Kad visi trīs vīrieši parādījās pie bedres malas pistolēm un automātiem rokā, viņa sāka kliegt.
Stelēns Fokss atgrūda vaļā ledusskapi, kurā bija noslēpies, un cīnījās pēc elpas. Viņš nebūtu varējis tur izturēt ne mirkli ilgāk. Grīļīgām kājām viņš izrāpās ārā, cik vien bija spējīgs, klusi un atrāva vaļā ledusskapi, kas atradās blakus. Viņam pretī raudzījās Judīte ar krīta baltu seju.
"To es nekad vairs nedarīšu!" viņa viņam apgalvoja. "Tas ir tāpat kā zārkā!"
"Tas izdevās," Stefens teica un palīdzēja viņai tikt ārā. "Es gandrīz nevarunoticēt. Viņi bija skraidījuši starp šiem ledusskapjiem, un nevienam nebija ienācis prātā tajos ieskatīties." Pieraduma spēks. Viņi nebija padomājuši par to, ka ledusskapji ir izslēgti un iztukšoti.
"Jā," Judīte trīcēdama noelsās. "Tur jābūt trakam, lai galvā ienāktu tāda ideja. Saki, ko tu tur tā meklēV
Jautājums bija domāts Stcfenam, kurš drudžaini vilka vaļā un atkal grūda ciet atvilktnes. Beidzot viņš meklēto atrada kādā no kastēm. "Šis te!" viņš paziņoja un turēja paceltu lielu, asu dunci. "Un nu uz priekšu."
Viņi skrēja uz stāvvietu. Kaut kur bija dzirdami kliedzieni, taču viņi nepagriezās, tikai skrēja. Viņu kājas lidoja pāri akmeņiem, oļiem, pāri sausajai zālei, uzjundīja putekļu virpuli, kas izpauda, kas šeit notiek.
Stcfcns pirmais sasniedza mašīnas. Judīte redzēja nozibam asmeni, kad viņš ar to pārdūra pikapa riepas. Viņš skrēja pāri pie šcvroleta, kad viņa bija pie fiata. Durvis bija ciet. Vai viņam vispār bija mašīnas atslēgas? Viņa raustīja rokturi. Kurš normāls cilvēks gan būtu ņēmis līdzi mašīnas atslēgas, kad devies uzvārīt kafiju?
Arī ševrolets ar svilpjošu skaņu nosvērās uz vienu pusi.
Un tur nu bija vīri. Augšā nokalnē, tie metās šurp starp teltīm. Šāva. Gaisā gan, taču šāva. Viņa redzēja Stefenu steidzamies šurp. Viņš aizmeta dunci, izvilka no kabatas atslēgu saišķi, patiešām! Tagad viņiem vēl tikai vajadzēja paspēt tikt prom, pirms visi trīs bija klāt. Stefens elsdams pieskrēja viņai blakus, uzreiz trāpīja atslēgu slēdzenē, bultiņa uzlēca augšā. Viņa atrāva durvis, iemetās iekšā, atbultēja, atvēra un atgrūda vaļā vadītāja puses durvis, kamēr Stefens apskrēja apkārt mašīnai. Viņš iekrita vadītāja sēdeklī, nevarēja trāpīt atslēgu aizdedzē, atslēgu saišķis nokrita zemē, un vīri strauji tuvojās.
"Stefen!" Judīte iekliedzās, lai gan viņa bija stingri apņēmusies tieši to nedarīt. Taču viens jau pacēla savu Uzi, un viņi visi trīs kliedza.
"Jā, jā." Stefens atkal bija atradis atslēgu, atrada arī aizdedzi, pagrieza. Motors piclcca. Viņš uzdeva gāzi. Mazais auto šāvās uz priekšu, uz putekļainā ceļa, kas veda prom no nometnes. Vīri mainīja skriešanas virzienu, mēģināja viņiem aizšķērsot ceļu, taču viņi nāca par vēlu.
24
FAKSS
Sjūzena,
šeit pielikumā raksts, ko pirms pusstundas man pasniedza misters
Zoržs Millers no Melbourne Chronicle. Vienā teikumā tur sacīts,
ka sarunas izjukušas un ka deviņus mēnešus notiek darbsA***.
Lūdzu, nosūtiet to tālāk Džonam.
Sveiciens, Dons
"Kā tas varēja notikt?"
Niknumā izteiktie vārdi šķita vēl labu brīdi lidināmies gaisā. Kauns stāvēja, saliecies uz priekšu, dūrēs savīstītās rokas uz galda atspiedis, un skatījās Raienam acīs, it kā gribētu viņam ar skatienu izurbties cauri. Raicns stāvēja, kā vienmēr, rāms, nesatricināmu, kā akmenī iekaltu izteiksmi sejā. Ja arī Kauna dusmu uzliesmojums viņu zināmā mērā emocionāli aizskāra, tas katrā ziņā nebija nomanāms.
"Stefens Fokss un Judīte Mencza ir braukuši cauri ciemam," viņš lietišķi paskaidroja. "Mēs iztaujājām cilvēkus. Attiecīgajā laikā bija redzēts zils fiats lielā ātrumā braucam pa galveno ielu. Maniem ļaudīm bija vajadzīgas piecas minūtes, lai nomainītu pārdurtās šcvroleta riepas. Šis laiks abiem bija devis nepieciešamo pārsvaru."
"Piecu minūšu pārsvars? Ar to bija diezgan?"
"Ciema otrā galā iela sazarojas citu ciematu un ielu labirintā. Tūkstošiem iespēju, kur paslēpties."
Kauns paskatījās uz vīru ar gaiši mirdzošo īso, stāvo matu griezumu, ne vārda neteicis, taču ikvienam bija skaidrs, kā neapturami ceļas viņa iekšējais spiediens. Viņš vēlreiz paskatījās apkārt, bet nebija nekā, kas varētu darboties kā drošības vārstulis, un viņš eksplodēja. " Nolādēts! Raien, ka tā? Ko zina šis sasodītais koledžas puišelis? Ko viņš no mums ir noslēpis? Ko?!"
Raiens šķita esam no dzelzs. Eizenharts vēroja šo vīru uniformai līdzīgajā haki krāsas ģērbā, un viņam bija jādomā par bezjūtīgo misteru Spoku no televīzijas seriāla Enterprise.
"To mums vajadzēs viņam pajautāt," viņš tikai noteica.
"Labi," Kauns galu galā nosēca. Viņš iespieda rokas sānos un bezmērķīgi griezās uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija kļuvusi neveselīgi pelnu pelēka. "Vai jūs jau pārmeklējāt viņa mantas?"
"Tas tiek darīts."
"Varbūt tas papīrs ir tur. Vai vēl kāds cits mājiens… Kāda ir jūsu teorija, Raien?"
Raiens nesteidzās ar atbildi. "Es domāju, ka Fokss un meitene nejauši bija dzirdējuši trauksmi sardzes postenī. Acīmredzot tajā brīdī viņi bijuši virtuves teltī, kuras aizmugurējā daļa spožā saulē no ārpuses taktiski nav pārredzama. Turpretī viņi ļoti labi varēja redzēt visu, kas notika šeit ārpusē."
"Un viņi nojauta, ka tiek meklēti." Kauns vēl arvien sēca. Tas viss viņam nebija nācis par labu. "Viņi to nojauta. Tātad viņi bija nogrēkojušies. Ja līdz šim mēs par to nebijām īsti pārliecināti, tad tagad esam. Jā, tagad mēs to zinām."
Raiens pacietīgi gaidīja, kad Kauns uz viņu atkal paskatīsies, tad piebilda klusā, gandrīz vai maigā balsī: "Tas, kas ir noticis, mums parāda, ka viņi būs jutušies loti pārliecināti. Pretējā gadījumā viņi jau sen būtu aizbraukuši kopā ar citiem palīgiem. Tā vietā viņi atstājuši visu savu bagāžu."
"Jā." Kauns sāka soļot turp un atpakaļ, kas nepārprotami atklāja viņa nemieru un bija pilnīgā pretrunā ar aukstasinīgā tēlu, ko viņš līdz šim bija parādījis. "Jā. Jums ir taisnība, Raien."
Viņš klust nervozs, Eizenharts pie sevis domāja un jautāja sev, ko tas varētu nozīmēt. Tagad mēs redzam viņa patieso seju.
"Notveriet viņus," miljonārs turpināja, taču tas vairs neskanēja kā svarīga vīra svarīgā pavēle. Drīzāk tas izklausījās jocīgi. Pat ne kā sauciens palīgā. Tas, ko viņš pateica, bija pilnīgi lieki. Par ko gan visu laiku te bija runa? "Notveriet šo Stefenu Foksu. Man jāuzdod viņam daži nepatīkami jautājumi."
Eizenharts pēkšņi jutās kā teātra izrādes skatītājs. Skatītājs, kuru avangardisks režisors bija uzlicis uz skatuves tieši pa vidu aktieriem. Ap viņu konflikts risinājās pilnā sparā, bet viņš — vismaz tajā brīdī — vairs nejutās tajā līdzdalīgs. Tas uz viņu neattiecās. Tā vietā kāda visai patvaļīga instance viņa pakausī bija sākusi notikumus neitrāli, distancēti un detalizēti arhivēt.
Tā bija noskaņojuma maiņa, kas viņam nebija sveša. Viņa zemapziņa gatavojās tam, lai kādu dienu par šo visu sāktu rakstīt romānu.
Galdiņi restorānā bija pārāk augsti un pārāk mazi, turklāt tie bija pārāk cieši cits pie cita. Lai arī kā pagrieztos, oranžsarkanā plastmasas krēsla kājas saķērās ar kāda cita oranžsarkana krēsla kājām. Cenas ēdienkartē savukārt bija pārāk zemas, lai drīkstētu sagaidīt sevišķi labu ēdienu, un šajā gadījumā gaidītais patiešām nelika vilties. Stefens un Judīte bija visai izsalkuši, taču abi savus šķīvjus ļāva aiznest atpakaļ pusizēstus.