Ješua lēnām nāca tuvāk. Viņš paskatījās uz Stefcnu, tad uz seno papīru un nereāli mirdzošajiem raksta fragmentiem uz tā, tad atkal uz Stefenu. "Vai tu nesaproti?" viņš klusi jautāja.
"Nē."
"Es to nevarēju. Kad es to vakar pēcpusdienā lasīju, man visu laiku bija par to jādomā. Es jau acu priekšā redzēju pneimatiskos āmurus, redzēju, kā tiek kalta siena… akmeņi, kuru priekšā es vēl kā mazs bērns biju runājis uz Dievu!" Durvis uz laboratoriju lēnām aizkrita ciet. Ješua apklusa, papurināja galvu. Viņa izskats bija patiešām satraucošs, viņš izskatījās tāds, kam vismaz divas nedēļas būtu jāpavada gultā. "Taču… šodien es to ari vairs nesaprotu. Es vairs nejūtu to, ko jutu vakar. Es zinu vien to, ka vakar es to nespēju — ne tāpat vien. Man bija vajadzīgs laiks, lai pārdomātu. Es pat pieļāvu iespēju, ka vēstule jāiznīcina, vai tu vari to iedomāties?"
Stefens saviebās. "Ak, vecīt. Man jau visu laiku bija nojauta, ka tevī slēpjas reliģiozs fanātiķis."
"Jā, un es domāju, tas nepavisam nav nepareizi," Ješua atteica, neievērojot Stcfena nenopietno toni.
Stefens viņu satraukti uzlūkoja, taču tad, neko neteicis, izslēdza ultravioleto staru lampu virs abiem vēstules fragmentiem. Tā, it kā ar to viņš varētu novērst jebkādas briesmas šiem dokumentiem.
Trīs lielas automašīnas ar izslēgtām gaismām ieripoja stāvlaukumā pie llokfēllera muzeja. Sīkstā lēnām braucošo mašīnu riepu šņirkstēšana bija skaļāka par motoru troksni. Divas no mašīnām apstājās pa labi un pa kreisi no mazā fiata, kurš līdz šim viens pats bija stāvējis plašajā laukumā, bet trešā mašīna apstājās mazliet tālāk.
Raicns atļāvās šauru, triumfējošu smaidu, kad paskatījās uz pclcngatoru sev klēpī. Apgaismotais rādītājs precīzi un nepārprotami rādīja uz blakus esošo automašīnu.
"Bija pareizi nogaidīt," viņš paklusām teica savam šoferim. "Ja mēs viņus būtu notvēruši agrāk, mēs tikai būtu uzzinājuši, kurā restorānā viņi paēda vai kuriem palestīniešu ciematiem izbrauca cauri. Taču tas, ka viņi ieradušies šeit, ir patiešām interesanti. Esmu ieintriģēts, ko viņi šeit meklē."
Tas bija tas, ko viņš vakar pēcpusdienā saviem vīriem nometnē bija pavēlējis: vispirms paskatīties, vai pelengatora raidītājs vēl ir uztverams. Un tikai tad, kad tas bija skaidrs, viņš tiem lika Stcfcnu Foksu saņemt ciet.
Viņš izslēdza pelengatora uztvērēju un deva zīmi izkāpt.
"Divi vīri paliek pie galvenās ieejas," viņš klusinātā balsī deva norādījumus, kad vīri bija ap viņu sapulcējušies. "Divi dodas pie sētas ieejas — tā ir ieeja, pa kuru mēs šodien ienācām. Un tad vēl ir sānu ieeja, tur kaut kur aiz krūmiem. To sargāsiet jūs abi. Pārējie nāks man līdzi."
"Bet tas taču nozīmē," Judīte teica, stāvēdama pie durvīm, "ka mūrī ir jābūt kādam dobām akmenim vai tamlīdzīgi. Kā gan viņš to būtu varējis tur ievietot?"
Vienlaikus, it kā būtu sarunājuši, viņi bikli paskatījās uz skeletu.
"Varbūt viņš piedalījās tempļa būvēšanā?" Stefens izteica savas domas.
"Es to uzskatu par neiespējamu," Ješua papurināja galvu. "Templis tika būvēts ķēniņa Hēroda laikā un, kas attiecas uz fundamentu, bija gatavs jau mūsu ēras ceturtajā gadā."
"Mhm. Tas ir pārāk agri," Stefens pamāja.
"Dīvaini," Jcšua turpināja, it kā sarunādamies pats ar sevi, "es tieši mēģinu atminēties, kurš no akmeņiem Raudu mūri tas varētu būt… oranžsarkans akmens? Tie visi taču ir dzelteni."
Viņš ar savām pārdomām tālāk netika. Vienā mirklī atsprāga vaļā laboratorijas durvis, pēkšņi viņi skatījās tieši šaujamo stobros, telpā bija spēcīgi, tumšā apģērbā tērpušies vīri, no kuriem viens zibenīgi pašāva roku Judītei zem zoda.
"Okay! Rokas augšā! Nekustēties!"
Stefens un Ješua nevilšus uzrāva gaisā rokas. Nespējīgi kā hipnotizēti trusīši viņi noskatījās, kā vīri atbrīvo ceļu savam komandantam — Raienam.
Kad viņš ieraudzīja kalsno vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm, Stefens saprata, kas bija noticis. Un viņš būtu varējis pats sevi icpļaukāt. Pelengatora raidītājs! Par to viņš vispār bija aizmirsis. Tikai tāpēc, ka vakarvakarā nebija manījuši nevienu sekotāju, viņš bija vieglprātīgi atmetis savas aizdomas. Pie tam būtu bijis tik vienkārši īrēto mašīnu apmainīt pret citu, drošāku.
Apmuļķošana pirmajā brīdī sadusmoja vairāk nekā uzbrukums pats par sevi. Nevarētu teikt, ka tas bija saprātīgi, viņš nodomāja.
"Labvakar, mister Foks," izsmejoši un auksti teica Raicns un devās garām galdiem līdz restaurācijas laboratorijas aizmugurē uzstādītajiem kameras statīviem un halogēna prožektoriem. "Ļaujiet man vispirms ieslēgt kameras, lai nākamajai paaudzei saglabājas, es nešaubos, interesantais paskaidrojums par to, kāpēc jūs atrodaties šeit. Eliav, iededz priekšējos prožektorus."
Viens no vīriem nolaida ieroci un sāka neveikli darboties ap augstos statīvos novietoto prožektoru vadiem. Kad pirmais prožektors gaiši iemirdzējās, visiem negribot bija jāaizver acis, kas jau vairākas stundas bija pielāgojušās naktij un drūmajai neona gaismai.
Judīte ar augošu riebumu bija sekojusi tam, kā viņas gūstītāja roka, kas viņu bija apņēmusi ap kaklu žņaugšanas tvērienā, bija mainījusi savu sākotnējo novietojumu un nu noslīdējusi zemāk pāri viņas plecam. Nu jau tā bija uzgūlusi uz viņas labās krūts, un virs, pūšot viņai pakausī pēc cigaretēm un sliktiem zobiem smirdošu elpu, nepārprotami taustījās pēc viņas krūts galiņa.
Kad nu viņš vēl arī piespieda savu iegurni viņas dibenam un Judīte juta, kā viņa loceklis kļūst ciets, viņu pārņēma nevaldāms niknums. Nedomājot par viņa šaušanas gatavībā esošo ieroci, par situāciju, kādā viņi atradās, ne arī par briesmām, kas varēja draudēt viņai vai citiem, karstas dusmas bez jebkādiem šķēršļiem izlauzās uz āru, un trakojošā enerģija izpaudās ierastā ceļā, ko armijas laikā viņa bija pamatīgi apguvusi džiudžitsa nodarbībās, līdz tas bija kļuvis par refleksu. Viņa satvēra vīra roku un ar spalgu kaujas saucienu un spēcīgu, enerģisku kustību pārmeta sev pār plecu, it kā viņš būtu bez svara.
Galīgi apjukušais drošības vīrs, kurš vismazāk bija rēķinājies ar to, ka tieši šī graciozā būtne tā aizstāvēsies, bezpalīdzīgi aizlidoja pa gaisu, smagi atsitās pret priekšējā galda sānu malu, salaužot vairākas ribas, tā ka vajadzēja viņu uz vairākām nedēļām piesaistīt pie slimības gultas, un ar sparu ietriecās krustos savam kolēģim, kurš tikko bija ieslēdzis otru prožektoru.
Vīrs, kuru Raiens bija saucis par Eliavu, tūliņ pat sabruka ceļos, nokrita uz priekšu, noraujot sev līdzi prožektora statīvu. Stefens un Ješua intuitīvi atlēca malā, kad gaišā, karstā lampa nogāzās starp viņiem tieši ķimikāliju plauktā, sasitot un noraujot no plaukta sev līdzi lielas un mazas pudeles. Viena no lielākajām skābes pudelēm krītot saplīsa, un ar bagātīgu, iznīcinošu brāzmu tās saturs iešļācās abās vanniņās, kurās atradās vēstule, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, un dažās sekundes daļās neglābjami sapludināja abas lapas bezveidīgā, pelēkā putrā.
Nākamajā mirklī visu pārņēma liesmas, kas bija radušās no halogēna lampu karstuma. Ātrāk, nekā acs spēja izsekot, liesmas sekoja pa pēdām izlijušajiem un izšļakstītajiem šķidrumiem, no kuriem lielākā daļa bija viegli uzliesmojoši.
"Rokas augšā!" spalgi noskanēja Judītes sauciens pāri uguns peklei. Viņa turēja pistoli, kura bija pazudusi uzbrucējam, šaušanas gatavībā, zibenīgi un iespaidīgi profesionāli vicinot to dažādos virzienos telpā. "Un nomest ieročus!"
Iedarbojās ugunsgrēka trauksme. Zvanīšana bija apdullinoša, un šķita, ka tā piepilda visu ēku.