Brauciens bija ārkārtīgi kaitinošs. Viņi bija ceļā no Telavivas uz Jeruzalemi, kad šoferis pēkšņi — kad viņiem jau labu laiku cieši aiz muguras brauca un taurēja kāds sporta auto un no pretējās joslas gandrīz vai virsū rībēdams nāca benzīnvedējs — nogriezās uz gandrīz nepamanāma katastrofāli slikta grantsceļa, kas Šķita vedam kilometriem tālu uz nekurieni. Un, kamēr viņi tā kratījās un vecais vīrs pie sevis kaut ko poļu valodā murmināja, kas izklausījās pēc lādēšanās un lāstiem, Eizenharta iztēlē raisījās mežonīgākās fantāzijas. Par uzbrucējiem, krūmu zagļiem, lielceļa laupītājiem un ļaunu sazvērestību, un viņš pēkšņi atskārta, ka viņš taču pat nebija varējis atstāt kādu adresi, jo neviens nezināja, kur viņam Izraēlā pie šī noslēpumainā Džona Kauna bija jāierodas. Viņš redzēja sevi jau nožēlojami guļam ceļmalas grāvī, nogalinātu un aplaupītu, iespējams, ar nocirstu labo roku, jo kādā no savām grāmatām aiz pārskatīšanās uzrakstījis ko tādu, kas kādai fanātiskai reliģiskai organizācijai šķitusi ļaunprātīga Dieva zaimošana. Un tad jau arī atsteigsies Uri Lībermans, izvilks savu parocīgo mobilā telefona — datora kombināciju un ierakstīs tur nākamo avīžvirsrakstu, nākamo ziņojumu, kas, ļoti iespējams, tiks publicēts jau rīta avīzē.
Kaut kad vēlāk, kad lielceļš jau bija tālu aiz muguras un visapkārt bija redzami vienīgi lēzeni, akmeņiem nosēti kalni, viņš beidzot ļāvās liktenim, uzdrošinājās atkal elpot un atslābināja saspringtos plecus. Kad viņš tā labi apdomāja, vecais vīrs viņam patiesībā vairs nešķita kā fanātiķis. Izskatījās, ka viņš galvenokārt raizējas par to, kā viņa taksometrs izturēs braucienu pa bedraino ceļu. Tad viņi nogriezās vēlreiz un brauca nometnes virzienā, kur rietošās saules staros teltis un automašīnas meta garas, savādas ēnas.
Brīdī, kad profesors stāstīja par brīvprātīgajiem palīgiem un to lomu Izraēlas arheoloģijā, divi no viņiem, puisis un meitene, iekāpa baltajā mašīnā, kas bija viņiem kaut kad parādījusies aiz muguras un arvien vairāk tuvojusies. Tas, protams, atkal bija uzkurinājis rakstnieka fantāziju. Kad viņi devās prom, jaunais vīrietis bija ziņkārīgi uz viņiem skatījies.
"Par spīti zinātniskajai interesei un darba pienākumiem," sirmais arheologs komentēja, "viņi, protams, ir un paliek jauni cilvēki. Es domāju, viņi dodas uz diskotēku Tclavivā."
Eizenharts saprotoši pamāja. Lai arī viņam drīz būs četrdesmit, viņam vēl arvien šķita svešādi runāt par citiem kā par "jauniem ļaudīm" tādā tonī, it kā viņš pats pie tiem vairs nepiederētu.
Džons Kauns, kurš tūlīt pēc sasveicināšanās uz brīdi bija pagājis nostāk, lai kādam no līdzstrādniekiem sotto voce sniegtu veselu rindu norādījumu, nostājās viņiem atkal līdzās, nesdams pa priekšu savu pašpārliecinātību kā kuģa priekšgals vilni. Viņš nebija no tiem, kas stāvēs kaut kur malā un klausīsies, tas bija nepārprotami skaidrs. Katram, kuram vien viņš pievērsās, nācās viņu atzīt par sarunas centrālo personu vai arī viņš sev ieguva ienaidnieku. Varenu, bīstamu ienaidnieku. Mediju magnāta izturēšanās bija vairāk nekā pašpārliecināta, tā bija pat šķietami agresīva, kas neradīja šaubas par to, ka šis cilvēks vēlas iekarot pasauli, vēl vairāk, ka viņš to iekaros. Ar pārsteidzošu skaidrību Eizenharts pēkšņi apjauta, ko nozīmē jēdziens "slepkavas instinkts", par kuru viņš dažkārt bija lasījis. Šim vīram piemita slepkavas instinkts. Pat laipnā izturēšanās pret Eizenhartu šķita labi pārdomāta; tā vienlaikus smalki signalizēja, ka viņam jābūt paklausīgam, jo tieši ar tādu pašu aprēķinu Kauns viņu varētu arī iznīcināt, ja vien tas būtu nepieciešams vai noderīgāk viņa mērķim.
"Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka es vēl neesmu lasījis neko no jūsu darbiem," viņš teica ar smaidu, kurā acis nepiedalījās. "Es diemžēl nesaprotu vāciski. Taču esmu licis atstāstīt man jūsu romānu saturu. Un tas izklausījās ļoti interesanti."
Un, Eizenhartam par milzīgu pārsteigumu, valdes priekšsēdētājs sniedza viņam īsu, kodolīgu pārskatu par katru no viņa romāniem, vēl labāku, nekā viņš to pats būtu pratis izstāstīt.
"Patiešām žēl, ka es tos nevaru izlasīt," viņš pabeidza. "Kad mēs šo te piedzīvojumu — es ceru, sekmīgi — būsim pabeiguši, es izteikšu izdevniecībai priekšlikumu laist klajā licencētu angļu izdevumu. Ko jūs par to domājat?"
"O," Eizenhartam gandrīz aptrūkās elpas. "Es domāju… tas būtu lieliski." Tās bija visai interesantas perspektīvas! Viņam gan ienāca prātā nomācoša doma, ka, iespējams, šis vīrs to teica tikai tādēļ, lai viņu pievilinātu, motivētu censties, cik vien viņš spēj, lai ari ko viņam šeit nāktos darīt… Taču, Dieva vārds, viņam tas izdevās!
"Varu iedomāties," Kauns turpināja, "ka jūs jau kopš manas sekretāres zvana sev jautājat, kādēļ esat šeit un ko es īsti no jums vēlos."
Eizenharts pamāja. "Jā. Tā ir."
"Es nevēlos jūs ilgāk spīdzināt. Tam, ka līdz šim biju spiests to darīt, par iemeslu bija šī lieta, kas pagaidām jātur stingrā slepenībā. Mana sekretāre patiešām nezina, par ko ir runa." Viņa šaurajās lūpās noraustījās haizivs smaids.
"Saprotu." Kur tie laiki, kad viņš bija sarunājies angļu valodā. Par laimi, viņš šo amerikāni saprata diezgan labi, un garas runas, kā likās, vismaz pagaidām no viņa nebija sagaidāmas.
"Teikšu bez aplinkiem — man nepieciešams science fiction rakstnieks. Science fiction mind, precīzāk. Un, tā kā jūs savā jomā esat viens no labākajiem, mums izvēle bija skaidra. Es patiesi priecājos, ka jūs varējāt izbrīvēt laiku."
Pēters Eizenharts savilka seju sāpīgā smaidā. Te norisinājās kaut kas ievērojams. Un izskatījās, ka Kaunam nebija nekādas saprašanas par zi nātn isko fan tas tiku.
"Redzat, es esmu veikalnieks. Tirgotājs. Grāmatvedis, patiesībā. Nevēlos sev glaimot, taču tā tas ir — cs nebūtu nonācis tur, kur esmu šodien, ja man nebūtu zināms veikalnieka talants. Taču šajos laikos veikalnieks pārtiek no savas realitātes izjūtas, un fantāzijas pārbagātība var kļūt visai bīstama — tad rādās iespējas, kur to nav, risku iztēlojas par lielāku, nekā tas ir patiesībā, vārdu sakot, labs veikalnieks ir visai neinteresants puisis. Spriežot pēc manis, vai jums tā nešķiet? Pavisam citāds ir rakstnieks, kur nu vēl, ja viņš raksta science fiction. Ja viņam būtu izteikta realitātes izjūta, viņš, visticamāk, nemaz nebūtu ķēries pie rakstīšanas, jo iespējas tikt jel kādreiz publicētam būtu mazākas par tām, kādas ir sniega pikai elles karstumā. Turpretī fantāzijas laukā viņam ir jābūt gigantam, māksliniekam, patiesam artistam; neiespējamā, pretrunīgā, absurdā pasaulē viņam ir jājūtas kā mājās, viņam konsekventi jāizseko maldīgiem domu gājieniem, viņam jāvalda pār laiku un telpu un, ja nepieciešams, jāatmet visi likumi — nekas viņam nedrīkst likties neiespējami."
Viņš cieši paskatījās Eizenhartam sejā. "Tāds cilvēks man šeit ir vajadzīgs. Jo profesors Vilfords-Smits aizvakar šeit ir atradis ko tādu, kas samudžina visus manu smadzeņu pavedienus, līdzko es sāku par to domāt."
Brauciena laikā Ješua bija visai atbrīvojies. Viņš dziedāja līdzi, kad radioaparātā atskanēja kāda dziesma, kas Stefena ausīs izklausījās kā rupjš amerikāņu rokenrola un austrumniecisku melodiju savārstījums, un jau kuro reizi atkārtoja: "Jeruzalemē tu vari tikai lūgties. Haifa tu vari vienīgi smagi strādāt. Taču Tclavivā tu vari dzīvoti"