Vīrs iznāca no vagona, paņēma no krēsla savu jostu ar pistoli un atkal aplika to ap vidu. Viņš kaut ko runāja ar citiem.
"Un to viņš ir aprakstījis uz savas vēstules otras lapas."
"Tieši tā. Tas ir…" Stefens noturējās, neizteicis lāstu, un atkal pagaršoja savai kafiju. Tā viņam vēl arvien nelikās garšīga, taču viņš to norija kā zāles. "Ja vien būtu iespējams izsekot viņa domu gaitai!"
"Paskaties," Judīte teica un ar galvas mājienu norādīja uz skatu, kas norisinājās Stcfcnam aiz muguras. "Tur, šķiet, kaut kas notiek."
Stefens pagriezās. Visi trīs bija aplikusi savas ieroču jostas un kā trīs pistoļu varoņi filmā par mežonīgajiem rietumiem soļoja augšup pa pakalnu telšu virzienā.
"O," Stefens satraukti noteica. "Savādi." Viņš izklaidīgi izdzēra atlikušo kafiju un piecēlās. "Ko tas varētu nozīmēt?"
Judīte uz viņu vērīgi paskatījās un vēlējās, kaut viņa nebūtu jutusies tik nelāgi. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Vai tam vispār kaut kas ir jānozīmē?"
"Ja šajā karstumā kāds sāk kustēties, tad tas kaut ko nozīmē." Stefens nostājās vietā, kur starp divām teltīm bija sprauga, un vēroja.
Judīte viņā nolūkojās un pēkšņi jutās smaga kā akmeņu maiss. Stefens izskatījās satraukts. Viņa to sajuta. Tas nespēja viņu iekustināt, taču viņa to juta. "Kas ir?" viņa jautāja.
"Viņi apstaigā teltis." Viņš asi, skaļi ieelpoja. "Mūsu teltis. Sasodīts. Viņi meklē mūsl"
Judīte blenza uz savu roku, kas smagi kā paralizēta gulēja uz galda. "Tas ir slikti, vai ne?"
"Tie Jeruzalemē būs kaut ko atklājuši. Mēs taču laboratorijā visu novācām? Kaut ko mēs būsim palaiduši garām. Tagad viņi runā ar itāliešiem. Viņi mūs redzēja nākam šurp, nolāpīts."
Judīte smagi pagriezās savā krēslā, paskatījās apkārt. Šeit, virtuves telts pašā tumšākajā stūrī, viņi tikpat kā nebija redzami. Taču diez ko ilgi tas nepalīdzēs. Viņa paskatījās uz brezentu, kas vēl līdz vakardienai bija pārjūmis vietu, kur bija stāvējuši galdiņi un krēsli, bet nu bija salocīts un nolikts malā gatavs promvešanai.
Līdz autostāvvietai bija tālu.
Stefens pagriezās pret Judīti. Viņa redzēja viņa bālo, saspringto seju un saprata, ka viņi tuvojas. "Nu mums kaut kas jāizdomā," viņš teica.
Raiena acis dažkārt šķita nemanāmi mainām krāsu, vai varbūt tā arī bija cita temperatūra, ko tās laiku pa laikam pieņēma. Kauns vēroja vīru, par kura pagātni bija zināms vairāk baumu nekā patiesu faktu, runājam pa telefonu. Tagad viņa acis bija auksta polārā ledus krāsā. Šajā brīdī, to Kauns jau zināja, šis vīrs bija visbīstamākais.
"Es ceru, jūs zināt, ko darāt," viņš tomēr noteica, kad viņš bija beidzis runāt.
Raiens uz viņu neizteiksmīgi paskatījās. "Man viņš jādabū rokā, vai ne?" viņš tikai pajautāja.
Kauns atbildēja viņa skatienam ilgi, acis nenolaidis, taču kalsnā īra sejā nepakustējās ne vaibsts. Šis vīrs viņam bija dabūjis ārā filmēšanas grupas no bīstamiem džungļu apgabaliem, izrāvis reportierus no nolaupītāju rokām, dabūjis pāri stingri apsargātām robežām sensacionālus videomateriālus un zadzis dokumentus no mafijas dokumentu skapjiem. Viņš noteikti bija spējīgs ari noķert amerikāņu koledžas studentu.
"Es vēlos," Kauns beidzot teica, "lai jūs viņu dabūjat rokā. Un es vēlos zināt, ko viņš no mums ir noslēpis. Jums ir brīvas rokas."
Raiens pamāja, un šaurajās lūpās bija jūtams tāds kā smaids. "Aito ari sākšu."
Kad viņi lēnām gāja uz virtuves telts pusi, kas liela un stūraina pacēlās tuksnesī kā dīvaina gaišpelēka auduma katedrāle, nospraudīta ar neskaitāmiem telts mietiņiem un nostiprināta ar vēl daudz vairāk telts atsaitēm, visi trīs vīrieši izšķīrās. Viens palika iepakaļ, uzlika roku uz masīvā, stūrainā automāta roktura un uzmanīgi vēroja apkārtni. Nekas nedrīkstēja paslīdēt garām viņa acīm nepamanīts, un nekas nedrīkstēja paslīdēt garām viņa Uzi lodei. Abi pārējie izvilka pistoles no makstīm un apstaigāja telti, viens apkārt pa kreisi, otrs pa labi, uzmanīgi kāpdami pāri virvēm.
"Mister Foksr" sacīja viens no abiem — ne skaļā, pavēlošā policista tonī, bet gan drīzāk pusbalsī, gandrīz kā sarunājoties, taču tā, lai varētu labi dzirdēt telts iekšpusē. Viņš runāja angliski ar raksturīgo Tuvo Austrumu akcentu. "Mister Foks, lūdzu, nepretojieties. Mums ar jums steidzami jārunā."
Gandrīz vienlaikus abi bija apgājuši apkārt savai telts velves daļai un no abām pusēm iegāja teltī.
Telts bija tukša.
Viņi apstulbuši skatījās viens uz otru. Uz viena no galdiem telts stūrī vēl stāvēja neizdzerta kafijas tase, otra tase bija tukša, ielikta vēl nedemontētajā izlietnē kopā ar kafijas filtru, kas bija pilns ar uzlietu kafiju. Viens no abiem satvēra filtru. Tas bija vēl silts un, protams, mitrs. Zem izlietnes galdiņa arī neviens nebija paslēpies un zem ēdienu izsniegšanas letes arī nc. Viņi iebīdīja savus ieročus atpakaļ plecu siksnas futrālī un, galvu šūpodami, atkal izgāja no telts.
Viens no viņiem norādīja uz stāvlaukumu. Tur vēl stāvēja trīs automašīnas: tumši zaļš pikaps, putekļu pelēks šcvrolcts un tumši zils fiats. Zilais fiats, to viņi zināja, piederēja tam, kuru viņi meklēja.
Tam ar automātu viņi deva zīmi, ka pārmeklēs stāvvietu. Viņš piekrītoši pamāja un lēnām gāja augšup pakalnā, uz atlikušajām teltīm. Lai arī lielākā daļa no tām jau bija tukšas, tur bija vēl pietiekami daudz tādu, kurās varēja paslēpties.
Tad viņš pamanīja meiteni.
Tālu ārpusē izrakumu laukā, aiz telšu pilsētiņas. Viņš nezināja, kā viņu sauc, taču jo bieži bija viņu redzējis kopā ar šo Stcfcnu Foksu. Tieši šajā brīdī viņa kāpa lejup vienā no izrakumu bedrēm.
Itālieši būs viņus maldinājuši.
Viņš izrāva signālsvilpi no krekla kabatas un pūta. "Plei!" viņš māja saviem biedriem. "Es redzu viņus! Tur!"
Santala Giņjāra ilgi bija krājusi naudu šim ceļojumam. Neilgi pirms savas divdesmit astotās dzimšanas dienas šī gada pavasarī viņa bija pabeigusi studijas, un pēc tālākā plāna bija paredzēts vasaras beigās apprecēties ar viņas ilggadējo draugu, kopā ar viņu pamest Parīzi un Eksanprovansā strādāt par vēstures, latīņu valodas un reliģijas skolotāju. Visu vasaru Izraēlā nostrādāt izrakumu darbos, piepildīt šo senloloto sapni — tas bija kā elpas vilciens, pirms viņas dzīve ieietu pavisam jaunās sliedēs, vēl reizi ieturēt distanci, distanci no mājām, no Pjēra, no visa. Cezūra. Kaut kas tāds, no kā viņa ilgi varētu smelties, par ko viņa varētu stāstīt un par ko domāt. Iespējams, viņai jau drīz būs bērni, un tad viņa uz ilgu laiku būs piesaistīta. Viņai bija svarīgi pirms tam vēl izdarīt kaut ko tieši sev.
Un nu — pašā vidū — tas bija beidzies.
Viņa kāpa lejup pa koka trepēm, ar pirkstiem glāstīja senos akmeņus, ieelpoja putekļu un sausās zemes smaržu, ieklausījās gadu tūkstošu klusumā, kuri šeit gulēja aprakti. Šeit, šajos rakumos, viņa bija strādājusi. Bija lielos grozos stiepusi ārā nobirumus un drupas, bija atrakuši monētas, kaulus, māla lauskas. Bija drīkstējusi pieskarties vēsturei.
Un rīt šajā laikā viņa jau sēdēs lidmašīnā atceļā uz mājām.
Atvaļinājums Telavivas kūrortā? Tādu viņa nebija vēlējusies. Neņemot vērā to, ka viņa to nemaz nebūtu varējusi atļauties.
Viņa saausījās, kad izdzirdēja augšā tuvojamies steidzīgus soļus, daudzbalsīgas elsoņas pavadītus. Viņa apzinājās, ka ir šeit gluži viena, ka neviens ne redzētu, ne dzirdētu, kas šeit notiek. Nē, viņa domāja. Tas nedrīkst notikt. Tas nedrīkst tā beigties.