Sarunu biedra sejas izteiksme viņam pretī pauda absolūtu nevainību. "Jūs šantažēt? Dieva dēļ! Nē, viss, ko es vēlos panākt, ir glābt šī jaunā \irieša nākotni. Es pazīstu šo puisi. Es zinu, ka tas bija aplams solis, kuru viņš vairs neatkārtos. Viss, ko es vēlos, ir parunāt ar viņu. Ja viņš man atdos atpakaļ to, ko nozadzis, lieta būs aizmirsta. Kādēļ noslogot jaunu dzīvi ar sodu? Principā es uzdodu tieši šo pašu jautājumu: kam no tā būtu kāds labums, ja es iesniegtu oficiālu ziņojumu? Pasakiet man to."
Policijas priekšnieks nopūtās. "Nu labi. Es paskatīšos, ko varu darīt." Viņš pastiepa roku, un zīmīte, uz kuras bija uzrakstīts automašīnas numurs un vārds, mainīja īpašnieku.
Zoržs acīm redzami bija priecīgs viņus redzēt. īpaši Judīti, kā Stcfcnam šķita. "Ai, jauki," viņš aplaimots teica, "man jau bija kļuvis tik garlaicīgi. Mans partneris ir aizbraucis sniegt ziņojumu, un es šeit lielākoties tikai sēžu un gaidu, kas notiks tālāk."
"Ko, sasodīts, jūs šeit vispār dāvāti" Judīte izbrīnīta jautāja.
"Ak jā…" Meksikānis pašūpoja galvu, un šķita, ka tievais kakls varētu nolūzt. "Tātad es nedrīkstu izpaust, kādēļ mēs to darām. Taču cs varu jums pateikt, ko mēs darām, ja apsolīsiet to nevienam nestāstīt."
"Apsolīts."
"Mēs mēģinām veikt Tempļa kalna tomogrammu."
"Caurstrāvot to ar skaņas viļņiem? Tāpat kā jūs to darījāt mūsu izrakumu apgabalā?"
"Jā. Taču tur mēs to drīkstējām darīt. Šeit tas nav atļauts. Laikam gan neesam to jautājuši. Mēs to darām slepeni."
Stefens apjucis papurināja galvu. "Vai šādu rīkojumu jums deva Kauns?"
"Jā."
"Vai tas vispār ir iespējams?" jautāja Judīte. "Jūs taču nevarat savu skaņu viļņu… nu, kā viņu sauc…"
"…lielgabalu…" Zoržs palīdzēja.
"…vilkt augšā kalnā, vai ne tā?"
"Nē. Tas stāv šeit, teltī. Kopā ar datoru, kas tam vispār nenāk par labu. Strāvu mēs paslepus esam paņēmuši no izrakumu teritorijas apgaismojuma, un sensori… Tic ir mūsu lielākā problēma. Mēs nevaram tos vienkārši izvietot apkārt mūrim."
"Un kā tad jūs to darāt?"
"Ai, tas ir grūti. Patiešām. Mēs saņemam tikai ļoti sliktus attēlus, ar sliktu asumu un vēl sliktāku dziļumskatu. Kaut gan daži no tiem ir visai interesanti. Vai jūs zinājāt, ka zem Tempļa kalna krustu šķērsu izvietotas ejas un šahtas?"
"Jā," Ješua pamāja. "Skaidrs."
"Apbrīnojami. Es to nezināju."
"Es arī ne," piebilda Stcfcns. "Vai mēs varam šos attēlus apskatīt?"
Kādu brīdi Zoržs šķita cīnāmies pats ar sevi, tad, pametis skatienu sānis uz Ješua, sacīja: "Nu, acīmredzot viņam jau tik un tā tas viss ir zināms."
Viņi iespraucās šaurajā teltī. Milzīgā ierīce bija novietota telts vidū uz līdzenas, rūpīgi nogludinātas zemes, tās priekšā stāvēja dators, pie kura bija pievienots vesels saišķis dažādu vadu, bez tam vēl tur bija galds un pāris saliekamu krēslu, un stūrī stāvēja divi piepūšamie matrači, pārklāti ar guļammaisiem. Šeit nebija nc mazākā komforta.
Iegūtie attēli, kā jau parasti, izskatījās kā sniegputenis Aļaskā, ko kāds ģeniāls cilvēks uzzīmējis kartē, bet kas pārraidīts televīzijā translācijas traucējumu laikā. Viņi visi ziņkārīgi noliecās pār tiem.
"Tos sauc par Zālamana staļļiem," paskaidroja Ješua un norādīja uz lielu neregulāras formas kvadrātu Tempļa kalna dienvidaustrumu stūrī. "Tā ir kā liela halle, kas balstās uz divpadsmit dažāda garuma pīlāru rindām. Ļoti iespaidīgi, to var ari apskatīt."
Viņa pirksts slīdēja tālāk pie citiem neregulāriem veidojumiem, kas vairāk atgādināja tintes traipus. "'Tās varētu būt cisternas. Šo te, lielāko, sauc Bahr. Šīs te tievās līnijas starp tvertnēm ir ūdensvadu tīkls vai kādas ejas. Gandrīz viss tur ir pieejams vai vismaz tāds bijis."
Stefens fascinēts pētīja karti. Pie domas, ka Tempļa kalns, kurš no ārpuses izskatījās tik monolīts kā piramīda, patiesībā bija kanālu un eju caurausts un pat slēpa sevī halles un ūdens tvertnes, vispirms bija jāpierod.
Jcšua pirksts ceļoja tālāk, un viņš pats, atgādinot vecu profesoru, neskaidri pie sevis murmināja tādus vārdus kā "cisterna", " Warren vārti", " Kiphonos vārti" vai "Trīskāršie vārti". Un tad viņa pirksts sasniedza kādu līniju, pie kuras tas apstājās.
Stefens sekoja līnijai, un viņa sirds salēcās. Eja — vai arī kas tas bija — s.ikās labu gabalu uz dienvidiem no Tempļa mūriem, apmeta pāris lokus un tad mērķtiecīgi veda cieši aiz rietumu mūra uz ziemeļiem. Aptuveni tajā vietā, kur vajadzētu būt posmam, kas attēloja Raudu mūri, kāds bija uzšņāpis: Dziļums — 20 metri.
"So te," Jcšua domīgi secināja, "es nepazīstu."
Sākotnēji pārrunu iemesls bija Boba Robertsa ziņojums par Tempļa kalna sonārtomogrāfiskās izmeklēšanas pirmajiem rezultātiem. Taču nu pēkšņi Kaunam, kurš bija attraucies pēdējā brīdī no Jeruzalemes, acīmredzot par šo projektu vairs nebija ne mazākās intereses. Bija vairāk nekā skaidri redzams, ka viņš cenšas ar šo dienaskārtības punktu pēc iespējas ātrāk tikt galā.
"Ir jau labi," viņš pārtrauca Robertsu, kad viņš vēlējās vispirms izklāstīt problēmas, ar kurām viņi bija saskārušies, un tad izstāstīt par viņu atrastajiem risinājumiem. "Kādus rezultātus sasniedzāt?"
Blondais zinātnieks, acīm redzami zaudējis runas pavedienu, pamāja, novāca pie malas izklātos materiālus un uzlika uz kodoskopa foliju, ar roku zīmētas kartes fotokopiju. "Izmeklējumi uzrādīja dažādu dobu telpu esamību Tempļa kalna iekšpusē, ko es no atsevišķiem uzņēmu miem atzīmēju šeit uz kartes. Ja es salīdzinājumam .vienu no šiem uzņēmumiem…"
Kauns viņu atkal pārtrauca. "Vai vēstures zinātniekiem šī kai te rāda ko jaunu?" pievērsies profesoram Vilfordam-Smitam un profesoram Gutjēram, viņš vēlējās zināt.
"Nē," Simons Bārlevs īgni atbildēja viņu vietā. "Visas šis ejas, šie kanāli un kavernas arheologiem jau sen ir zināmas."
"Paldies." Viņš pagriezās pret tomogrāfu ar nodomu izdarīt ātru, iespējami nesāpīgu izšķirošo triecienu. "Doktor Roberts, es vēlos jums izteikt pateicību par jūsu pūlēm un izdomas bagātību. Diemžēl ir radušies apstākļi, kuru dēļ jums iesāktie darbi nekavējoties jāpārtrauc. To dēļ mums jau seko Izraēlas iestādes. Tā kā jūs, kā tikko dzirdējāt, tik un tā neatrodat neko tādu, kas jau nebūtu zināms, tad atstāsim to tā, kā ir."
Eizenharts, kurš turējās savrup, parocīgi uz ceļiem uzlicis piezīmju bloku, nepatīkami aizskarts, saviebās. Kauns par daudz nervozēja, it kā viņam būtu atņemtas pozīcijas, no kurām viņš mēdza valdīt pār savu impēriju. Šajā pēcpusdienā viņam neviens negrasījās atņemt labvēlīgā šefa, motivējošā, gaišredzīgā mahinatora oreolu.
Un viņš būtu gatavs saderēt, ka tas, ko viņš teica par Izraēlas iestādēm, bija tīrās pasaciņas.
Robertss paskatījās uz mediju magnātu tādām acīm, it kā viņš visu klātesošo priekšā viņu būtu iepļaukājis. Taču viņš neko neteica — neko nevarēja pateikt —, tikai pamāja, pakampa no projektora foliju, pielika pie materiālu kaudzes un tad pakāpās soli atpakaļ, it kā viņš tikko būtu izsēdinājis bērnu uz svešu durvju sliekšņa.
"Es, ēhm, esmu jūs sapratis pareizi, ka jūs mums neredzat vairs nekādu citu pielietojumu?" viņš kā taustīdamies vēl gribēja pārliecināties.
"Jā. Tieši tā. Jūs esat brīvi."
"Tas nozīmē, ēhm, ka šī diena būtu uzskatāma par mūsu pēdējo darbadienu, vai ne tā? Tad es vēlētos organizēt savu lidojumu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm…"
Kauns nepacietīgi pamāja un, kā aizbaidīt gribēdams, pamāja ar roku. "Saprotams. Ja jums nepieciešams atbalsts, griezieties birojā pirmajā dzīvojamā vagonā. Sakiet viņiem, ka es jūs esmu sūtījis. Tie jums palīdzēs visā, kas vien būs nepieciešams. Okay? Uz redzēšanos."