"Mazliet pāri trijiem."
"Cik?" Gaiss teltī bija neticami karsts un smacīgs. Viņas mati šķita šausmīgi sasvīduši. Tīrais vājprāts, tik ilgi gulēt, kad saule tik loti karsēja. Iespējams, ka Stcfens, viņu pamodinot, bija viņu izglābis no asinsrites kolapsa.
"Mazliet pāri trijiem. Tad kā nu būs — vai nāksi līdzi?"
"Līdzi? Kas? Uz kurieni līdzi?"
Stefens nopūtās. "Uz virtuves telti. Vārīt kafiju. Saproti, ja es drīzā laikā nedabūšu lielu, stipru kafiju, es kritīšu komā."
Viņa vēl arvien nebija īsti atžirgusi. "Vai tad tā tagad jāvāra pašiem?"
"Jā."
"Kopš kura laika?"
"Kopš šodienas. Kops tā laika, kad te faktiski gandrīz neviena vairs nav."
"Ak tā." Judīte paskatījās apkārt. Stīnas šeit vairs nebija, viņas saliekamā gulta bija pazudusi. Jau aizceļojusi, pareizi. "Ak jā, es domāju, man arī viena kafija nenāktu par ļaunu." Viņai bija vajadzība nomazgāties dušā un pārģērbties. Viņa bija aizmigusi ar visām drēbēm un jutās Šausmīgi. Droši vien viņa tāda arī izskatījās. "Tūliņ pat?"
"Jā. Un nedomā par to, vai tu vispirms vēlies ieiet dušā. Tc ir vairs tikai viena duša, un ūdens nebūs ātrāk kā vien vakarā."
"Nu, tic nu gan vēlas ātri no mums atbrīvoties."
"īsts izaicinājums mūsu neatlaidībai."
Viņa paskatījās uz viņu. Viņš kaut kā vienmēr visai labi prata izskatīties tā, it kā būtu pilnīgs situācijas noteicējs. "Tas nu tagad bija teikums īsti Stefena Foksa gaumē," viņa konstatēja.
"Nāc, iesim," viņš teica. "Pieteikuma formulāru manam fanu klubam tu varēsi aizpildīt pēc tam."
Ar metāla skavām plastmasas maisiņš tika turēts atvērtā stāvoklī, kamēr profesors Vilfords-Smits un Simons Bārlevs uzmanīgi vilka ārā divtūkstoš gadu veco papīra burtnīcu, lai to ievietotu jau sagatavotā plastmasas vanniņā. Katru darbību viņš komentēja kameras priekšā. "Papīrs ir gaišs, raksts labi salasāms, visa burtnīca ir apbrīnojami labi saglabājusies. Aptuveni piecus reiz desmit centimetrus lielais stūris, kas trūkst no titullapas, tika paņemts pagājušajā nedēļā vēl izrakumu vietā, lai noteiktu tās vecumu. Protams, papīrs tagad ir ļoti trausls; mums tas būs jāapstrādā mitrinātājā, tikai tad mēs varēsim lapas atdalīt. Un tas noteikti būs aizraujoši — lasīt lietošanas pamācību ierīcei, kas būs pieejama tikai pēc dažiem gadiem un šobrīd vēl nemaz nav radīta."
Viņš apklusa. Lietošanas pamācība gulēja uz paliktņa. Tuvojās kamera, lai parādītu titullapu tuvplānā.
SONTMR-Ol
Digital CamCorder
User's Manu ai— US Vcrsion
Taču profesora Vilforda-Smita skatienu vēl arvien šķita piesaistījis kaut kas, ko viņš bija ieraudzījis atvērtajā plastmasas apvalkā. "Atļaujiet, lūdzu," viņš nomurmināja, pagrūda kameru malā un noliecās pār artefaktu.
Viņš atkal atliecās, un viņam rokā bija pincete ar mazu, pelēku papīra gabaliņu. Viņš pavilka tuvāk vienu no lupām. "Simon, paskatieties jūs arī."
Izraēlis viņu jautājoši uzlūkoja. Tad viņš apskatīja atradumu zem palielināmā stikla. "Tas nav no lietošanas pamācības. Turklāt šis papīrs ir gaišāks."
"Tieši tā." Profesors ielika pelēko strēmelīti mazā keramikas vanniņā. "Mums tas būs jāizpētī precīzāk, taču acīmredzot tas ir pavisam cits papīrs."
Vienu bridi laboratorijā valdīja pilnīgs klusums. Itin kā visi būtu aizturējuši elpu. Kameru klusā dūkšana bija vienīgais, kas bija dzirdams. Profesors Vilfords-Smits pacēla acis, un viņa skatiens krustojās ar Kauna acīm, kurās atspoguļojās postoša nojausma.
"Izskatās, ka sākotnēji plastmasas apvalkā ir bijis vēl kāds cits papīrs," arheologs neskanīgā balsī secināja.
Miljonāra acis iepletās. Viņa lūpas bez skaņas veidoja vārdu, par kuru šobrīd domāja viņi abi. Stefens Fokss.
Un tad šis mirklis bija garām. Džons Kauns sāka kliegt tik skaļi, it kā vēlētos, lai no šī trokšņa pārsprāgst kameru objektīvi.
"RAIEN!"
23
Sūtītājs: Jeremy_Lloyd@waterhouse.ny.com <mailto:_Lloyd@ waterhouse.ny.com>
Ziņojums-Id: < 77014520.ACF0.53751@mail-delivery-srv.com > Temats: "Sarunas Melburnā?? Kas noticis??" Saturs: text/plain; charset=us-ascii
Don,
kas tur lejā ar jums ir noticis? Seit Volstrītā baumo, ka Kauns esot galīgi atteicies no sarunām Austrālijā. Vai Tu vari man sniegt kādu informāciju? Mums ir pamatīgas problēmas noturēt N.E.W. kursu. Ja CEO drīz atkal neiesaistīsies darbībā, tad šeit viss sabruks. Steidzami, Dzeremijs
Stefens nepārtraukti maisīja kafiju, kamēr pārlapoja savu sadriskāto ceļvedi. Judīte laiski pārdomāja, vai iespējams ar karotīti izberzt krūzītē caurumu un, ja iespējams, tad cik daudz laika tam būtu nepieciešams. Ku jau pavisam nedaudz, droši vien.
"Šeit," Stefens pēkšņi teica un lasīja: "Bctšcarima. Lejasgalilejas kalnu dienvidu nogāzē, skatīt arī: Galiieja — atrodas augšpus Jesrēles līdzenuma rietumu atzarojumiem. To ieskāva plaša, par svētu uzskatīta nekropole." Tālāk viņš lasīja pie sevis, pārskrēja ar acīm pāri kādai garākai rindkopai, laiku pa laikam izrunājot kādu vārdu skaļi, kas, izrauts no konteksta, neviesa nekādu skaidrību. "Pirmoreiz 10 pieminējis Jāzeps ar nosaukumu Bezara… otrajā gadsimtā Sinedrija, iekavās: jūdu augstākā tiesa Romas valdīšanas laikā — sēdeklis… jā, te tas ir: ziemeļaustrumu daļā ir bijuši pieci dažādi būvlaikmeti, pirmais no tiem ildzis no pirmā gadsimta pirms Kristus līdz otrā gadsimta vidum pēc Kristus. Tas ir īstais. Šajā laikā viņš tur būs nonācis."
"Mhm," Judīte piekrita.
Stcfens pārtrauca maisīt kafiju. "Varbūt mums tur vajadzētu paskatīties." Viņš iedzēra malku kafijas, saviebās, iebēra tajā vēl vienu karoti cukura un sāka atkal maisīt.
Viņi sēdēja virtuves telts tālākajā stūrī, kur bija visvairāk ēnas. Lielākā dala no augstajiem ledusskapjiem jau bija izslēgti, atkausēti un iztukšoti; viņi gan bija atraduši kafiju un cukuru, taču, Stefenam par nožēlu, nebija nevienas pakas piena.
"Varbūt," Judīte norūca. No savas vietas viņa varēja redzēt dzīvojamos vagonus un daļu no stāvlaukuma. Viss šķita kā izmiris. Ceļā uz virtuves telti viņa bija redzējusi kravājamies trīs itāliešus, un kāda francūziete, Šantala, kura bija viņai līdzīga kā lielā māsa, domīga bija devusies atvadu pastaigā pa izrakumu vietām. Telts pie četrpadsmitā apgabala gulēja salocīta. Viss bars, kas arvien nirējās ap šo Džonu Kaunu, bija līdz ar viņu aizbraucis uz Jeruzalemi, izņemot trīs vīrus, kuri laiski sēdēja pie viena no vagoniem un snauduļoja saulē.
Tas nozīmē — viņi tieši šajā brīdī beidza snauduļot. Vienā no vagoniem iezvanījās telefons, un vienam no vīriem gribot negribot bija jāceļas un jāiet.
Judīte malkoja kafiju. Viņai kafija šķita īsti laba. Taču viņa to labprāt dzēra ari melnu. "Vai tu tici, ka tā kamera patiešām vēl eksistē? Pēc diviem tūkstošiem gadu?"
"Kāpēc gan ne? Galu galā lietošanas pamācība ari vēl eksistē, un tā ir tikai no papīra."
"Bet kamera ir liela un smaga. Ja pieņem, ka viņš to kaut kur ir apracis. Kāds taču to varētu būt izracis jau pirms gadu simtiem. Un tad viņš to noteikti sadalījis pa sastāvdaļām, lai izdibinātu, kas tas tāds ir."
"Jā, taču to ceļotājs laikā ari noteikti ir pārdomājis. Neaizmirsti, viņam droši vien bija gadu desmiti laika, lai to izdarītu. Un, spriežot pēc tā, kā viņš bija iesācis savu vēstuli, viņš tai noteikti ir atradis piemērotu vietu. Vietu, par kuru viņš bija pārliecināts, ka neviens tur neraks."