atrodu un tomēr pārraidu?"
"Jūs to nepārlaidīsiet, lai kāds arī būtu iemesls. Tas nenotiks. Iespējams, tāpēc ka jūs video nemaz neatradīsiet. Es zinu, to jūs nemaz negribat dzirdēt. Iespējams arī, ka jūs to atradīsiet un trīs gadus turēsiet aiz atslēgas. Vai ilgāk. Katrā ziņā ceļojums laikā sāksies pasaulē, kura neko nezina par ierakstiem, kurus viņš veiks — vai ir jau veicis."
Kauns atkal iegrima pārdomās. Eizenharts pacietīgi gaidīja. Mediju menedžeris tomēr nebija eksplodējis, par ko Eizenharts bija baidījies. Gluži pretēji, jo ilgāk Kauns prātoja, jo vairāk šķita uzlabojamies viņa garastāvoklis.
"Taču tas varētu nozīmēt arī to," viņš beidzot teica, "ka man izdodas video atrast un pārdot to katoļu baznīcai. Un ka tā ierakstu noglabā aiz atslēgas jjz visiem laikiem. Vai ne tā?"
Eizenharts bija pārsteigts. Šī versija viņam nebija ienākusi prātā. Viņš to pārdomāja un pamāja. "Jā. Arī tas varētu būt izskaidrojums."
Kauns smaidīja. Likās, viņš tūlīt sāks smieties. "Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Ko jūs šobrīd pierādāt?"
"Ko es pierādu?…" Eizenharts nedroši atkārtoja. Kauns acīmredzot šajā lietā bija atklājis kādu aspektu, ko viņš līdz šim bija palaidis garām. Nepatīkami.
"Ja videoierakstu iegūst baznīca," rūpnieks ar labpatiku skaidroja, "un pēc tam noglabā aiz atslēgas, tad tas nozīmē, ka baznīcai šo video aiz atslēgas ir jānoglabā. Piemēram, tāpēc ka ierakstā ir redzams kas tāds, kas apšauba visu baznīcas mācību, — tā taču ir, vai ne?"
Eizenharts apstulbis pamāja. It nemaz nav muļķīgi. Viņš pēkšņi pamanīja, ka viena daļa no viņa bija centusies atrast iemeslus, lai uz amerikāņu multimiljonāru varētu noskatīties no augšas. It kā pēc moto: 11u labi, viņš ir multimiljonārs, taču tas tikai pierāda to, ka viņš ir truls, alkatīgs mantrausis, kura pasaules skatījums aprobežojas vienīgi ar četrām aritmētikas pamatdarbībām un procentu aprēķiniem. Es turpretī esmu intelektuālis, saprāta cilvēks, un tas gan ir svarīgi.
Atklājums, ka Džons Kauns patiesībā bija sasodīti inteliģents un idejām bagāts, viņam nedeva miera. Varbūt patiešām viņš bija savu miljonu vērts.
"Taču tad," amerikānis šķetināja savu domu tālāk, "ja videoierakstam ir tik sensacionāls saturs, tad tas nozīmē, ka es par to varu prasīt jebkuru cenu. Visu vai neko, mister Eizenhart. Vai jūs to pamanījāt? Jūsu argumentācija pierāda ar absolūtu loģiku, ka mēs vai nu ciešam galīgu neveiksmi — jo mēs video vispār neatrodam —, vai arī uzvaram pa visu līniju."
Četrpadsmitā apgabala atradumu transportēšana noritēja cik vien iespējams mierīgi. Profesors Vilfords-Smits un Šimons Bārlevs nolaidās izrakumu bedrē, kur viņi ap atradumu vietu visapkārt novietoja vairākus rupji pulēta tērauda rezervuārus un katru no tiem piepildīja ar izsijātu smilšu slāni pirksta biezumā. Tad viņi uzvilka plānus polietilēna cimdus un citu pēc cita salika visus mirušā kaulus transporta rezervuāros. Beigās ar nepieciešamo saudzību viņi atsevišķā futrālī ievietoja lina maisiņu, kurā bija izkaltusi videokameras lietošanas pamācība. Pēc tam viņi visas tērauda kastes piepildīja ar ķīmiski neitrāla putuplasta lodītēm un aizvēra ciet vākus.
Līdzīgā veidā viņi jau bieži bija izcēluši īpaši vērtīgus atradumus. Šoreiz vienīgā atšķirība bija tā, ka visu šo akciju filmēja ar vairākām kamerām. Un vēl tā, ka katrai kastei bija klāt masīva piekaramā atslēga.
Tērauda kastes tika ievietotas kravas mašīnā, un jau pēc brīža Jeruzalemes virzienā devās automašīnu konvojs. Pirms vēl bija nosēdušies automašīnu saceltie ceļa putekļi, sāka nojaukt telti, kas veselu nedēļu bija stāvējusi uzslieta virs atradumu vietas. Ja neņēma vērā šos darbus, tad reiz tik darbīgā nometne izskatījās tik mirusi un pamesta, it kā šeit būtu plosījies mēris.
Kaunam vēl arvien nebija labs noskaņojums, un apstākļi bija tādi, ka tuvākajā laikā nebija gaidāma tā uzlabošanās. Viņš pētīja mazāk izskatīgo ēkas aizmuguri un pameta riebuma pilnu skatienu uz lielo atkritumu konteineri, kas atradās blakus iekraušanas platformai un izplatīja pāri pagalmam neizsakāmu smirdoņu.
"Jūs man neteicāt, ka muzejs šodien ir atvērts," viņš uzrūca profesoram Smitam.
"Rokfēllera muzejs ir atvērts katru dienu," profesors mierīgi paskaidroja. "Katru dienu no desmitiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Izņemot piektdienas un svētdienas, kad muzeju slēdz jau divos pēcpusdienā."
"Ak tā'," miljonārs noteica.
Aiz kādas zemas balustrādes parādījās bariņš jauniešu, kuri skaļi blēņojās netālu no galvenās ieejas. Daži uzlēca uz nožogojuma un enerģiski māja viņiem ar rokām.
"Vai jūs patiešām vēlaties atradumus izmeklēt tagad, kad šeit vēl skraida apkārt visi šie ļaudis?" Veids, kādā Kauns pateica vārdu ļaudis, izklausījās tā, it kā viņš patiesībā būtu gribējis teikt šie parazīti.
"Nav nekādu briesmu. Publikai nav pieejama laboratoriju teritorija. Lielākā dala pat nezina, ka šeit vispār kaut kas tāds atrodas."
"Tā. Es saku, lieciet visu iesaiņot un nogādāt uz privātu laboratoriju ASV, kur viss tiek kontrolēts."
Profesors kādu bridi klusēja, tikai skatījās uz debesīm un mirkšķināja acis pret spožo sauli. "Tam jums būtu nepieciešama Izraēlas iestāžu piekrišana."