Vai man skauž? Stefens sev jautāja.
Viņu iztraucēja nebēdnīgi smiekli. Viņš pagriezās un ieraudzīja lielu ģimeni, kas veda aptuveni trīspadsmit gadu vecu, pār visu pilnmēnesim līdzīgo seju smaidošu zēnu, sievietes bija ģērbušās koši un nebēdnīgi, vīrieši uzsvērti nopietni, taču acīm redzami lepnuma pilni.
"Bar-Mizwa svinības," Jcšua paskaidroja, negaidījis jautājumu. "Tas nozīmē, ka zēns šodien sinagogā pirmo reizi drīkst lasīt no Toras."
Stefens noskatījās uz ģimeni. Vai šī bija maksa par drošu patvērumu tradīcijā? Tas, ka jau tik agri, cik vien iespējams agri bija tai jāpakļaujas?
Viņš atkal apjauta, kādēļ viņi bija devušies šurp. Un, it kā būtu nolasījusi viņa domas, Judīte tieši šai brīdī sacīja: "Es neredzu nevienu kaut cik sārtu akmeni."
Tā tas patiešām bija. Klints kvadri, no kuriem reiz tika uzbūvēts tempļa Rietumu mūris, sastāvēja no gaiši pelēkā smilšakmens, kas no tālie nes izskatījās dzeltens, un no tā vairāk vai mazāk Jeruzalemē bija celtas visas ēkas. Fonā skaidri iezīmējās atsevišķie bloki, starp dažiem no tiem zēla nezāles, un citi, galvenokārt augšējās rindās, zaigoja zaļganos un tumši pelēkos toņos.
Taču neviens no šiem blokiem neiemirdzējās sārts. Pat tad ne, ja to centās iztēloties.
"Vai viņš mums melojis?" Stefcns pusbalsī jautāja. "Vai varbūt mēs kaut ko izlasījām nepareizi."
Ješua papurināja galvu. "Nē. Es nedomāju. Es jau to biju tā iedomājies."
"Ko iedomājies?"
"To, ka akmens nebūs redzams."
"Kā tā?" Stefcns novērtēja attālumu no Tempļa kalna dienvidrietumu malas. Kameras paslēptuvei vajadzētu atrasties Raudu mūrim aptuveni pa vidu.
"Viņš rakstīja, ka kamera esot noglabāta otrā stāva akmenī," ješua sacīja. "Vai nav tiesa, tā viņš rakstīja?"
"Jā." Stefens norādīja uz cilvēkiem mūra priekšā. Pirmais stāvs lielākajai daļai nesniedzās augstāk par krūtīm. "Šajā brīdī kāds to tieši skūpsta."
"Nē. Tas nav otrais stāvs." Intonācija, kādā viņš to pateica, nevēstīja neko labu. "Agrākais Tempļa mūris bija daudz augstāks. Tas, ko mēs šeit redzam, ir tikai augšējā daļa. Ir redzami vienpadsmit kvadri, pārējie deviņpadsmit atrodas zem zemes."
Daniels Perlmans vēroja vīru, kurš sēdēja uz viena no ādas krēsliem, kas bija domāti viņa apmeklētājiem, tad caur sava biroja lielo logu palūkojās uz iespaidīgo melno limuzīnu, ar kuru šis vīrs bija atbraucis un pie kura vīra atgriešanos gaidīja ne mazāk iespaidīgs miesassargs, un tad atkal pievērsās savam iespaidīgi ģērbtajam ciemiņam. "Jums droši vien ir zināms, ka šāda veida informāciju es nedrīkstu izpaust," viņš cik iespējams stingri noteica. "Man ļoti žēl."
Vīrs nosvērti pasmaidīja. "Tas ir zils fiats."
"Man tiešām žēl."
"Mister Pcrlman," apmeklētājs teica ar nemainīgi laipnu smaidu sejā, "es tagad pilnīgi bez problēmām varētu iziet pa šīm durvīm, lai pēc pusstundas atgrieztos kopā ar policijas ierēdni, kurš no jums vēlētos uzzināt tieši to pašu. Taču līdz ar to mēs šī jaunā vīrieša dzīvi, par kuru es jums tikko stāstīju, ievirzītu tādās sliedēs, kas mums abiem nebūtu pa prātam. Ja vēlaties — apcietināšana, cietums, policijas izmeklēšana, un visa^pamatā pārpratums?"
"Viss var būt," Daniels Perlmans palika pie savām domām. "Taču tādā gadījumā tiktu pārkāptas mūsu uzņēmuma direktīvas. Un turklāt tas būtu nelikumīgi."
Iestājās klusums. Daniela Perlmana birojā gaiss pēkšņi šķita sasalis ledū, un nebija iespējams pateikt, kāpēc.
"Mister Perlman," apmeklētājs ierunājās, un šoreiz viņa žestos vairs nebija manāma nosvērtība, no viņa sejas bija pazudis smaids un balsī nebija laipnās noskaņas, "esmu jūsu autonomas lielākais klients — kā visā pasaulē, tā ari šeit — Izraēlā. Katru dienu es izdodu vairāk naudas par vieglajām automašīnām, kravas mašīnām un citiem transportlīdzekļiem, ko kaut kur pasaulē mani līdzstrādnieki nomā no jūsu uzņēmuma, nekā jūs nopelnāt mēneša laikā. Viss, ko es jums lūdzu, ir šis nelielais pakalpojums. Un es jūs lūdzu neizniekot manu laiku ar aušīgu klīrēšanos. Vai man jāzvana jūsu valdes priekšsēdētājam? Es viņu labi pazīstu; es dzīvoju Park Ridge tuvumā, kur, kā jūs varbūt atceraties, atrodas jūsu uzņēmuma centrālā valde, un katru otro nedēļu mēs kopā spēlējam golfu. Vai jūs patiešām vēlaties sagaidīt telefona zvanu no mistera Olsona?"
Daniels Perlmans pēkšņi pamanīja, ka viņa rokas ir aptvērušas galda malu un viņam sākuši tecēt sviedri. Viņš paskatījās uz vīru sev pretim, uz limuzīnu, uz miesassargu pie tā, vēlreiz uz vīru. Tad viņš beidzot izelpoja.
"Nu jā," viņš beidzot noteica. "Varbūt tas nebūtu vajadzīgs." Viņš palaida vaļā galda malu, mēģināja pasmaidīt, taču tas viņam neizdevās. Vīrs, kurš viņam bija stādījies priekšā kā Džons Kauns, viņu vēl arvien vēroja ar ledusaukstām tīģera acīm. "Kurš gan gribēs jaunu vīrieti grūst pazušanā?…"
To sakot, viņš gan domāja vairāk pats par sevi. Viņš pievērsās savam datora terminālam uz blakus galdiņa, un jau pēc dažiem taustiņu klikšķiem ekrānā bija redzams viss, ko viņš bija vēlējies zināt.
"Misters Fokss šobrīd brauc ar metāla melnu Jecp Cherokee," viņš noteica un paņēma zīmīti. "Es jums uzrakstīšu automašīnas numuru."
27
Att. XII-16 redzams kreisas kājas lielais liela kauls. Apakšējā trešdaļā (bultiņa) skaidri saskatāms labi sadzijis lūzums. Sādu lūzumu sadzīšanu šajā vietā nav iespējams panākt bez medicīniskas iejaukšanās (šinas, naglas, implanti).
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Uz brīdi viņu bija pārņēmusi sajūta, it kā dzirdes ceļos viņam būtu vārsti, par kādiem medicīnas zinātnei līdz šim nav bijis ne jausmas. Un šie vārsti šķita gribam steidzīgi aizvērties, lai viņam vairs nekas nebūtu jādzird.
Tad šī sajūta atkal pazuda, un tā viņš tur vienkārši stāvēja. Domas viņa galvā joņoja. "Tu gribi teikt, ka kamera ir noglabāta akmenī, kas tagad atrodas zem zemes?" "Jā."
"Bet kāda gan tam ir jēga?" "Nav ne jausmas."
Stefcns atkal cieši nopētīja Raudu mūri, it kā ar savu koncentrēto domu spēku vēlētos to aizdedzināt, skatījās uz sīko ķieģeļu mūri, kas pacēlās virs augšējiem kvadriem, uz pussakaltušajicm zāles puduriem pašā korē. "Nē," viņš tad noteica. "Tam ir gan jēga." Judīte uz viņu paskatījās ar sarauktu pieri.
"Ceļotājs laikā ir amerikānis," Stefcns klāstīja savu domu gaitu. "Amerikāņiem nav daudz pieredzes ar vecām ēkām un drupām, jo Amerikā tādu faktiski nemaz nav. Acīmredzot viņš būs redzējis Raudu mūri ceļojuma laikā pa Izraēlu, taču nodomājis, ka tas ir atlikums no Tempļa mūra. Vai jūs saprotat? Viņš to noturēja par drupām. Viņš domāja, ka tas, ko mēs redzam, ir mūra apakšējās daļas. Būdams pagātnē, viņš /māja, ka romieši templi nopostīs, — taču viņš nevarēja zināt, kas tiks nopostīts. Katrā ziņā viņam nebija ienācis prātā, ka mūra apakšējā daļa varētu tikt aprakta zem zemes. Pat man ir grūti to iztēloties."
"Viņš domāja, ka Tempļa mūra otrā kārta ir arī Raudu mūra otrā kārta," pamāja Ješua.
"Tieši tā. Jo pēc tā, kā viņš ir izvēlējies attālumu no tempļa dienvidrietumu stūra, viņš ir nepārprotami domājis Raudu mūri. Viņš gribēja kameru paslēpt Raudu mūrī."
Judīte papurināja galvu. "Traks var palikt. Taču tev droši vien ir taisnība. Viņš ir kļūdījies."