Raiena līdzpaņemtajā monitorā notikumu gaitu, ko naktī bija fiksējusi videokamera.
Viss sākās brīdī, kad meitene iekliedzās. Palēninājumā viņi vēroja, kā tā satver un pārmet pār plecu savu gūstītāju. Visa galdu rinda un skeleta kauli nodrebēja, kad vīrs atsitās pret galda stūri.
"Neticami," Kauns noteica.
"Viņš nebija gatavojies uzbrukumam no meitenes puses," teica Raiens. "Viņš tcica, ka tas nebūtu noticis, ja viņam būtu bijusi darīšana ar vīrieti."
"Viņš acīm redzami par zemu novērtējis Izraēlas sievietes. Un tas izbrīna, jo viņš pats ir izraēlis. Jādomā, viņš taču zināja, kas viņām tiek mācīts armijā."
"Turpmāk viņš to zinās," Raiens sausi noteica.
Tagad nokrita otrs vīrs, kam bez brīdinājuma uzbruka no mugurpuses, nogāzās augstu nostiprinātā halogēna lampa, videoierakstā aiz sevis atstājot mirdzošu, komētas astei līdzīgu svītru. No plaukta krita, plīsa, uzliesmoja pudeles ar ķimikālijām. Un tad atkal parādījās meitene ar pistoli šaušanas gatavībā, absolūti profesionālā pozīcijā.
"Neticami," Kauns atkārtoja. "Vai ievērojāt, ka viņa uzbrūk tieši efektīvākajā brīdī? Viņa absolūti vēsi būs gaidījusi īsto brīdi. Augstākajā mērā aukstasinīgi."
Tad sekoja vārdu pārmaiņa. Izplatījās liesmas. Raiens, kurš beidzot vairs neņēma vērā apdraudējumu un tvēra pēc ugunsdzēšamā aparāta. Trīs jauno cilvēku bēgšana. Kauns patina pāris minūtes uz priekšu, kad bija redzams, kā Raiens ar precīzi raidītu pulvera strūklu dzen atpakaļ un ierobežo uguni. Kad skriešiem no galvenās ieejas atskrēja abi sardzes posteņa vīri, viņš apturēja attēlu.
"Tie ir atlaisti," viņš teica. "Kurš ļaujas sevi tik viegli apvest ap stūri, šāda veida darbam neder."
"Jau izdarīts," Raiens pamāja.
Kauns atkal attina uz sākumu, atkal apturēja attēlu un to vēroja. "Vai jūs dzirdējāt, par ko bija saruna, pirms jūs ienācāt?"
"Nē. Es kādu brīdi gaidīju gaitenī, taču neko nevarēja saprast."
Kauns domīgi vēroja drebošo attēlu. "Ko viņi te meklēja? Kas šo puisi bija pamudinājis nakts vidū ielauzties Rokfellera muzejā?"
Raiens neko neteica. Viņam šāda Kauna sarunāšanās pašam ar sevi bija pazīstama. Rūpniekam nepatika, ja viņu šādās sarunās kāds pārtrauca, un vismazāk jau ar labi domātiem priekšlikumiem.
Kauns ar pirkstu pasita pa monitoru vietā, kur bija redzams Fokss un muzeja asistents. "Kādēļ viņi tur stāvēja?" Viņš pagriezās un devās uz attiecīgo vietu starp galdu rindām. "Šeit. Abi stāvēja šeit. Kādēļ?"
Viņš pavērās apkārt, nopētīja pārogļojušos pārpalikumu no divām plastmasas vanniņām uz galda, kas no vienas vietas bija kā nosētas ar stikla lauskām un sažuvušām ugunsdzēšamajām putām. "Kas tas šeit bija? Videoierakstā redzamas divas vanniņas, ultravioleto staru lampa un viena lupa. Taču neviena no tām nebija mūsu vanniņa, tās visas stāv tur pāri un ir neskartas. Starp citu, Raien, lielisks panākums, kā jūs apdzēsāt liesmas! Apsveicu!"
"Pateicos, ser."
"Viņi nestāvēja pie skeleta, un viņus neinteresēja lietošanas pamācība. Viņi stāvēja šeit pie divām vanniņām, kas nebija mūsējās. Kas bija šajās vanniņās?"
"Otrs dokuments."
"Tieši tā. Dokuments, kas bija klāt pie lietošanas pamācības un par kura esamību Fokss mums noklusēja. Viņi to nogādāja šeit un izpētīja." Kauns paņēma šķipsnu trauslās masas pirkstos un paberzēja pāris drupatas starp pirkstiem. "Un nu tas ir pagalam. Paliek jautājums — ko viņi uzzināja?"
"To mēs uzzināsim, kad viņus notversim."
"Jūs ticat, ka dabūsiet viņus rokā?"
"Protams," Raiens noteica ar vieglu izbrīnu balsī.
"Mēs varētu iesaistīt policiju." Tik un tā notiktu ugunsgrēka izmeklēšana, un kādam vajadzētu samaksāt par ugunsdzēsēju piesaistīšanu. Bet izraēliešu ierēdņi, kuri bija šeit agri no rīta ieradušies un sastādījuši protokolu, izskatījās absolūti neieinteresēti. Degšanas rezultātā radušies zaudējumi bija minimāli. Muzejs šodien kā parasti tiktu atvērts;
augšā gaiteņos pat nebija jūtams, ka šeit kas dedzis. "Lai gan es to darītu nelabprāt. Mēs varētu izsludināt Foksa kā dedzinātāja meklēšanu."
"Nedomāju, ka tas būs nepieciešams."
"Cerēsim." Kauna skatiens klīda apkārt. Nu bija jāatrisina jautājums, kā turpmāk rīkoties. Laboratorijas durvīm naktī tika ielikta jauna slēdzene. Telpa bija jāiztīra, lai varētu turpināt pētījumus. Turklāt bija apšaubāms, vai tas daudz ko dotu. Viņš nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka informācija, kas bija jaunā amerikāņa nozagtajā papīra gabalā, bija izšķiroša.
Viņš pat apsvēra iespēju, ka šis starpgadījums varēja būt māņu manevrs. Lai viņi domātu, ka dokuments ir iznīcināts. Taču tad viņš šīs aizdomas atkal atmeta. Viņu rīcībā bija videoieraksts — šādu notikumu "virkni nebija iespējams inscenēt. Tas bija negadījums.
Kauna skatiens apstājās pie piramīdas veida statīva no tieviem alumīnija stieņiem, kas bija novietots uz viena no atvilktņu skapjiem laboratorijas fasādē. Uz statīva bija nostiprināta kamera. Viņš piegāja tuvāk un pētīja ar smalku melnu flomāsteru kārtīgi aizpildīto filmas etiķeti kameras aizmugures atverē. Starp piezīmēm ebreju rakstā, ko viņš nevarēja atšifrēt, bija datums. Datums pirms divām dienām.
"Sakiet, Raicn, kurš vēl bez mums pēdējā laikā ir strādājis laboratorijā?"
"Neviens."
"Ak." Kauns paskatījās uz attēlu skaitītāju. Rija eksponēti pārdesmit uzņēmumi. Viņš noskrūvēja kameru un sniedza to Raicnam. "Es domāju, ka mums būtu jāapskata šī filma."
Brokastis bija tikpat nožēlojamas kā pati viesnīca. Viņi sēdēja nerunīgi un izskatījās tā, kā izskatās cilvēki, kuri pārāk īsā naktī mēģinājuši aizmigt uz izgulēta matrača. Taču viesnīcai bija divas būtiskas priekšrocības. Tā bija tik lēta, ka Stcfcns bija varējis samaksāt skaidrā naudā, neizmantojot savu kredītkarti. Un vīrs pie uzņemšanas letes bija atturējies no turpmākiem jautājumiem, kad viņi bija apgalvojuši, ka viņu bagāža kopā ar dokumentiem esot nozagta.
"Es nezinu, vai tas patiešām bija nepieciešams?" Ješua beidzot norūca. "Mēs taču vienkārši būtu varējuši iet pie manis…"
"Un pamosties, skatoties Raicna gorillu šaujamo stobros," Stefens ar riebumu norūca.
Judīte ar nepatiku skatījās savā kafijā. "Vai patiešām varēja būt vēl ļaunāk?" viņa nomurmināja, negaidot atbildi.
"Vai tu tiem neuzticies mazliet par daudz?" viņas brālis šaubīdamies jautāja.
Stefens viņā nolūkojās ar skatienu, kurā bija jaušams apslēpts niknums un izsmiekls. "Esat laipni lūgti slikto zēnu pasaulē, Ješua. Ko tu domā, kā Raiens mūs atrada? Manai mašīnai taču bija pievienots peilers, lai arī tu mani izsmēji, kad tev izteicu savas aizdomas. Ja es vakar būtu bijis tikpat piesardzīgs, viss būtu beidzies citādi. Vai varbūt man nav taisnība?"
Pēters Eizenharts pamodās ar sajūtu, it kā būtu dzirdējis sarunas apspriežu telpā. Tā tas varēja būt, jo tur vēl arvien bija izlikta visa Stcfcna Foksa mantība, lai to, neievērojot tādus sīkumus kā viņa privātā dzīve, pamatīgi pārbaudītu. Un šorīt viņš bija vēlu pamodies, varbūt viņam vajadzēja paskatīties, vai nevajag steidzīgi piebiedroties.
Viņš atbīdīja malā loga aizsegu un uzvilka ritasvārkus. Čības bija pazudušas, un basām kājām viņš pagājās uz priekšu, vēl bridi pārdomājot, vai nevajadzētu iedzert kafiju, taču izlēma to nedarīt un atvilka vaļā bīdāmās durvis uz apspriežu telpu.
Tas bija profesors Vilfbrds-Smits, kurš viens pats sēdēja pie galda, atvēris savā priekšā jaunā amerikāņu puiša klēpjdatoru. Kad ienāca Eizenharts, viņš satrūkās, it kā rakstnieks viņu būtu pieķēris kādā aizliegtā darbībā.