Eizenharts paskatījās pa iluminatoru. Garām slīdēja mākoņu skrandas. Vai tur lejā bija Toskāna? Vai varbūt Po līdzenums? Zaļganbrūna lauku mozaīka ar ielām un ceļiem, smalkiem kā zirnekļa tīkls starp tiem. Un tumši mirdzoša jūra.
Uri Lībcrmans atgriezās smaidīdams. "Nu, ko es teicu? Izdevās! Ja palaimēsies, jūs sevi jau ieraudzīsiet avīzē, kad nolaidīsimies… Nē, es mazliet pārspīlēju. Tas būs vakara izlaidumā. Kad nonāksiet savā viesnīcā, pārlapojiet Izraēlas avīzes."
"Jūs jokojat."
"Nē, godīgi! Labi, citreiz es ar šo ziņojumu tā nebūtu steidzies. Skaidrs. Taču, ja notiek kas dramatisks, piemēram, Bonnā kāds ministrs negatīvi izteicies par Izraēlu — es ierakstu viņa vārdus šeit tieši manā burvju kārbiņā, piespiežu pogu, un, ja viss norit kā nākas, tad avīze ar manu ziņojumu jau pēc četrām stundām ir nopērkama Izraēlas kioskos."
"Pēc četrām stundām?"
"Pēc četrām stundām. Un mēs runājam par gluži normālu informāciju. Ja notiek kas patiešām svarīgs, tad tas iet vēl ātrāk."
"Neiespējami." Eizenharts bija aizkustināts.
"Pārliecinieties pats."
"Noteikti. Lai arī man, godīgi sakot, tas viss šķiet mazliet pārspīlēti."
Lībermans iesmējās. "Esiet sveicināti Izraēlā! Ticiet man, kas attiecas uz ziņām, izraēlieši ir pilnīgi meshuga. Viņi nepārtraukti klausās radio, katru vakaru televīzijā, turklāt arī Jordānas, Ēģiptes un Sīrijas kanālā, skatās ziņas un trīsreiz dienā lasa avīzes. Un tā dara ne tikai jūdi, palestīnieši arī. Un nepārtraukti tiek pārrunātas sliktās ziņas, cilvēki uztraucas, un daudzus no tā visa ķer sirdstrieka. Tā ir mānija; to jūs pat nevarat iedomāties. Tāda ir Izraēla!"
Tad tāda bija Izraēla. Pirmajā acumirklī Dāvida Bena-Guriona lidosta šķita tāda pati kā jebkura cita lidosta kādā no Vidusjūras zemēm: liela, gaismas pielieta, tveicīga un ļaužu pilna. Paskatoties uzmanīgāk, Eizenharta uzmanību piesaistīja uzraksti, kas visi bez izņēmuma bija trīs valodās — ebreju, angļu un arābu —, visur bija redzami karavīri, kas vienu roku modri turēja uz plecā uzkārta automāta. Un tad jau arī Lībermans bija pazudis ļaužu straumē, kas arī Eizenhartu nesa sev līdzi, cauri nervus nogurdinošajām, pamatīgajām kontrolēm, kas viņa čemodānā atstāja pilnīgu haosu, un beidzot ārā no lidostas ēkas, zem Tclavivas skaidrajām debesīm. Aiz nožogojuma drūzmējās ļaudis, kas satrauktās gaidās nopētīja katru seju. Ik pa brīdim kāds priecīgi iekliedzās, un tad jau aiz norobežojuma margām gaidītāji un sagaidītie metās cits cita skavās, visapkārt skanēja Shalom vai Salam alaikum, smiekli un raudāšana. Eizenharts pats sev likās kā pazudis.
Te viņš pēkšņi pamanīja kartona plāksni, ko kāds bija pacēlis pāri gaidītāju galvām. Uz tās bija rakstīts viņa uzvārds, lai arī galotnē trūka burta t: tikai Eizenhars. Viņš devās turp. Cilvēks, kurš plāksni turēja, bija vecs, krunkains vīrs nodilušās pelēkās biksēs, kādas droši vien bija modernas sešdesmitajos gados, un vienkārši briesmīgā raibā kreklā ar sviedru traipiem padusēs.
Kad Eizenharts stādījās priekšā, vīrs viņam bez mazākās sajūsmas pamāja, nomurmināja savu vārdu, ko Eizenharts nesaprata, un paskaidroja, ka viņam uzdots aizvest viņu pie mistera Kauna. Vāciski vīrietis runāja ar cietu austrumeiropeisku akcentu, un tuvumā viņš izskatījās vēl vecāks, nekā šķita pirms brīža.
Eizenharts viņam sekoja pāri lidostas automašīnu stāvlaukumam uz taksometru. Mašīnas slēgdēli rotāja uzlīme, uz kuras bija redzams Polijas karogs.
"Vai jūs esat no Polijas?" Eizenharts jautāja, kad viņi līkumoja pa platām ielām cauri tuksnesīgai ainavai un lidosta palika viņiem aiz muguras.
"jā, no Krakovas. Taču tas bija sen."
"Jūs labi runājat vāciski."
Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. "Iemācījos koncentrācijas nometnē."
Eizenharts norija nepatīkamu, it kā kaklā sakāpušu kamolu un, nezinādams, ko teikt, skatījās pa logu. Tad tāda bija Izraēla.
5
Pēc tikko pieminētā 2 m biezā virsējā slāņa atrakšanas tika sasniegts augstums ±0,00 m. Sajā līmenī izrakumu laukums tika sadalīts 5x5 m kvadrātos ar 1 m krustpunktiem, turklāt tīklojuma līnijas stiepās ziemeļu—dienvidu ass virzienā (skat. att. 11.29). Ziemeļu daļā izrakumu darbi tika veikti starp F.20 un F.13 (laukums GL; att. 11.30 — skat. fotogrāfijas pielikumā H) pirmajā procesā. F.20 un F.19 krustošanās punktā bija redzama mūra daļa no tēstiem akmeņiem austrumu■—rietumu virzienā, kas, šķiet, uzrāda kādas kapavietas norobežojošo daļu (w).
Prof. Čārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamcšas
Judīte un Stefens klīda starp izrakumu darbu palīgu teltīm lejup uz mašīnu stāvvietu. Pa to laiku taksometrs jau bija atbraucis līdz Stcfcna teltij, un tad jau arī Judītes brāļa mazais, baltais Mitsubishi rībēdams brauca lejā pa draņķīgo grantsceļu. Ješua viņiem pamāja jau caur vējstiklu.
"Tik precīzs, ka pēc viņa varētu regulēt pulksteņus,1 ' teica Judīte. "Es vienmēr sev jautāju, kā viņš to spēj."
"Hmm," Stefens nokrekšķinājās. No taksometra izkāpa divi vīrieši. Viens bija bāls, ap gadiem četrdesmit, ar vēderiņu un plāniem matiem, viņš bezpalīdzīgi skatījās apkārt, itin kā nesaprastu, kā te nokļuvis, un otrs, šoferis, vecs, salīcis vīrs, kurš tikām no bagāžas nodalījuma cēla ārā čemodānu un plecu somu. Jaunpicnācējs šķita esam kas īpašs, jo parādījās tiklab profesors Vilfords-Smits, kā ari Džons Kauns, un abi devās viņam pretī, lai sasveicinātos.
Oļiem šņirkstot, Ješua nobremzēja tieši viņiem priekšā, izlēca no mašīnas un šķērsām pāri putekļiem klātajam mašīnas jumtam sniedza
Stefcnam roku. Viņš bija liela auguma lempīgs puisis ar tumšiem, sprogainiem matiem, kādi parasti bija Izraēlā dzimušajiem sabrc ebrejiem. "Ir jauki tevi atkal redzēt. Nu, vai esi labi iedzīvojies? Kā dzirdu, tu jau esot veicis pirmos sensacionālos atradumus."
"Jā," Stefens izklaidīgi noteica un ar galvu pamāja uz taksometra pusi. "Saki, vai tu zini, kas viņš tāds ir?"
Gandrīz vai ar neomulīgu tiešumu Ješua cieši skatījās norādītajā virzienā. Kā detektīvs viņš noteikti bankrotētu. "Nē, nav ne jausmas. Kādēļ tu jautā?"
"Šo seju es esmu kaut kur redzējis. Tikai nevaru saprast, kur."
Judīte uz viņu pētoši paskatījās, taču neko neteica.
"Okay,n Stefens teica. "Varbūt es to vēl atcerēšos. Brauksim."
Viņi iekāpa mašīnā, Judīte iekārtojās aizmugurējā sēdeklī. Ješua piestartēja motoru un ieslēdza radio. Diktors kaut ko lasīja ebreju valodā. Izklausījās pēc ziņām. Stctens vēlreiz paskatījās pāri pretī uz vīrieti un pamanīja, ka tam mugurā bija uzkrītoši slikti piegulošs uzvalks un to, ka viņš, ik pa laikam pamādams ar galvu, uzmanīgi klausījās, ko viņam, kā izskatījās, skaidroja profesors Vilfords-Smits, raksturīgajā britu manierē skopi žestikulējot.
Viņš pazina šo vīru, jau reiz kaut kur bija redzējis šo seju — bet kur? Parasti šai ziņā viņš vienmēr bija varējis paļauties uz savu atmiņu, tin tas viņu kaitināja, ka šoreiz tā, kā likās, bija viņu pievīlusi. Saticis viņš šo cilvēku nebija, to gan viņš atcerētos. Taču viņš kaut kur bija redzējis šī cilvēka fotogrāfiju. Vienalga, viņš nodomāja, kad mašīna sāka kustēties. Ja vieh tas bija svarīgi, tad viņš to noteikti kaut kad atcerēsies.
Pēters Eizenharts māja ar galvu pie katra teikuma, ko vien viņam profesors skaidroja britu virsslāņa omulīgajā, šķietami augstprātīgajā angļu valodā. Dažus izteicienus viņš īsti labi nesaprata, viņa angļu valodas zināšanas jau bija sākušas krietni rūsēt. Šī tātad bija izrakumu vieta. Tāpēc viss šeit izskatījās tik nekārtīgi un it kā pagaidām. Sākumā Eizenharts bija domājis, ka šeit ir kaujinieku treniņnometne, bet jau pēc brīža — ka šeit tiek uzņemti kādas filmas ārskati.