"To es dabūšu."
"Tie nav muļķi. Tad jums vajadzēs viņiem atradumus parādīt."
Kauns īgni norūca. "Jā, jā. Ir jau labi." Viņš deva saviem palīgiem zīmi, ko viņi jau bija gaidījuši.
Profesors ar atslēgām gāja pa priekšu, un vīri ar tērauda kastēm viņam sekoja pa vēsiem gaiteņiem, kuru sienas bija mūrētas no gaišiem ķieģeļiem, garām balti lakotām dzelzs durvīm un beidzot plašā laboratorijas telpā ar gariem galdiem, lupām un mikroskopiem un gariem sienas plauktiem, kuros bija saliktas pudeles ar ķimikālijām. Kauns saīdzis paskatījās apkārt. Tas viss viņam neizskatījās pēc tāda, kas radītu uzticību. It kā aprīkojums būtu palicis vēl no sešdesmitajiem gadiem.
Pēkšņi telpā, kājas plati izvērsis, stāvēja Raiens. "Durvju atslēgas ir absolūti nepietiekamas," bija dzirdams, kā viņš skaļi saka. Viņš norādīja uz dzelzs durvīm, kuras veda uz laboratoriju. "Sīs te es jums ar matadatu atvēršu trīsdesmit sekundēs. Joks. Mums noteikti vajadzētu…"
"Apklustict, Raien," Kauns viņam pesimistiski uzsauca. "Un nākamreiz rādieties man acīs tad, kad man būs labāks noskaņojums."
"Bet, ser, tas ir…"
Kauns gluži vai ķērca. "Visiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna pusaudžu vecuma skolaspuikām, šodien ir brīvdiena! Vai jūs mani sapratāt, Raien?"
Raiena sejā nekas nemainījās. Ja nu vienīgi, uzmanīgi skatoties, varēja novērot viegli savelkamies viņa uzacis. Viņš vairs neko neteica, paklausīgi pamāja, pagriezās un pazuda.
Brīdi valdīja mulsinošs klusums. Kauns vienreiz apgriezās. "Kas notiek? Uzstādiet kameras un gaismas!"
Ješua pamodās ar sajūtu, ka seja ir uztūkuši. Turklāt istabā bija pārāk gaišs un karsts. Un mugurā viņam vēl bija iepriekšējās dienas drēbes. Kas tad bija noticis? Viņš neskaidri atcerējās, ka bija ienācis pa durvīm un iekritis gultā… Cik smaga galva! Viņš aizvilkās līdz izlietnei, atgrieza aukstā ūdens krānu un turēja zem tā galvu, kamēr viņam vairs nebija ko elpot. Un, protams, uz pakaramā nebija dvieļa. Ar pilošiem matiem viņš staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapja durvis un atvilktnes, kamēr beidzot atrada dvieli, ko aptīt ap galvu.
Sēdēdams uz gultas malas un ar dvieli berzēdams matus, viņš iedomājās, cik tomēr svētīga lieta bija ventilācijas iekārtas laboratorijā, kurā strādāja ar viegli gaistošām ķimikālijām. Viņam bija nelabi. Vakarvakarā viņi patiešām būs saindējušies. Viss viņa ķermenis bija kā slims. Svaigs gaiss, tas viņam šobrīd bija vajadzīgs. Viņš atrāva vaļā logu, taču pa to lauzās iekšā tikai karstie, smacīgie izgarojumi Jeruzalemes pēcpusdienā.
Kamēr viņš tā skatījās ārā pa logu uz pilsētu, viņam atkal ienāca prātā viss, kas bija noticis vakar. Kas bija noticis neticams. Nomācošs. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, pavāca malā un sakrāva kaudzē visu, kas uz tā stāvēja, un izvilka no grāmatplaukta savu dienasgrāmatu.
"Gaismas!" kāds sauca. Atskanēja knikšķošs, sprakšķošs troksnis, un halogēna prožektori uz augstiem, vaļīga izskata statīviem iegremdēja telpu mirdzoši spožā gaismā. Videokameru monitoros pazuda melnais ekrāns, atbrīvojot vietu telpas melnbaltajam atspoguļojumam.
Mikrofoni uztvēra profesora Vilforda-Smita balsi. Vecā arheologa balss skanēja nepacietīgi, pikti. "Vai tagad varu sākt?"
"Acumirkli. Visas kameras darbojas. Lūdzu, profesor!"
Pauze. Tad profesors sāka docēt kamerām. "Šeit mums ir kāda vīra skelets, kuru mēs uzskatām par ceļotāju laikā. Vismaz šobrīd nav nevienas citas hipotēzes, kas varētu izskaidrot acīm redzamos anahronismus, kurus mēs esam pie skeleta atklājuši. Vispirms jau uzkrītoši ir tas, ka galvaskauss uzrāda trīs nevainojamas plombas aizmugurējos dzerokļos, kamēr pārējie zobi ir uzkrītoši bojāti vai to nav nemaz. To mēs izskaidrojam ar to, ka zobu plombas ieliktas pirms šī vīra aizceļošanas pagātnē, un zobu bojājumi, kas radās viņa dzīvē vēlāk — kad viņš jau dzīvoja pagātnē —, vairs nevarēja tikt atbilstoši ārstēti."
Profesors sāka sastādīt darba plānu, ko Šimons Bārlevs pierakstīja piezīmju blokā. "Vispirms precīzi jāanalizē materiāls, no kā sastāv plombas. Rezultātu izvērtēšanā jāņem vērā, ka šīs ir pirmās divtūkstoš gadu vecās amalgamas plombas, kas mums zināmas. Domājams, sastāvs tajā esošā dzīvsudraba difūzijas ietekmē mainās. Iespējams, tas tomēr ļauj izzināt, vai runa ir par noteiktu, šodienas zobārstu lietotu produktu."
Čaukstoņa. Kāds sāka klepot un izpelnījās nosodošu filmēšanas vadītāja skatienu.
"Tāpat mēs vēlreiz cik vien iespējams precīzi izmērīsim visus zobus. Pēc šīs informācijas varētu izdoties konstatēt, kas bija šis cilvēks."
Kauns, rokas sakrustojis, stāvēja aizmugurē un vēroja notiekošo. Redzēt tur guļam skeletu un sekot tam, kā abi arheologi to pēta, viņu uztrauca vairāk, nekā viņš bija ar mieru atzīt. Apzināties, ka šis cilvēks, kura ķermenim šis skelets bija piederējis, šajā brīdī kaut kur pasaulē dzīvoja, elpoja, iespējams, gatavojās savam pārdrošajam ceļojumam!
Viņš paskatījās pāri uz Eizenhartu. Surpccļā viņš tam bija jautājis, kā viens un tas pats skelets varēja, tā sakot, eksistēt divreiz. Vācu zinātniskās fantastikas rakstnieks uz viņu bija tikai izbrīnīti paskatījies un tad viņam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, paskaidrojis, ka tur jau esot tas joks, ka ceļojumā laikā savā ziņā tiekot izdarīts pagrieziens uz laika stara.
"Turklāt mums šeit ir labi sadzijis lielā liela kaula lūzums, ko mēs tikai pirmīt, izceļot skeletu, pamanījām. Šim kaulam mēs veiksim rentgena uzņēmumu; iespējams, tajā vēl ir kaula skrūve vai kāds cits implants. Ja mums palaimēsies, tad būs izmantots numurēts implants, tā ka mēs mirušā identitāti varētu noteikt pēc sērijas numura."
Dzīves līnija, kāda parasti bija cilvēkam, kura dzīve sākās ar piedzimšanu un beidzās ar nomiršanu mūža beigās, laika ceļotāja gadījumā bija ieguvusi tādu kā griezumu. Kaut kad tuvā nākotnē, mirklī, kad viņš dosies ceļojumā laikā, tā pēkšņi un bez pēdām aprautos un tālā pagātnē, nākdama no nekurienes, iekļautos pasaules laiku maiņas audumā. Vēsturiskā skatījumā šī nezināmā cilvēka vēlākā dzīve, vecums un nāve jau bija notikusi pirms divtūkstoš gadiem, vienīgi tic daži gadi līdz. ceļojumam nebija nodzīvoti. Taču pēc viņa paša skatījuma ceļotājs laikā to, protams, būtu piedzīvojis pavisam citādi. Viņš dotos ceļojumā un pēc tam — kas visai pārējai pasaulei bija pirms tam, divtūkstoš gadu pirms tam — nokļūtu senā pasaulē, kurā viņš paveiktu savu misiju un tad nodzīvotu tur līdz sava mūža pēdējai dienai.
"Un nu pie maisiņa. Domājams, ka ārējais maisiņš varētu būt no audekla, taču mēs veiksim precīzu šķiedru analīzi. Interesants ir arī jautājums, kādā krāsā bija audums un vai šeit ir runa par krāsu, kāda jau bija pieejama tajos tālajos laikos. Vai viena no kamerām varētu pienākt tuvāk? Es tūdaļ atvēršu plastmasas maisiņu, kas atrodas audekla pārvalkā, un izņemšu tajā esošo lietošanas pamācību."
Judīte pamodās, kad kāds viņu mežonīgi purināja aiz pleca, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņu kāds mēģinātu nosmacēt ar piecus metrus biezu dūnu spilvenu. Viņa griezās apkārt, mēģināja no spilvena izvairīties, un kāds mēģināja viņu pierunāt, runāja par kafiju un nepārtraukti sauca: "Judīt, hei, Judīt!" Kaut kā viņa bija atvērusi acis, un, kad plīvuri un zvaigznes no viņas redzeslauka bija pazudušas, viņa pazina Stefenu, un viņš vēl arvien runāja kaut ko par kafiju un smaidīja, it kā viņu izsmietu.
"Pietiek, pietiek. Pagaidi. Lēnām." Viņa ar pūlēm uzcēlās sēdus, turēja galvu, kas likās tik liela un trula. "Cik pulkstenis?"