"Labrīt," Eizenharts noteica un, ziņkāres dzīts, nostājās izrakumu darbu vadītājam aiz muguras. Vilfbrds-Smits pētīja saglabātās interneta lapas, kurās bija aprakstītas kameras MR-01 un MR-02.
"Labrīt, mister Fizcnhart," atbildēja brits ar izklaidīgu smaidu, salocīdams kādu papīru, uz kura viņš, šķiet, tikko kaut ko bija pierakstījis, un bāzdams to kabatā. "Kā redzat, tas man vēl arvien neliek mieru. Kādēļ ceļotājs laikā neņēma līdzi pagātnē kameru MR-02? Spriežot pēc tā, kas šeit rakstīts, tai vajadzētu būt labākajai."
"Labs jautājums," Eizcnharts pamāja. Taču vēl labāks jautājums bija tas, kāpēc profesors uzvedas tik dīvaini.
"Tai ir stabilāks korpuss. Objektīvam ir lielāka gaismas jutība. Lielāks fokuss. Un tomēr tā nav būtiski lielāka vai smagāka."
"Taču tā ir par tūkstoš dolāriem dārgāka."
Profesors uz viņu mulsi paskatījās. "Nu, diezin vai tam varētu būt bijusi izšķirošā nozīme."
Eizcnharts vēroja attēlu nelielā datora monitorā. Jā, vajadzētu gan domāt, ka tas patiešām nevarētu būt izšķirošais arguments. Taču, kopš viņš ieraudzīja viņu meklēto kameru, viņā koncentrējās sajūta, ka tieši šī detaļa ir norādījums tam, ka līdz šim viņu apsvērumi ir bijuši pilnīgi nepareizi.
Sievietei aiz autonomas lodziņa bija kupli, sarkanbrūni mati un tikpat kuplas formas, viņa labi runāja angliski un centās būt pretimnākoša, nenodarot savam darba devējam nenovēršamus zaudējumus. Viņa pētīja nomas līguma kopiju, ko Stefens viņai bija pasniedzis, un mēģināja saprast, ko viņš viņai stāsta.
"Patiesībā jūsu pienākums ir transportlīdzekli Telavivā arī nodot atpakaļ," viņa paskaidroja.
"To gan es nevarēšu izdarīt, ja motors atkal nesāks darboties," Stefens atbildēja.
"Mēs to varētu atgādāt no darbnīcas, likt saremontēt un informēt jūs, kad mašīna atkal būtu jūsu rīcībā," viņa piedāvāja. "Protams, par šo laiku jums nebūtu jāmaksā nomas maksa."
Šajā brīdī starp plakātiem, kas ierāmēti karājās pie loga rūtīm, Stefens pamanīja vienu, kurā bija redzama Betšearima. Viņam atkal prātā atausa notikums ar ceļotāju laikā un tas, ka viņi bija vēlējušies apskatīt nckropoli. Taču tagad tas bija lieki, jo viņi zināja, kur atrodas kamera.
Kāds traks piedzīvojums!
"Klausieties," Stefens lūkoja savu uzmanību atkal pievērst tagadnei, "tas, ka motors nedarbojas, ir tikai papildu komplikācija. Patiesībā es vēlos šo automašīnu samainīt pret citu. Un, ja tā ir jābūt, cs to nodošu atpakaļ Telavivā."
"Kāda iemesla dēļ jūs vēlaties ņemt citu automašīnu?"
jo šai kaut kur ir pievienots pavisam mazītiņš peilers, Stefens nodomāja un teica: "Es netiku ar to tik labi galā, kā biju iedomājies. Vienkārši es labprāt pamēģinātu citu modeli."
Viņa nopūtās, kādu brīdi vilcinājās un tad atzina: "Es baidos, ka vienīgais braucamais, ko šobrīd jums varu piedāvāt, ir tur tas." Viņa ar lodīšu pildspalvu cauri stikla rūtij norādīja uz varenu Jeep Cherokee ar tonētiem logu stikliem. "Tas gan ir par augstāku nomas maksu."
Stefens izbaudīja iespaidīgo skatu. Tas, protams, bija īsts monstrs. Ar Ferrari viņš gan vēl vairāk kristu acīs. No otras puses, tas, iespējams, nemaz nebija tik slikti. Viņu sekotājiem neienāktu prātā viņus meklēt tādā mašīnā.
"Un kā tas izskatītos skaitļos?" viņš jautāja. Viņa nosauca summu, un viņš aprēķināja, cik tas varētu būt dolāros. Pamazām visa šī lieta bija sākusi dārgi izmaksāt. Ja viņam beigās neizdosies iegūt naudu, tad Video World pasūtījums viņam būs vienkārši nepieciešams. Un tā vienmēr bija slikta sarunu pozīcija.
"Lai iet," viņš tomēr pamāja un nolika uz letes savu kredītkarti.
Viņa pievērsās savam grāmatvedības datoram, nospieda pāris taustiņus un jautāja: "Kur, jūs teicāt, tagad atrodas jūsu iepriekšējā automašīna? Pie Rokfellera muzeja?"
"Jā. Stāvvietā pie centrālās ieejas." Mehāniķis, kurš transportētu automašīnu, noteikti brīnītos, ka tās motors darbojas nevainojami. Taču tā mēdza gadīties ar modernajiem auto, kam bija elektroniskā piedziņa.
Apaļīgā ierēdne izpētīja līdzšinējā nomas līguma kopiju un tad sāka rakstīt.
Stefens vēl nekad nebija bijis pie Raudu mūra. 1'a ceļam kādā elektronikas lielveikalā viņi Stefcna mobilajam telefonam nopirka jaunu lādētāju, kurš bija pievienojams kontaktam automašīnas šķiltavas nodalījumā, tad apmeta līkumu vecpilsētai, novietoja automašīnu vienā no šim nolūkam paredzētajām stāvvietām un devās atlikušo ceļu uz priekšu kājām. Kad viņi pa vārtiem ienāca vecpilsētā, Tempļa kalna dienvidrietumu mala izslējās viņu priekšā kā akmeņu grēda. Plašais apgabals Tempļa kalna dienvidu malā bija slēgts pastāvīgiem arheoloģiskajiem izrakumiem, no tā atzarojās šaurs ceļš, kas ar līkumu veda augšup Tempļa kalnā — Klints mošejas apmeklētājiem —, un platais galvenais ceļš, kas bija kraujāks, veda uz laukumu pie Rietumu mūra, kā Raudu mūris tika dēvēts oficiāli.
Pirmajā acu uzmetienā Stcfcnam nebija viegli saprast, ka šī varētu būt svētvieta: Raudu mūris bija vienkārši augsta monumentālu, laika zoba skartu smilšakmens kvadru siena.
Mūra priekšā bija terasei līdzīgs laukums, un šķērsām novietots nožogojums liedza doties mūrim tuvāk vispirms nejūdiem, tad sekoja vēl viens, kas norobežoja laukumu, kas bija domāts sievietēm, un vēl viens, kas iežogoja lielu vīriešiem paredzētu laukumu. Ja šeit nebūtu cilvēku, laukums izskatītos pēc būvbedres, kas izrakta un nostiprināta, lai tur ierīkotu pazemes autonovietni.
Viņi palika stāvam nedaudz nomaļus, un Stefens juta sasprindzinājumu, kas bija pārņēmis Jcšua un Judīti, uzlūkojot mūri. Viņam likās apbrīnojami, ka parastā pirmdienas priekšpusdienā šeit valda tāda rosme. Tvēriena gatavībā ieročus plecā pakāruši, lūgšanā iegrimuši, pie mūra stāvēja kareivji. Ortodoksālie jūdi, tērpušies melnās drānās, platmaļu hūtēs un ar cirtām pie deniņiem, spieda pieri pie akmeņiem, glāstīja tos un skūpstīja. Mūra priekšā bija sarindoti vairāki krēsli, uz kuriem dīdījās bērni, un neviens no viņiem nebija vecāks par gadiem divpadsmit, pelēkos, rūtainos kreklos, īsbiksēs un cepurītēm galvās, savādi gariem matiem. Tikai viens no bērniem, pagriezies ar seju pret sienu, lasīja no kādas grā matas, pārējie skatījās šur un tur, saīguši šļūkāja uz krēsliem vai kāpelēja pa sēdekļiem. Taču neviens viņiem nepievērsa uzmanību.
Jo ilgāk Stefens visu notiekošo vēroja, jo mazāk dīvains viņam likās šis skats. Visi apraksti, ko viņš bija lasījis vai dzirdējis, saskanēja — un tomēr kaut kas nesakrita ar realitāti. Jā, viņš redzēja cilvēkus, kuri nāca pie mūra un lika spraugās mazas, salocītas papīra zīmītes, uz kurām bija rakstīti vēlējumi un lūgšanas. Kad viņš bija uzzinājis par šo ieražu, tā viņam b<ja šķitusi absurda. Taču, kad viņš atradās tepat un vēroja, tā nekādā ziņā vairs tāda nelikās. Tas bija gandrīz vai aizkustinoši. Jā, tā bija taisnība, ka jūdu lūgšanā visi skaļi runāja cits caur citu — kas izklausījās vēl jo juceklīgāk, ja ne vārda nesaprata ebreju valodā —, taču viņam nācās atzīt, ka šāds apraksts cēlies no distancētas, augstprātīgi laipnas attieksmes, kas nevēlējās saprast, bet gan nonievāt to, kas bija citāds. Tagad un šeit, savām paša acīm, šajā troksnī viņš saskatīja lūgšanas dedzību, un tas, kas izklausījās pēc jucekļa, bija ikviena klātesošā saruna ar savu Dievu.
Kāda bija sajūta būt iesaistītam tradīcijā, kuras sākotne bija izsekojama piectūkstoš gadu un vēl senākā pagātnē? Vai tas cilvēkam deva mieru? Ja cilvēks apzinājās sevi esam kā daļu no lielas, mūžīgas dzīvības straumes, tad nebija iespējams vienlaikus just nepieciešamību šajā dzīvē īstenot kaut ko lielisku un nozīmīgu.