Raiens pagriezās pret vienu no ugunsdzēšamajiem aparātiem, kas karājās pie sienas.
"Stāt!" Judīte iekliedzās. "Nevienam nekustēties!"
"Vai tu esi traka?" Raiens atkliedza pretī un norādīja uz uguni, kas turpināja spoži uzliesmot. "Deg taču!"
"Rokas augšā un palikt stāvam, vai arī es šaušu!" Judīte mežonīgi iespiedzās un zibenīgi paskatījās uz Stefenu Un savu brāli, kuri bija paslēpušies no liesmām drošībā, taču vēl arvien īsti nesaprata, kas te notiek. "Kas ir? Nāciet taču!" viņa tiem uzsauca.
Raiens tostarp bija nolēmis par Judīti vairs nelikties ne zinis. Ja viņš nebūtu palicis stāvam, trakā meitene būtu uz viņu šāvusi, taču tas, ko Džons Kauns izdarīs ar viņu, ja uzzinās, ka viņš tikai aiz bailēm par savu paša dzīvību bija pieļāvis, ka tika izpostīti šeit novietotie atradumi, būs nesalīdzināmi ļaunāk. Raiens norāva tuvāko ugunsdzēšamo aparātu no statīva, dziļi iespieda tam paredzēto pogu un, mērķējot uz liesmām, sāka tās apdzēst.
Judīte, Stcfens un Ješua bēga ārā no laboratorijas, uz priekšu pa gaiteni un augšā pa trepēm. Gaiteņa galā uzzibsnīja zilās gaismas atspīdums, kas nāca no laukuma pie ārdurvīm. Cauri ugunsgrēka trauksmes nenogurdināmajai zvanīšanai bija dzirdamas sirēnas.
"Ugunsdzēsēji!" Stcfens noelsās. "Aiziet, uz centrālo izeju!"
"Ko?" Judīte protestēja. "Vai tu esi ārprātīgs?" Taču viņa skrēja līdzi, kad viņš skriešus pārņēma vadību.
Divi vīri ar paceltiem revolveriem nāca viņiem pretī, abi tumšās drēbēs, viens drukns, otrs kalsns un slaida auguma, pilnīgi nepārprotami viņi bija no tiem, kas palikuši pagrabā.
"Nu jauki," Judīte norūca un palēnināja soli.
Taču Stcfens traucās tālāk, abiem pretim, un sāka tiem pat māt ar roku. "Hei, šurp!" viņš tiem sauca. "Raiens jūs gaida lejā! Tur ir izcēlies ugunsgrēks, Raiens ir ievainots un…"
Abi uz viņu samulsuši paskatījās. Viņi vispār izskatījās pamatīgi apjukuši. Lietas acīm redzami nevirzījās tā, kā viņi bija gaidījuši.
"Raiens?" kalsnais atjautāja.
"Nu skaidrs, ka Raiens," Stefens enerģiski pamāja. "Lejā, laboratorijā — nu, aiziet, ko jūs vēl gaidāt? Viņš teica — nekavējotiesV
Judīte neticēja savām acīm, taču abi vīri patiešām iegrūda savus ieročus atpakaļ ieroču makstī pie pleca un sāka skriet.
Stefens apstājās un, galvu šūpodams, noskatījās tiem pakal. "Ak, šie nejēgas," viņš noteica, kad Judīte un Ješua bija viņu panākuši.
Kad viņi devās ārā, laukumā pie durvīm jau stāvēja divas ugunsdzēsēju mašīnas; trešā, sirēnai skanot un ar ieslēgtām bākugunīm, brauca šurp pa ielu. Vīri ugunsdzēsēju tērpos raisīja vaļā trepes, krāva ārā šļūtenes, vēra vaļā pazemes ugunsdzēsības šahtu vākus. Garāmbraucošās mašīnas apstājās, tuvējo māju logos iedegās gaisma.
Viņiem tuvojās resns svarīga izskata ugunsdzēsējs. "Kur deg?" viņš jautāja ebreju valodā.
"Pagrabā," Judīte bez vilcināšanās atbildēja. "Uguns ātri izplatās."
"Vai ir ievainoti cilvēki?"
Judīte iedomājās par vīrieti, kuru viņa bija mētājusi. Viņš bija izskatījies visai nelāgi. "Jā, vismaz viens."
"Paldies," ugunsdzēsēju priekšnieks pamāja, pagriezās pret saviem ļaudīm un sāka izkliegt pavēles.
Tika atgrūsts vaļā galvenās ieejas stiklotais portāls. Vīri gaitenī tina vaļā šļūtenes, citi vienoja kopā posmus. Divi skriešus devās uz ugunsgrēka vietu ar nestuvēm un skābekļa balonu. Tas bija nevainojami organizēts haoss, pārdomāts juceklis, mērķtiecīgs satraukums. Un neviens pats, vismazāk jau ziņkārīgie, kas nelielā skaitā — ņemot vērā vēlo nakts stundu, to tomēr bija apbrīnojami daudz, — bija saradušies ielas malā, nepievērsa nekādu uzmanību trim jaunajiem ļaudīm, kas lēnām spiedās ārā no burzmas un galu galā neuzkrītoši devās prom.
26
Att. XII-15 redzams galvaskausa sānskats. Aizmugurējos sānu zobos labi saskatāmas abas amalgamas plombas. Pārējie zobi, cik tie bija atrodami, tika izvietoti blakus. Skaidri saskatāms acu zoba un vidējā priekšējā zoba bojājums.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Tēvs Lūkass šajā naktī gulēja slikti. Vakarpusē viņam bija piezvanījis bīskaps un paziņojis, ka ieradīšoties kāds varens vīrs no Romas. Viņš nebija izteicies burtiski, taču tā viņš bija domājis. Viņš bija nosaucis šī vīra vārdu — Luidži Baptists Skarfaro.
"Izturieties pret viņu kā pret kardinālu," bīskaps viņam vairākkārt tika atgādinājis. "Nekādas baznīcas pakāpes viņam nav, taču viņam ir tiesības runāt ar Svēto tēvu, kad vien viņš to vēlas. Un Svētais tēvs viņu uzklausa. Sniedziet viņam jebkuru atbalstu, kādu vien viņš vēlas, — jebkuru, Lūkas, jebkuru."
Telefona sarunas laikā Lūkasam acu priekšā bija stāvējis vecais bīskaps, viņa apaļā, laipnā seja un sirmā matu cirta, kas viņam nemitīgi krita sejā, un viņš bija sajutis viņa bailes. Neizprotamā veidā šīs bailes bija pārņēmušas arī viņu un sekojušas viņam naktī sapņos.
Viņš pamodās, kad rīta agrumā kāds rosījās pie pagalma vārtiem un tūlīt pēc tam bija dzirdama mašīnas riepu šņirkstēšana. Tēvs Lūkass palika guļam, nebūdams spējīgs pakustēties, blenza griestos uz. gaismu un ēnu spēli, ko tajos zīmēja automašīnas starmeši, un vienīgais, ko spēja saprast, bija: Nu ir tiktāl.
Tad starmeši nodzisa. Priesteris steidzīgi atmeta segu un uzvilka mūka tērpu.
Arī austošās dienas puskrēslā pretimnācējā bez šaubīšanās varēja pazīt grupas vadītāju. Skarfaro bija kalsns vīrs ar plēsīga putna vaibstiem sejā, un tās izteiksme bija tik cieta un īgna, it kā viņu mocītu kuņģa čūla. Viņu pavadīja četri jauni, spēcīgi vīrieši priesteru sutanās, un tie šķita cits citam spokaini līdzīgi. Kad tēvs Lūkass aicināja viņus iekšā, viņš raudzījās četros neizteiksmīgu acu pāros četrās gludās, bālās sejās. Viņam sala, un šoreiz pie tā nebija vainojams agrais, vēsais rīts.
"Mūsu automašīna," Skarfaro sacīja sveiciena vietā, "netālu no Jeruzalemes sāka izdot dīvainas skaņas. Jums katrā ziņā ir zināma kāda autodarbnīca, uz kuru jūs to varētu aizvest?"
Priesteris dedzīgi pamāja. "Jā, kā nu ne. Tepat netālu ir viena. Mahmāds Abdallāhs. Viņš arvien remontē mūsu veco folksvāgena bušu…"
"Vai viņš ir katolis?"
"Kā, lūdzu?" tēvs Lūkass samulsis raudzījās Romas ciemiņā.
"Mahmūds Abdallāhs — izklausās, šis vīrs ir musulmanis."
"Jā. Nē, es gribēju teikt — es nezinu. Viņš ir arābs, jā. Ks pieļauju, ka viņš ir arī musulmanis. Šajā kvartālā dzīvo gandrīz vienīgi musulmaņi."
"Nogādājiet automašīnu darbnīcā, kuras īpašnieks ir katolis."
Tēvs Lūkass neizpratnē samirkšķināja acis. Vai viņš vēl sapņoja? "Jūs varat par to neraizēties. Mahmūds Abdallāhs ir lielisks automehāniķis, kurš orientējas visu pasaules marku automašīnās…"
Skarfaro, kurš jau bija pagriezies, lai dotos prom, apstājās, lēnām pavērsās pret tēvu Lūkasu un ar tēraudeietu skatienu ieurbās viņa acīs. "Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami?"
"Jā gan, taču es nesaprotu, kādēļ tas ir tik…"
"Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami, tēvs Lūkas?" vīrs nesaudzīgi atkārtoja.
Lūkasam kļuva neomulīgi. "Jā."
Skarfaro viņu vēl mirkli neizteiksmīgi vēroja, tad beidzot pamāja. "Labi."
Restaurācijas laboratorijā oda pēc mitriem kvēpiem un aukstiem dūmiem. Kauns un Raicns bija vieni paši, un jau kuro reizi viņi vēroja