Stefens skatījās uz pilsētas plānu, neko īsti nesaredzot, taču doma, ka cilvēki gandrīz pirms trim tūkstošiem gadu klintī izcirtusi apakšzemes ūdensvadu, kas vēl joprojām darbojas, viņu ārkārtīgi fascinēja. Tikai tad, kad viņiem aiz muguras kāds sāka taurēt, viņš pamanīja, ka luksoforā atkal iedegusies zaļā gaisma.
"Hiskijas tunelis ir izbrienams," Ješua turpināja, kad viņi atkal bija sākuši braukt. "Tas ir apmēram cilvēka augumā, un ūdens līmenis tajā ir atkarīgs no tā, kā gada laikā mainās ūdens daudzums avotā. Mans tēvs domā, ka nevar tā būt, ka tunelis, kurš it kā pieder pie vienas un tās pašas ūdens apgādes sistēmas, nepārtraukti ir līdz pat augšai pilns ar ūdeni. Tas fizikāli nav iespējams."
"Es sapratu. Un kā viņš to izskaidro?"
"Viņš domā, ka eja esot izrakta zem Hiskijas tuneļa. Cauri klints akmeņiem un spraugām, kas tur vienmēr ir bijušas vai ari radušās laika gaitā, no Hiskijas tuneļa pilēja ūdens un pamazām piepildīja eju līdz augšai pilnu. Taču citādi, viņš saka, starp abiem tuneļiem neesot nekāda savienojuma."
"To varētu visai viegli uzzināt."
"Jā, taču, kā jau teicu, eja nekad nav pētīta. Reiz jau gandrīz tiktāl bija, bet tas bija tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešais gads, un, pirms pētījumiem vajadzēja sākties, izcēlās arābu-izraēliešu grēkatlaides dienas Tom Kippur karš. Abi vīri, kuriem bija jānirst tunelī, krita karā. Pēc tam tēvs vairākkārt mēģināja atkal ierosināt ejas izpēti, taču veltīgi."
"Tad nu tam ir pienācis laiks. Braucam tūlīt pat uz to māju."
Judīte aizmugurējā sēdeklī izdvesa apslāpētu skaņu. Ješua nemierīgi knibinājās ap pilsētas plānu.
"Es zinu, ko tu domā," viņš beidzot teica. "Tu iedomājies, ka tev tikai ir jāuzvelk ūdenslīdēja tērps, jāizsoļo cauri tunelim un jāpaņem no slēptuves kamera. Taču tas nav tik vienkārši. Ienirt lielos ūdeņos ir viena lieta — ienirt ejā, kas ir pilna ar ūdeni, pavisam kas cits. Tas ir patiešām bīstami."
"Kāpēc gan? Vai tu domā, ka atkal izcelsies karš?"
"Ļoti smieklīgi."
Stcfcnam pašreiz gan šķita, ka neviena zemūdens ekspedīcija nevarētu būt tik bīstama kā brauciens šķērsām cauri šai pilsētai sastrēgumstundā. Viņam gan bija tāda sajūta, ka sastrēgumstunda šajā pilsētā ilgst no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Vai viņu bija izlutinājuši Amerikas ceļi? Visur citur pasaulē autobraucēji brauca kā bendes.
"Ješua, ja es būtu atteicies no visa, kas, pēc vispārpieņemtām domām, ir bīstams, riskants vai neiespējams, tad manis šodien šeit nemaz nebūtu. Tad es semestra brīvdienas pavadītu, cepot hamburgerus McDonald's ēdnīcā."
"Taču mēs šeit nerunājam arī par datoriem. Mēs runājam par ieniršanu tunelī, par kuru tev pat nav zināms, kurp tas ved vai cik šaurs tas var kļūt, un no kura tu nevarētu tā vienkārši iznirt, ja kas atgadītos."
"Es to visu saprotu. Un, atzīšos, nekad neko tādu arī neesmu darījis. Taču es neesmu nekāds muļķa tūrists. Kā tu varbūt atceries, esmu Explorer's Society pilntiesīgs biedrs," Stefens Fokss sacīja un piebilda: "Citiem vārdiem sakot, es pazīstu kādu, kurš ko tādu jau ir darījis."
28
Att. XII-17 rāda lietošanas pamācības burtnīcas aizmugurējā
vāka fotogrāfiju. Vispirms jāņem vērā skaidri salasāmais gad-
skaitlis (bulta).
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Kamēr viņi lasīja tekstu, kurš bija pārfotografēts no saplucināta ļoti veca papīra gabala, apspriežu telpā valdīja saspringts klusums.
"Tas maina visu," profesors Gutjērs beidzot pārtrauca klusēšanu.
Kauns piekrītoši pamāja. "Es arī tā saprotu."
"Vai tā nevarētu būt maldināšana?" jautāja Bārlevs. "Kādas viltus pēdas, ko mums šis Fokss izlicis?"
"Iespējams," Kauns pieļāva. "Taču es tam neticu."
"Vai ir vēl kādi attēli?" gribēja zināt profesors Vilfords-Smits.
"Ir vēl citi attēli. Pavisam divdesmit. Taču tic visi rāda šo pašu lapu dažādās tās atšifrēšanas stadijās," Kauns paskaidroja. "Filmas atlikusī dala bija tukša."
"Bet teksts apraujas teikuma vidū. Ir jābūt vismaz vēl vienai vēstules lapai."
"Jā. Mēs domājam, ka vēstulē ir bijušas divas lapas un vakarnakt laboratorijā abas tikušas iznicinātas."
"Iznīcinātas!" britu profesors apjucis izsaucās. "Mans Dievs, tas ir nepiedodami!"
"Pasakiet to Stefenam Foksam."
Profesors Gutjērs ierīkoja ērtāk savas iespaidīgās miesas, kas liecināja par to, ka viņš gatavojas apjomīgākai runai. "Ja tā patiešām ir vēstule, ko rakstījis ceļotājs laikā, tad mums viss labi jāpārdomā. Pie manis pēc dažiem gadiem neieradīsies neviens jauns cilvēks, lai apjautātos par kādu vietu Palestīnā, kur uz diviem tūkstošiem gadu varētu droši noglabāt kādu priekšmetu. Tas, kā viņš apraksta savu likteni, liecina, ka šis ceļojums laikā nekādā ziņā nav bijis precīzi plānots pasākums. Un rodas jautājums, kā kaut kas tāds vispār ir bijis iespējams."
Visu klātesošo skatieni automātiski pievērsās rakstniekam, kurš līdz šim brīdim klusēdams bija sēdējis galda galā un vērojis vēstules tekstu.
Eizenharts apdomīgi nolika fotogrāfiju sev priekšā uz galda un paskatījās viņam pievērstajās sejās. "To es, protams, arī nezinu," viņš mierīgi sacīja. "Ja šāds fenomens vispār ir iespējams, tad tas noteikti ir tik rets kā lodveida zibens un noteikti arī tikpat maz izpētīts. Taču šajā sakarā man ienāca prātā savdabīgais fakts, ar kuru es saskāros pirms dažiem gadiem, vācot materiālus romānam. Un, konkrēti, tas, ka laiku pa laikam bez pēdām pazūd cilvēki — visneticamākajās situācijās un prātam neaptveramā skaitā."
"Nu, daži jau iepriekš izplāno šādu pazušanu, neatstājot pēdas," Gutjērs bija pārliecināts. "Pirms dažiem gadiem pazuda kādas manas kolēģes vīrs. Kā anekdotē — viņš bija izgājis pēc cigaretēm un vairs neatgriezās. Taču es esmu pārliecināts — viņš kaut kur dzīvo, tikai pie kādas citas sievietes."
Eizenharts pamāja. "Jā, protams. Un ir daudz tādu, kas krīt par upuri noziegumam, kas nekad netiek atklāts. Taču tiek ziņots arī par šādiem gadījumiem. Līst. Kāds vīrietis atver savai sievai mašīnas durvis, turēdams viņai virs galvas lietussargu, kamēr tā iekāpj, tad aizver durvis un dodas apkārt automašīnai uz durvīm vadītāja pusē. Kad viņš iekāpj, sēdeklis ir tukšs, viņa sieva ir pazudusi. Pirmais, kas ienāk prātā, — dzīvesbiedra slepkavas melu pasaciņa. Taču tas viss norisinājies viņas vecāku mājas priekšā, visa viņas ģimene bija stāvējusi zem nojumes, lai pamātu ardievas, un viņas brālis visu bija fotografējis."
Kauns sarauca pieri. "Vai ir iespējams, ka esmu ko tādu lasījis? Vai tas nenotika pirms pāris gadiem Skandināvijā?"
"Jā, Zviedrijā. Par to bija rakstīts avīzē. Taču šādu gadījumu vēsturē ir simtiem. Un ir cilvēki, kuri pazūd un tad atkal atrodas. Daži nezina, kur bijuši. Starp citu, runā, ka reiz tā esot gadījies arī ar britu kriminālromānu rakstnieci Agatu Kristi. Citi stāsta dīvainus atgadījumus, kurus apkārtējie nespēj saprast. Lai kā arī būtu — doma, ka laikā pastāv kāda luka, caur kuru, tā sakot, var izkrist, nav neapdomīgi noraidāms šādu notikumu izskaidrojums."
"Es nezinu," kanādiešu vēsturnieks negribīgi norūca. "Tas man izklausās pēc X-failiem."
"Es tikai daru to, kā dēļ esmu šurp aicināts," Eizenharts aizstāvējās, "lis fantazēju."