"Man šovakar vēl kaut kur jāsadabū ķemme," nomurmināja Judīte un jau kuro reizi cauri matiem izvilka izplestus pirkstus, "citādi es sajukšu prātā."
"Nu, kāda ķemme jau atradīsies," Stefens atteica un izvilka savu kabatas portfeli, lai jau noteikti kādu divdesmito reizi pārskatītu tā saturu. Tajā bija viņa divas kredītkartes, lidmašīnas biļete, American Express ceļojumu čeks, vadītāja apliecība un dažādas maksājumu kvītis, piemēram, par auto īri. Un viņa ceļojumu pase. Un piezīmju bloknots ar tievu pildspalvu. Un mazs, salokāms kalendārs.
Judīte viņu vēroja. "Tu esi neiespējams, vai tu to zini?" viņa pēc brīža teica. "Tu nēsā sev līdzi pusi biroja, vai tu to zini? Un veselu biroju, ja ieskaita telefonu."
"Nē," viņš nopietni teica. "Es aizmirsu savas vizītkartes."
"Ko tu aizmirsi?" Viņa iepleta acis, taču tad saprata, ka viņš grib pavilkt viņu uz zoba.
Stefens smaidīja. "Ja toreiz, kad mēs atgriezāmies mājās no Telavivas un starp mums tik daudzsološi lēkāja dzirksteles, šis Raiens nebūtu mums sabojājis vakaru, tad man tas viss nemaz nebūtu līdzi. Nu labi.
izņemot vadītāja apliecību un vienu kredītkarti. Taču no tā laika es vairs neizeju no nometnes bez sava kabatas portfeļa." Viņš to aiztaisīja ciet un atkal noglabāja. "Paldies, mister Raicn."
"Taču tavs klēpjdators palika viņiem."
"Jā. Patiešām žēl." Bija vēl arī pāris citu lietu viņa bagāžā, kuru zaudējums bija sāpīgs, taču dators ar visu tam piederošo aprīkojumu, protams, bija lielākā materiālā vērtība. Un, gadījumā, ja viņam patiešām to vairs nebija lemts atgūt, zudumā gāja daži svarīgi raksti, kaut vai piedāvājums Video World Dispatcher kopā ar visu kalkulāciju un liels skaits elektronisko vēstuļu, kuras viņš bija saņēmis, uzturoties šeit Izraēlā. Taču pamatā arī šie dokumenti bija pieciešami. Piedāvājums bija spēkā, un kalkulāciju viņš varēja vēlāk veikt vēlreiz pēc atmiņas. Un tik un tā bija žēl — šis bija uzticams, solīds aparāts, kura modelis, kā jau tas ārkārtīgi straujajā informācijas tehnoloģiju laikmetā bija parasts, jau sen vairs netika ražots.
"Cik kaut kas tāds maksā?" Judīte vēlējās zināt.
"Ja man vajadzētu iegādāties salīdzināmu ierīci… cs tā rēķinu — ap astoņiem tūkstošiem dolāru."
"Daudz naudas. Salīdzinot ar manu ķemmi, es domāju."
"Jā. Un četras nedēļas darba, kamēr viss atkal ir tā aprīkots, ka cs varu ar to strādāt." Stefena domas vēl arvien riņķoja ap viņa klēpjdatoru, taču ne tāpēc, ka viņš nevarētu pārvarēt dārga piederuma zaudējumu. No brīža, kad viņi rībēdami brauca pa šaurām takām tin putekļainiem ceļiem, šķērsām pāri laukiem, cauri neticamiem ciemiem un garām bīstamām vietām, līdz atkal bija sasnieguši lielāku ceļu, kas veda uz Jeruzalemi, viņš mēģināja visos sīkumos atsaukt atmiņā sava datora cietā diska saturu, un pamatā viņu nodarbināja viens jautājums: ko viņu vajātājiem izpauda tajā esošie faili?
Viņi tur atrastu failus ar adresēm un korespondenci ar svarīgākajiem klientiem. Pietiekami slikti, taču šajā lietā tas nebija būtiski. Viņi atrastu viņa elektronisko dienasgrāmatu, ko viņš vieglprātīgi bija atstājis neaizsargātu, aprobežojoties vienīgi ar vienkāršu pieejas paroli, kuru uzlauzt daudzmaz manīgam datorspcciālistam nesagādātu īpašas problēmas. Tas jau bija smagāk, l iesa gan, no tās viņi galvenokārt secinātu vienīgi to, kad un kādēļ viņš bija iekārojis Judīti Menezu. Nepatīkami, taču ne tik nomācoši. Viņam nāca par labu tas, ka viņa ierakstiem dienasgrāmatā bija raksturīgi skopi ieraksti, ja viņa dzīvē notika kas patiešām svarīgs. Jo tādos brīžos viņš vienkārši netika pie dienasgrāmatas rakstīšanas, gluži vienkārši. Ja viņš pareizi atcerējās, tad pēdējais ieraksts dienasgrāmatā bija izdarīts iepriekšējā pirmdienā, un tajā lietošanas pamācības atrašanu viņš piemin tikai vienā skopā teikumā, lai tālāk veltītu veselas rindkopas priekam par pirmo gaidāmo satikšanos ar Judīti, par izbraucienu uz Telavivu kopā ar viņas brāli.
Tad viņam ienāca prātā… Stefens izvilka no kabatas mobilo telefonu un vēlreiz zvanīja uz abiem Ješua numuriem. Pa šo laiku jau sen būtu atmaksājies divus ierakstus no viņa līdz malām pilnā mobilā telefona kataloga aizstāt ar šiem.
Mājās neviens neatsaucās.
Un muzejā arī ne.
"Vai tu nezini, kur tavs brālis ap šo laiku varētu blandīties apkārt?"
Judīte paraustīja plecus. "Nav ne jausmas."
"Man tas šķiet savādi," Stefens domīgi teica.
"Jā. Visai dīvaini."
Labu brīdi Stefens skatījās vienā punktā, un viņam bija tāda sajūta, it kā viņu pārņemtu balsu juceklis viņiem apkārt. "Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku."
"Ak tā?"
"Mums vēl ir pavisam niecīgs pārsvars. Tas mums ir jāizmanto."
"Izklausās labi. Ja vien es saprastu, ko tu ar to domā."
Tas bija viens no šiem brīžiem, kad domas, kas jau labu laiku kā gais toši dūmi nodarbinājuši garu, sablīvējās un kļuva par pamatīgām, tveramām atziņām. "Vakar vakarā es biju apdullis no šķīdinātājiem, kurus tavs brālis tik bagātīgi lietoja, no miega trūkuma, karstuma, no visām pūlēm," Stefens klāstīja, "un ari šorīt vēl, gandrīz visu dienu. Tāpēc pagāja tik ilgs laiks, pirms es sapratu, kas šeit ir aplam."
Judīte iepleta acis. Lielas, tumšas acis. Kā divas neizmērojami dziļas akas. "Tu ar to vēlies kaut ko pateikt," viņa teica.
"Ješua mums sacīja, ka uz vēstules otras lapas nekas neesot saprotams," Stefens paskaidroja un dusmīgi piebilda: "Taču viņš mums to neparādīja!"
Jcšua pamodās, saritinājies tualetes telpā uz aukstās akmens grīdas, ar rokām vēl aptvēris tualetes podu, pretīgu garšu mutē. No flīžu sienām pār viņu krita bāla neona gaisma, galva sāpēja, un visapkārt bija tik kluss, it kā viņš būtu pēdējais palikušais cilvēks uz pasaules.
Un viņam sala.
Neraugoties uz to, viņš jutās labi. Viņa ķermenis bija lipīgs no nožuvušiem sviedriem, viņam bija tāda sajūta, ka pierē kāds neatlaidīgi urbj un velk, un viņš juta, ka trūkst spēka, kad viņš, turēdamies pie emaljētā poda, mēģināja tikt augšā, cīnīdamies ar melniem riņķiem acu priekšā. Taču tik un tā viņš jutās atbrīvots.
Kaut kad pēcpusdienā viņš vēl bija aizvilcies līdz muzejam, mašīnu atstājis stāvam, jo bija juties pārāk nožēlojami, lai iedrošinātos ar to braukt Jeruzalemes satiksmē, un visu brauciena laiku mēģinājis iztēloties, kādi pārmetumi viņam būs jānoklausās par to, ka pirmajā dienā pēc sabata viņš nāk uz darbu tad, kad visi citi jau dodas mājās. Taču, viņam par pārsteigumu, Efraims Latslds, restaurācijas nodaļas vadītājs, sasveicinoties bija uzlicis roku uz pleca un glaimīgi teicis: "Tādus līdzstrādniekus kā jūs, Mencz, man vajadzētu vairāk! Jūs vismaz domājat līdzi. Citus man vajadzēja sūtīt mājās — bet jūs, jūs nākat tikai vakarā. Lieliski, Mcncz."
Ješua skatījās uz apaļīgo vīru, tad uz viņa gaļīgo roku sev uz pleca, biezajām spalvām uz plaukstas virspuses un nezināja, ko sacīt. "Ehm…" viņš noteica un tad: "Nu jā, es… ēhm…"
"Šis Vilfbrds-Smits," Latskis dimdināja tālāk, "un viņa amerikāņu sponsors aizņēmuši visu restaurācijas nodaļu. Kas to būtu varējis iedomāties, vai ne? Tur visu dienu gāja vaļā elle, patiešām elle."
Brīdī, kad Latskis bija noņēmis savu roku un pazudis aiz stūra, kas veda uz birojiem, bija sācies sabrukums. Krampjos raustīdamies, viņš vēl bija paspējis sasniegt tualeti, un tad viņš vēma, vēma atkal un atkal.