Robertss vēlreiz aplaida skatienu klātesošajiem, nomurmināja kaut ko, kas varēja būt tiklab atvadu sveiciens kā lāsts, un devās prom.
Tajā pašā mirklī, kad aiz viņa aizvērās durvis, šķita, ka Kauns viņu jau ir aizmirsis. Viņš no sava biezā, ādā iesietā plānotāja apakšas izvilka lielu aploksni un no tās savukārt ievērojami palielinātas fotogrāfijas.
Dalīdams fotogrāfijas, viņš visiem rādīja mazītiņu kartona gabaliņu, ko viņš,bija izzvejojis no aploksnes. Tā bija filmas kārbiņas raibā maliņa, ko kāds bija noplēsis un aprakstījis ebreju valodā. "Šis uzraksts bija iebāzts kameras aizmugurē, ar kuru tika iegūti šie attēli," viņš paskaidroja. Teksts ir šāds: Foksa fragments, pirmā lapa. Aizvakardienas datums. Un nu pasakiet man, ko jūs no tā varat secināt."
Visi, acis nenolaiduši, vēroja Jcšua, kurš cieši pētīja rupji zīmēto karti. Rija tāda sajūta, it kā no viņa domu intensitātes teltī būtu kļuvis siltāks. Viņa mute bija pavērta, un bija redzams, kā mēles galiņš ritmiski aizskar augšlūpu.
"Tas ir neaptverami," viņš beidzot nomurmināja un paskatījās uz augšu, meklēdams Judītes skatienu. "Vai tu zini, kas tas ir?" Viņa mēmi papurināja galvu. "Tēva eja."
Stefens redzēja, kā Judīte nobālēja. Arī Zoržs Martinē viņu norūpējies iesāņus vēroja. "Ak, ko nu," viņa klusā, aizsmakušā balsī noteica. "Tu droši vien kļūdies."
"Nē. Esmu par to pārliecināts. Tā ir tā pati. Un tas nozīmē, ka tēvam bija taisnība."
Stefens pacēla rokas. "Kas tas ir par…" "Jcšua, tas noteikti ir kas cits. Tev spokojas." "Vai drīkstu jautāt…"
"Man spokojas? Es redzu eju. Eju, kas sākas uz dienvidiem no Tempļa mūriem un iet tiem cauri pa apakšu. Un tajā ir divi pagriezieni. Apraksts sakrīt ar tēva stāstīto." "Vai es drīkstu…"
"Ak, muļķības. Tu tikai atkal gribi tēlot īstu tēva dēliņu." "Es? Tas taču ir smieklīgi. Tevi tik ļoti ir pārņēmusi tieksme saglabāt par tēvu negatīvu priekšstatu, ka tu pat acīm redzamus pierādījumus…"
"Ķeburaina svītra ar diviem līkumiem! To jau nu gan nevar uzskatīt par pierādījumu."
"Mēs varam apskatīt sākotnējos attēlus. Tā svītra galu galā šeit nav nejauša."
"Attēli. Nu skaidrs. It kā tu tajos kaut ko varētu saskatīt."
"Nu tu novirzies no lietas. Tu labi zini, ka tas it nemaz nav svarīgi…"
Stefens satvēra abus aiz rokas. "Hei, hei, hei," viņš iesaucās, un viņam patiesi izdevās viņus izšķirt. "Saglabājiet mieru, draugi. Labāk pastāstiet vēlreiz lēnām un pa vienam, par ko šeit vispār ir runa. Nē, Judīt, tu ne. Ješua."
Ješua pārbrauca ar pirkstiem pār sprogainajiem matiem un šai brīdī izskatījās līdzīgs profesoram. "Manuprāt, šī te ir eja, kuru mūsu tēvs itin bieži tika pieminējis."
"Itin bieži ir labi teikts," Judīte sabozās. "Viņš bija kā apsēsts ar to."
"Aptuveni pirms divdesmit gadiem, studējot senos rakstus, viņš bija atklājis norādījumus, it kā viduslaikos kādas sektas locekli gadiem ilgā darbā esot izveidojuši eju no Dāvida pilsētas uz leju līdz pat Tempļa kalnam. Pēc apraksta šī varētu būt tā eja. Varētu būt, kā teicu, — mūsu tēva norādījums nekad netika pārbaudīts."
"Patiešām?" Stefens bija izbrīnīts. "Kādēļ tā?"
"Ja tu pazītu mūsu tēvu," Judīte teica, "tu nejautātu."
"Ar viņu, nu jā, reizēm ir tā kā grūti saprasties," arī Ješua atzina. "Taču, no otras puses, Jeruzaleme vai mudž no interesantiem atradumiem. Var rakt tikpat kā katrā pagrabā un atrast kaut ko vērtīgu. Ja notiktu pēc arheologu prāta, tad visa pilsēta tiktu slēgta, tās iedzīvotāji pārvietoti kur citur un turpmākos piecsimt gadus tiktu pārcilāts katrs akmens. Ir pat vesels saraksts, kādā rindas kārtībā pilsētā veicami izrakumu darbi. Viņējais gluži vienkārši nebija pietiekami svarīgs."
Stefens skatījās lejup uz karti, kas izklāta gulēja viņiem priekšā uz mazā galdiņa. Un jau atkal viņu pārņēma pazīstamā sajūta, it kā laiks būtu kļuvis caurlaidīgs un viņa rokas samanītu ko tādu, kas vēl tikai būs gaidāms nākotnē. Kamera. Eja, kas ved aiz Raudu mūra. Tas viss ir svarīgi. Ja vispār būs lemts, tad viņi nokļūs pie kameras pa šo eju.
Viņš paskatījās uz Zoržu Martinē, kurš viņu diskusijai bija sekojis izbrīnā ieplestām acīm, tad uz Ješua cerībā, ka viņš piedalīsies. "Zorž," viņš iesāka, "vai jūs varētu mums iedot līdzi šīs kartes kopiju? Man ir tāda sajūta, ka tā varētu dot būtisku ieguldījumu harmonijas atjaunošanā starp šīs ģimenes locekļiem."
Judīte jau gribēja protestēt, taču nākamajā acumirklī saprata, kas viņam padomā, un klusēja.
"Ak, tā nav problēma," apliecināja meksikānis no Bozmenas Montānā. "Tā bija tikai kopija folijai, kas manam partnerim bija nepieciešama prezentācijā misteram Kaunam. Ja vien vēlaties, varat šo ņemt līdzi. Mēs tik un tā esam to saglabājuši datorā."
"Pateicos," Stcfcns noteica, paņēma karti un sniedza to Ješua: "Te būs. Tavam tēvam."
Arī Ješua bija aptvēris situāciju. Apbrīnojamā mierā viņš pasniedzās pēc papīra, salocīja to un sacīja: "Viņš par to būs sajūsmā."
"Kādu brīdi," Zoržs Martinē iesmējās, "es jau domāju, ka esam atklājuši kaut ko sensacionālu."
"Neiedomājies, ka tas ir tik vienkārši," brīdināja Ješua, kad viņi cauri sīkstajai satiksmes straumei, kurā ikviens taurēja un manevrēja, kā vien viņam ienāca prātā, cīnījās atpakaļ uz viesnīcu. "Ejas sākums un droši vien vēl vismaz viena trešdaļa no tās garuma atrodas zem ūdens."
"Bet ir taču zināms, kur atrast ieeju?"
"Jā".
"Un? Kur?
"Dāvida pilsētā. Tā ir pilsētas daļa uz dienvidiem no Tempļa kalna, aiz Kidronas ielejas. Pilsētas daļā, kas tika apbūvēta jordāņu laikā."
"Un kurā vietā?"
"Ūdens tvertnē, kas tagad atrodas kāda dzīvojamā nama pagrabā."
Stefens sarauca pieri. "Pagrabā? Vienkārši tāpat?"
Ješua nopūtās. "Jā, tā nu tas šeit Jeruzalemē ir. Kāds vēlas būvēt māju un, rokot pagrabu, uzduras uz kādām vēsturiskām liecībām. Ja viņam nepaveicas, tad ar būvēšanu jāpagaida, kamēr ar to tiks galā arheologi. Ja paveicas, tad tiek cauri ar pāris priekšrakstiem, taču drīkst turpināt būvdarbus. Sī nama īpašniekam bija paveicies."
"Kā es to varētu iztēloties? Es noeju lejā mājas pagrabā, atveru durvis un jau stāvu uz tūkstoš gadu senas zemes, un pagraba vidū atrodas ūdens cisterna?"
"Precīzi."
"Ērmīgi." Stefens vēroja putekļiem klāto vējstiklu, izkaltušos kokus ielas malā, kailos, klinšainos paugurus, kas ieskāva Jeruzalemi. "Un no kurienes šajā cisternā ieplūst ūdens? Kad es tā paskatos apkārt, es nespēju iedomāties, ka šeit kaut kur tiek atstāts neizmantots ūdens."
Ješua mašīnas cimdu nodalījumā sameklēja Jeruzalemes plānu. "Oficiālais viedoklis — pret kuru mans tēvs, kā dzirdēji, brāzmaini cīnās jau divdesmit gadu — ir tāds, ka tunelis, kas sākas šīs cisternas pašā apakšā, ir daļa no Jeruzalemes vēsturiskās ūdensapgādes sistēmas. Šeit, paskaties. Šeit ir…"
"Atvaino. Man ir paradums braucot skatīties uz ceļu."
"Ak tā. Skaidrs."
Pie nākamā sarkanā luksofora signāla Ješua viņam pabāza zem deguna atlocītu pilsētas plānu un ar pirkstu rādīja pa vidu ielu mudžeklī. "Sis ir Gihona avots. No šejienes sākotnēji stiepās ūdens kanāls uz Kidronas ieleju — šeit — līdz pat senajam Siloa dīķim. Tā kā šī sistēma atradās ārpus pilsētas mūriem un līdz ar to aplenkuma gadījumā pilsētas iedzīvotāju apgāde ar ūdeni būtu apdraudēta, ķēniņš Hiskija lika izkalt klintī citu — apakšzemes tuneli un avota virszemes izteku aizbērt. Tas bija aptuveni septiņsimt gadu pirms Kristus. Slavenais tunelis ir aptuveni piecsimt metru garš un ietek jaunajā Siloa dīķī, kas atrodas šeit."