viņš vēma gandrīz bezgalīgi. Viņš to atcerējās vairs tikai neskaidri, kā laiku, kas bija pagājis gandrīz nemaņā, minūtes varbūt vai stundas tumšā tunelī. Viņš atcerējās, ka bija sev jautājis, no kurienes tas viss radies, ko viņš tur izvēma, un sajūtu, it kā spļautu ārā zarnu driskas.
Bet nu tas bija garām. Viņš kaut kā pietrausās kājās, pieturēdamies pie sienas, kad gāja ārā no tualetes, un pie margām, kad grīļodamies kāpa augšā pa trepēm. Viņš sastapa naktssargu, kas bija devies savā pirmajā apgaitā pēc muzeja slēgšanas, un vecais, sirmais vīrs ar lielo atslēgu saišķi rokā bija skatījies uz viņu kā uz spoku, pirms viņš, nezinādams, ko sacīt, pateica jau pierasto frāzi, kas skanēja, viņiem vakaros satiekoties: "Labvakar, doktor Menez." Viņš tikai pamāja naktssargam, jo viņam nebija spēka sarunai, beidzot sasniedza asistentu istabu pirmajā stāvā, neieslēdza gaismu, tikai atkrita uz izgulētā dīvāna, uz kura visapkārt oda pēc cigarešu dūmiem un novadējušās kafijas, un pūstošām banānu mizām, un putekļiem, un pelējuma, paslīdēja uz malu un atdūrās ar galvu pret kaut ko mīkstu — spilvenu, ar rokām sataustīja vēl citu un, pagriezies uz vēdera, iekrita dziļā bezsapņu miegā.
Viņi novietoja automašīnu aptuveni tajā pašā laikā un aptuveni tajā pašā vietā kā iepriekšējās naktīs. Stāvvieta bija tukša un pamesta kā vienmēr, astoņstūrainā, tornim līdzīgā Rokfcllcra muzeja galvenā ēka bija tumšs siluets Svētās pilsētas naksnīgajās debesīs.
"Varbūt mēs dodamies iekšā tieši mūsu bojāejā," teica Judīte, kad viņi izkāpa no mašīnas un cik vien klusi iespējams aizvēra durvis.
"Varbūt," atteica Stetens.
Viņi gāja pa ceļu cauri krūmājam, taisni uz priekšu pa plāksnēm izklāto taku uz durvīm, kuras atradās zemāk par citām. Stcfens no slepena nodalījuma aiz jostas izvilka divus īpatnēji veidotus melna metāla āķus. Kamēr viņš ar tiem darbojās ap durvju slēdzeni, Judīte viņam spīdināja gaismu ar mazo kabatas bateriju, ko viņi iepriekš bija nopirkuši kādā degvielas uzpildes stacijā.
"Un tu savu naudu patiešām esi nopelnījis godīgā darbā?" viņa pēc brīža jautāja.
Viņš tikai pamāja. Viņam bija nepieciešams ļoti pamatīgi koncentrēties, lai vēl turklāt varētu risināt nenopietnu sarunu.
Par laimi, šī nebija pārāk sarežģīta slēdzene, citādi viņiem, nenokārtojušiem nepieciešamās lietas, būtu bijis jādodas atpakaļ. Taču jau tāpat tas izrādījās grūtāk, nekā viņam bija palicis atmiņā. Katrā ziņā grūtāk, nekā tas izskatījās kriminālfilmās, ko rādīja televīzijā.
Labu bridi bija dzirdama tikai klusā skrapstēšana, kad Stefens centās citu pēc cita atvērt drošības cilindrus. Lai arī kā bija koncentrējies, viņš tomēr juta, ka Judīte viņam blakus kļūst arvien nervozāka. Taču beidzot atskanēja krakšķis, un slēdzene bija vaļā.
"Tas bija iespaidīgi," Judīte klusi noteica, kad viņi jau bija aiz durvīm mazajā, putekļainajā noliktavas telpā. "No kurienes tu kaut ko tādu proti?"
"Pie mums Amerikā var nopirkt grāmatas, kurās ir precīzi aprakstīts, kā kaut kas tāds ir darāms. Neticami, vai ne?" Stefens, kā kaut ko meklēdams, pacēla noputējušo brezentu un lūkojās zem kastēm.
"Ko tu meklē?"
"Piemēram, šo." Viņš pacēla resnu misiņa skrūvi un tad iebāza to kabatā. "Es gan to apguvu pie kāda vīra, kurš ir biedrs tajā pašā klubā, kur es. Viņš agrāk bija kramplauzis, šodien dzīvo Ņujorkā, ir ļoti pieprasīts prcticlaušanās sistēmu padomnieks un nopelna aptuveni desmit reižu vairāk nekā toreiz, kad devās savos sirojumos. Labs piemērs tam, ka noziegumi, pretēji daudzu domām, neatmaksājas."
"Un viņš tev iemācīja uzlauzt atslēgas? Vienkārši tāpat?"
"Protams, ne. Tikai pēc tam, kad es viņam pateicu, kādēļ cs to gribu iemācīties. Konkrēti, tādēļ, lai varētu izlauzties, gadījumā, ja tas kādā no maniem daudzajiem ceļojumiem pa pasauli reiz būtu nepieciešams. Ja cs kaut ko ienīstu, tad tā ir doma, ka cs varētu tikt ieslodzīts." Zem kādas kastes viņš atrada rokas garuma metāla līsti un arī to paņēma līdzi. "Nāc, dosimies tālāk."
Viņi neiededza gaismu, ko iepriekšējās naktīs bija ieslēguši bez rūpēm. Tad kopā ar viņiem bija Ješua, kurš šajā ēkā vismaz drīkstēja uzturēties. Bez Ješua viņi nepārprotami bija iebrucēji, un tāpēc viņi centās savā ceļā cauri muzejam radīt pēc iespējas mazāk trokšņu.
Un tik un tā plašajā izstāžu zālē, kas viņiem bija jāšķērso, šķita atbalsojamies pat viņu šļūcošie soļi. Un divviru durvis gaiteņa otrā galā vēl arvien čīkstēja, un, kā šķita, vēl skaļāk nekā līdz šim. Viņi atviegloti uzelpoja, kad beidzot stāvēja pie restaurācijas laboratorijas durvīm.
Kuras, protams, arī bija aizslēgtas. "Tagad mēs nodarbosimies ar mantas bojāšanu," Stcfens teica.
Viņš uzlika misiņa skrūves smailo galu uz slēdzenes cilindra un tad to pagrieza, izmantodams līdzpaņemto metāla līsti par skrūvgriezi slēdzenes spraugā, kas bija domāta atslēgai. Kad skrūve bija iestrēgusi, viņš aizāķēja līsti zem skrūves galviņas, atspieda metāla sviras īso galu pret durvīm un ātri un spēcīgi vienreiz parāva aiz garā gala. Atskanēja kluss, taču skaidri dzirdams klikšķis, kad salūza skrūve, kas bija turējusi savā vietā slēdzenes cilindru. Stcfens izvilka cilindru, pavilka ar roku atslēgas aizbīdni, un durvis bija vaļā. Un tas viss nebija ildzis vairāk par minūti.
"Rīt visi zinās, ka esam šeit bijuši," Judīte iebilda ar redzamu nepatiku.
"Tas arī šobrīd vairs nav svarīgi," Stcfcns noteica, aizvilka izlauztās durvis aiz viņiem un iededza laboratorijā gaismu.
Telpa bija redzami mainījusies. Viens no galdiem bija pilnībā aizņemts ar skeleta kauliem, kas bija piederējuši ceļotājam laikā, uz cita pilnā sparā noritēja lietošanas pamācības lapu atdalīšana. Visos stūros bija novietoti melni statīvi uz platām kājām, uz kuriem bija uzskrūvētas masīvas videokameras vai nelielas halogēna spuldzes.
"Videokameras meklējumi rūpīgi tiek dokumentēti videolentē," Stefens nomurmināja, staigādams apkārt pa telpu un apskatot tuvāk atradumus. "Tas ir kaut kā dīvaini."
Judīte kā apburta skatījās uz lietošanas pamācību, par kuru viņa līdz šim bija tikai dzirdējusi. Tātad tā patiešām eksistēja, reāli un patiesi. Tur bija pazīstamais firmas logotips uz papīra, kas bija gandrīz tikpat trausls kā Kumranas raksti.
"Paskaties," viņa teica klusā, gandrīz vai drebošā balsī.
Stcfens nostājās viņai blakus. Plastmasas vanniņā, rūpīgi pārklāta ar caurspīdīgu foliju, gulēja viena no lietošanas pamācības grāmatiņas lapām.
Kā likās, tā bija aizmugurējā vāka lapa, jo tā bija tukša, vienīgi kreisajā apakšējā stūri bija skaidri salasāma autortiesību norāde.
Tur bija rakstīts Printed in Japan. Un tālāk gadskaitlis, līdz kuram bija jāgaida vēl četri gadi.
"Neticami," Judīte čukstus izdvesa.
Pret paša gribu Stefenam nācās atzīt, ka arī viņam pār muguru pārskrien šermuļi.
ViņŠ pagriezās pret kauliem, kas aptuvenā skeleta kārtībā bija izvietoti uz gara, melna gumijas paklājiņa uz galda telpas vidū. "Es tik labprāt vēlētos zināt, kas viņš ir," viņš noteica.
Šķita, ka galvaskausa tukšie acu dobumi atbildēja viņa skatienam. Taču tic paturēja savu noslēpumu pie sevis.
"Viņš taču tagad kaut kur dzīvo, vai ne?" Judīte prātoja. Un tajā pašā laikā šeit guļ viņa kauli. Tas ir dīvaini."
"Jā," Stefens atbildēja. "Un Kauns mūs meklē, jo viņš grib dabūt savu vēstuli. Turklāt viņš visu dienu atradās pat ne trīs metru attālumā no tās. Un tas ir vēl daudz dīvaināk."
Pie viena no galdiem viņš notupās pie atvilktnēm, kādas bija zem katra galda, un atvilka vaļā apakšējo no tām. Tajā zem avīzes bija noslēptas divas plastmasas vanniņas, un katrā no tām bija pa vēstules lapai.