"Divdesmit metrus par dziļu." Ješua papildināja.
"Nu ir jautājums," Stefens domīgi turpināja, "ko mums tagad darīt."
"Ko tad tu vēl gribi darīt?"
"Divdesmit metru zemes šodien jau vēl nav nekāda problēma. Viena divas dienas ar ekskavatoru, un tā lieta ir darīta."
Ješua dzirdami tvēra pēc gaisa. "Cilvēk," viņš pēc brīža apjucis izgrūda. "Cilvēk! Tev nu patiešām ir fantāzija. Kā tu to stādies priekšā?"
"Kā? Tiek noņemtas plāksnes, ar kurām ir izlikts laukums, pie mūra ar ekskavatoru uz leju tiek izrakta bedre, pārmeklē attiecīgos mūra akmeņus ar labu metāla meklējamo ierīci…"
"Pirmkārt, laukumam apakšā nav vienkārši zemes slānis, bet gan divtūkstoš gadu sena pilsētas vēsture," Ješua viņu izlaboja. "Un, otrkārt, šeit viss ir svēts, svēts, svēts. Aizmirsti par to. Aizmirsti savu ideju, ka šeit jelkad stāvēs kāds racējs."
Nu jā. Tas jau arī būtu par daudz vienkārši. Stefens sabozies paskatījās apkārt. Viņš vilcinājās atzīt savu sakāvi. Ja viņiem vismaz vēl būtu bijušas vēstules kā pierādījums.
Viņš papurināja galvu, "Es šo kameru izglābšu," viņš paskaidroja un turklāt pats sev likās mazliet jucis. "Es to zinu. Es tikai vēl nezinu, kā."
Judīte, neko neteikusi, viņu apskāva. Tā viņi kādu bridi stāvēja, un viņa domu nemiers mitējās.
Taču pārliecība tik un tā neatkāpās. Viņš izglābs šo kameru. Kad viņš to sacīja, viņš sevi ne tikai iedrošināja. Kopš viņš zināja, kāda tā izskatās, arvien biežāk viņam pirkstos radās dīvainā sajūta, it kā viņš kameru jau turētu rokās. It kā laiks pamazām kļūtu caurlaidīgs. It kā dažbrīd tas viņam dotu iespēju ieskatīties nākotnē, notikumos, kas vēl tikai neizbēgami notiks.
Laiks…
Dīvaina skaņa piesaistīja viņa uzmanību, tā līdzinājās varenai dūkšanai. Viņš pagrieza galvu. Skaņa nāca no tuvējās ēkas atvērtajiem logiem, un, ja ieklausījās, tad kļuva skaidrs, ka tā ir skaļa, daudzbalsīga deklamēšana.
"Talmuda skola," Judīte paskaidroja.
Viņa skatiens bezmērķīgi klīda tālāk, pāri cilvēkiem, kuri nāca un gāja, pāri arheoloģisko izrakumu teritorijai, kurā arī bija redzami cilvēki. Šo teritoriju drīkstēja apskatīt. Cieši pie milzīgā mūra bija uzslieta neliela, pelēka telts, kas bija līdzīga tām, ko mājās izmantoja kanālu strādnieki. No telts iznāca kāds vīrs, vilkdams aiz sevis kabeli.
"Saki tik," Stefens noclsās. "To taču mēs pazīstam."
"Ko?" Judīte jautāja. "Kuru?"
"Nu to." Viņš norādīja uz vīru ar kabeli rokā. Kalsno, jautājuma zīmei līdzīgo stāvu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu.
Tas bija Zoržs Martinē.
Skarfaro bija sagrābis vadību, un viņš valdīja ar stingru roku.
"Vai viss nokārtots?" viņš jautāja, kad tēvs Lūkass atkal bija atpakaļ.
Lūkass tikai pamāja, ar pūlēm slēpdams augošo iekšējo pretestību pret šī Romas pārstāvja kundzisko izturēšanos. Viņa uzdevums bija sameklēt acīmredzot Jeruzalemē vienīgo katoļticīgo automehāniķi. Kad viņš bija nodevis automašīnu mehāniķa rīcībā, viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka reliģiskā piederība nebija saprātīgs izvēles kritērijs darbnīcas kvalitātei. Viņš pats nebūtu ļāvis šādā netīrā Šeņķī, ko viņš tur bija ieraudzījis, pat izbuktēt mašīnas bleķus, bet, ja tomēr nāktos to darīt, tad ne mirkli neizlaistu braucamo no acīm.
"Tikmēr mēs izmantosim jūsu fblksvāgena bušu," Skarfaro turpināja.
"Baidos, ka tas nebūs iespējams," Lūkass mēģināja protestēt.
Skarfaro viņu uzlūkoja ar stīvu, aukstu skatienu. "Ak tā? Un kādēļ gan ne?"
"Mums, ēhm, tas nepieciešams, lai nogādātu pārtiku." Kāpēc viņš nervozēja? Izklausījās tā, it kā viņš būtu izdomājis kādus melus.
"Kādu pārtiku?"
"Trūcīgo paēdināšanai."
"Paēdināšanai?"
"Jā. Katru vakaru mēs gatavojam vakariņas nabagiem un trūcīgajiem. Nepieciešamos produktus mēs saņemam kā ziedojumu no dažādiem liclveikaliem un viesnīcām. Taču mums pašiem tic jāaizgādā prom. Tāpēc mums nepieciešams buss."
Skarfaro uz viņu paskatījās kā uz kādu pretīgu insektu. "Pagaidām šis cirks izpaliks," viņš norīkoja. "Jūsu enerģija man ir nepieciešama citiem uzdevumiem."
"Kā? Bet mēs taču nevaram…"
"Tēvs Lūkas!" kalsnais nosēcās. "Jūsu bīskaps man apsolīja jūsu padevīgu atbalstu, un nu jau otro reizi jūs man runājat pretī."
"Nabagie uz mums…"
"Jūsu nabagie man ir pilnīgi vienaldzīgi, tēvs. Ir pienācis laiks paskatīties pāri jūsu stipri ierobežotajam zupas šķīvja horizontam. Šeit uz. spēles ir liktas Romas intereses. Svētās kristīgās baznīcas intereses. Un te nu runa ir par kaut ko vairāk nekā par pāris pilniem vēderiem. Par neticami daudz vairāk."
Lūkass ar pūlēm izturēja baznīcvīra skatienu.
" Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst,'"'' viņš citēja pirmo vietu no Bībeles, kas viņam šajā sakarā bija ienākusi prātā. "Mateja evaņģēlijs, piecpadsmitā nodaļa, trīsdesmit otrais pants."
Tikko jaušams nelabvēlīgs smaids uzvirmoja Skarfaro lūpās. "Kamdēļ jūs ta domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie? Vai jūs vēl nesaprotat?" viņš atbildēja bez mazākās vilcināšanās. "Mateja evaņģēlijs, sešpadsmitā nodaļa, astotais pants. Redzat? Pat Jēzus noteica prioritātes."
Idiots, tēvs Lūkass nodomāja. Un kas tad būtu noticis, ja viņš būtu sev paņēmis vienkārši nomātu auto? Nauda tādam kā viņš jau nu gan nevarētu būt problēma.
Viņam vajadzētu parunāt ar brāli Džefriju. Viņiem vajadzētu kaut ko noorganizēt. Atvērt zupas virtuvi kaut kur citur, tā, lai Skarfaro par to neko neuzzinātu. Atrast citu satiksmes līdzekli, sarunāt pāris izpalīgu no kaimiņiem…
Skarfaro nožēloja šo diskusiju. Atmetis ar roku, viņš sacīja: "Lai kā ari būtu. Mēs ņemam jūsu bušu. Kad mūsu misija būs galā, jūs varat savai… trūcīgo paēdināšanu manis dēļ atkal turpināt."
Tēvs Lūkass ar bezpalīdzīgu niknuma sajūtu vēderā noskatījās, kā viņš aiziet. Durvis uz biroju bija pusvirus, arī tajā viņi jau bija ievākušies.
Līdz šim tas bija pārāk labi — neko citu vairs savā dzīvē nepaveikt, kā vien nenozīmīgiem, neizglītotiem nabaga ļaudīm katru vakaru organizēt siltu maltīti. Nu viņš bija par to saņēmis kvīti. To viņš bija uzskatījis par savas dzīves gaišāko brīdi — kad viņš zvanīja uz Romu un sniedza ziņojumu —, tā būs bijusi augstprātība, par kuru nu jāsamaksā.
Man notiek pēc taisnības, viņš nodomāja un devās meklēt brāli Džefriju.
Policijas priekšnieks un viņa apmeklētājs lēniem soļiem pastaigājās pa zālienu. Viņi sarunājās — tuvumā nebija neviena, kurš varētu noklausīties, par ko, taču arvien ieilga brīži, kuros abi domīgi klusēja.
Klusēšanu lielākoties pārtrauca apmeklētājs — dārgās drānās tērpies vīrs pāri četrdesmit.
"Skandāls par nogalināto meiteni no bāra pagājušajā gadā… To mēs apturējām. Maniem ļaudīm bija patiešām labi attēli — taču es sev jautāju, kam no tā būtu kāds labums, ja mēs tos publicētu? Jūs esat krietns vīrs, nav šaubu. Taču sabiedrība diemžēl sliecas par cilvēkiem spriest pēc viņu vājībām un ne pēc stiprajām pusēm." Viņš noraizējies papurināja galvu. "It kā mēs varētu visos vadošajos posteņos ielikt svētos!"
Policijas priekšnieks viņā drūmi paskatījās caur kuplajām uzacīm. "Vai jūs gadījumā nemēģināt mani šantažēt?"