"Nu gluži vieglprātīgi," teica Stefens, vilkdams ārā no atvilktnes abas lēzenās vanniņas. "Tā pat nebija aizslēgta. Varētu domāt, ka mēs vakar būtu bijuši piedzērušies."
Viņš palika abas plastmasas vanniņas zem ultravioleto staru lampas un novilka nost foliju, kas abas lapas pasargāja no izžūšanas un putekļiem. Tad viņŠ ieslēdza lampu.
"Mlim," Stefens apmierināti norūca. "Tā jau es domāju."
Ješua bija melojis.
Vienā no vanniņām gulēja lapa, kuru viņi vakar bija apstrādājuši. Senais rokraksts mirdzēja kā pārdabiskā zeltā, tieši tā, kā Stefenam tas bija palicis atmiņā.
Otrajā vanniņā gulēja otra lapa, tā, par kuru Ješua bija apgalvojis, ka nevarot padarīt tajā rakstīto salasāmu.
Ješua bija apgalvojis, ka esot ar šo lapu eksperimentējis. Tā bija taisnība. Taču tas, ka tā neuzņemot viņa marķēšanas līdzekli, kā viņš bija apgalvojis, nebija taisnība, jo vismaz daži vārdi un teikumu fragmenti ultravioletās lampas gaismā iekvēlojās.
"Kā tu to varēji zināt?"
"Es jutu, ka viņš vēlas mums kaut ko noslēpt," Stefens paskaidroja. "Es tikai to tajā brīdī neapzinājos. To es sapratu tikai šodien, kad mierīgi varēju domāt."
Viņš pievilka tuvāk vienu no lupām un mēģināja atšifrēt redzamos vārdus.
Mana māte mēdza
"Ko tas nozīmē?" viņš murmināja. "Kas šeit būtu meklējams viņa mātei?"
nejūti vēstures elpu, kad tā tevi
Vai vispār tā bija tā vēstule, kuru viņš bija atradis? Stefens bīdīja lupu tālāk. Raksts bija daudz sliktāk salasāms nekā pirmajā lapā, kuru viņi bija atšifrējuši iepriekšējā vakarā. Bija labu bridi uz to jāskatās, pirms sāka iezīmēties rokraksta līnijas.
taču
aplami
Stefens juta sevī augam izmisīgu nemieru. Par ko, sasodīts, šis cilvēks runāja?
"Un?" Judīte nepacietīgi jautāja. "Kas tur rakstīts?"
"Te viņš bārsta kaut kādas gudrības, ko viņam iemācījusi viņa māte," Stefens apjucis paskaidroja. Kas par nespējīgu izlūku te bijis izsviests pagātnē? Vii viņš nezināja neko labāku, ko pastāstīt savā acīmredzot vienīgajā vēstulē nākotnei?
"Viņa māte?"
"Kaut kādu teicienu par vēstures elpu, ko nejūt, ja tā kādu… kaut ko. Appūš varbūt. Nav saprotams."
Tā taču nevarēja būt. Viņš, Stefens K. Fokss, atrod vēstuli, ko rakstījis vienīgais ceļotājs laikā, par kādu vispār jebkad ir bijis zināms. Vienlaikus ceļotājs laikā, kurš ar jaunākās tehnoloģijas videokameru ieradies
Jēzus laikā un, kā pats teicis, ierakstījis trīs videofilmas, katru divpadsmit stundas garu, kurās vajadzētu būt redzamam pasaules lielākās reliģijas, dibinātājam. Un nu izskatījās tā, it kā šajā vēstulē nebūtu neviena norādījuma, kur šīs kasetes varētu būt paslēptas?
Viņš pabīdīja lupu vēl mazliet uz leju. Bija vēl pāris viegli kvēlojošu fragmentu, un lapas apakšējā trešdaļā viņš beidzot atšifrēja ko tādu, kas izskatījās daudzsološi.
Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu virzienā
Stcfcns juta, kā viņa sirds pēkšņi sāk pukstēt straujāk.
"Šeit," viņš čukstēja. "Viņš apraksta kādu vietu."
Judīte norija siekalas. "Nolasi."
"Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu virzienā… Kuru templi viņš ar to varētu domāt?"
gandrīz oranžsarkans akmens
"Nu jā, to templi," Judīte noteica. "Jeruzalemes templi. Simt trīsdesmit jardu — cik tas ir metros?"
mūrī otrajā rindā no zemes
"Aptuveni simt astoņpadsmit," Stefens uztraukti teica. Vieta! Tā varēja būt vienīgi tā vieta, kuru viņš šeit aprakstīja. Viņš bīdīja lupu uz riņķi, meklējot tam pēdējo apliecinājumu.
"Ak nē," Judīte viņam blakus novaidējās.
Te tas bija.
noglabāta kamera
Stefens izgrūda gavilējošu skaņu. Skaņu, kas bija daudz par skaļu, ja ņēma vērā, ka šovakar viņi šeit bija iebrucēji.
"No tempļa dienvidrietumu stūra simt trīsdesmit jardu — vai simt astoņpadsmit metru — uz ziemeļiem, līdz pat gandrīz oranžsarkanam akmenim mūrī otrajā rindā no zemes. Tur viņš ir noglabājis kameru," viņš triumfējoši atkārtoja aprakstu, kas lika domāt par dārgumiem un apraktu zeltu. "Vai tev ir kāda nojausma, kas tā varētu būt par vietu?"
"Mēs šo vietu saucam par Kotel Ha-Ma'aravi," pēkšņi sacīja kāda balss no durvīm.
Viņi izbijušies pagriezās. Tur stāvēja Ješua, viņš izskatījās savādi bāls un slims, un likās, ka viņam jāturas pie stenderes.
"Labāk pazīstams," viņš gurdeni piebilda, "kā Raudu mūris."
25
Nākamā nodaļa veltīta četrpadsmitā apgabala sektora F.3I atradumu, proti, skeleta un mirušajam līdzi kapā pielikto priekšmetu izpētei. Iepriekš jāpiemin, ka daudzas no atradumus raksturojošām hipotēzēm būs galējā pretrunā ar lasītāja zinātniskās objektivitātes izpratni, dažos gadījumos to pat noliegs.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamcšas
Stefens skatījās uz Ješua, taču viņš viņu neredzēja. Viņam bija tāda sajūta, it kā galvā viņam kāds būtu uzlicis milzīgu zvanu, kas zvanītu ar lielāko zvana mēli pasaulē, un it kā nebūtu nekā cita kā vien tā dārdošā skaņa. Raudu mūris! Cik ģeniāli. Cik neticami. Kāpēc viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā? Ceļotājs laikā bija noslēpis kameru ebreju svētākajā vietā kopš viņu izraidīšanas no Svētās zemes, un tur tā bija pārdzīvojusi aizgājušos divus tūkstošus gadu. Raudu mūrim, un šeit nebija runa ne par ko citu kā par noteiktu posmu no milzīgā Hēroda laika tempļa rietumu mūra — un tieši tā tempļa, kas bija minēts Bībeles Jaunajā Derībā —, bija divas priekšrocības, kas šajā gadījumā to jau iepriekš padarīja par gandrīz vai ideālu slēptuvi. Pirmkārt, tā kā tas bija atrakts un burtiski kvadrātcentimetru pēc kvadrātcentimetra pārmeklēts un dokumentēts, varēja precīzi pateikt, kas no tā pēc diviem tūkstošiem gadu būs atlicis. Otrkārt, neviens tam neuzdrošinātos šeit patvarīgi pielikt roku.
Un tas bija gandrīz vai fatāli skaidrs. Viņiem bija darīšana ar slēp tuvi, kas bija ne vien absolūti droša, bet arī absolūti nepieejama.
Judīte pa to laiku bija piegājusi pie sava brāļa un uzlika viņam plaukstu uz pieres. Viņš izskatījās tik bāls un nožēlojams, gandrīz kā slims.
"Tu neizskaties labi," viņa sacīja. "Kas ir ar tevi? Mēs bijām noraizējušies, jo tu neatsaucies uz telefona zvanu."
Viņš vārgi pasmaidīja un papurināja galvu. "Ir jau labi. Man ir… nu jā, labi būtu pārspīlēti teikts. Laikam es izskatos visai noguris, vai ne?"
"Nē," viņa māsa atbildēja. "Absolūti briesmīgi. Kur tu visu laiku biji?"
"Es gulēju. Augšā, asistentu istabā. Uz dīvāna. Patiesībā es gribēju strādāt, taču… Es pirmīt pamodos no čīkstoņas, kas bija pavisam klusa un tāla. Tie bijāt jūs, vai ne? Lielās durvis uz halli." Viņš dziļi ievilka elpu. Viņš vēl arvien izskatījās pēc tāda, kurš cīnās ar savu samulsumu. "Kā jūs šeit iekļuvāt bez atslēgas?"
"Muļķīgs jautājums," Stefens saīdzis norūca. Atziņas zvana skaņas bija noklusušas, steru mūzika bija izskanējusi, un nu šī atkal bija tā pati aukstā pagrabtelpa ar rupjā mūra sienām un lietišķo neona gaismu pie betona griestiem, kāda tā bijusi arvien. Un viņš bija ciešāk nekā jebkad agrāk uz pēdām cilvēces lielākajam noslēpumam. Viņš norādīja uz paplāti ar otro vēstuli. "Kāpēc tu slēpi to no mums?"