Nams bija neievērojama divstāvu celtne neievērojamā, šaurā ieliņā, un tas izskatījās tāds pats kā citas mājas. Virs gājēju ietves slējās būriem līdzīgi balkoni, kuros bija vai nu uzstādīti milzīgi satelītu šķīvji, vai arī tie bija piekārti pilni ar slapju veļu, un ietves malā cicši cita aiz citas bija novietotas automašīnas.
Mājas īpašnieks bija kāds vecs arābs, kura lielā ģimene apdzīvoja mājas pirmo stāvu. Viņu sauca Halīls Saads, un viņš šķita bezgala priecīgs redzēt Ješua un viņa māsu. Kad viņi iepazīstināja viņu ar savu draugu no Amerikas, viņš pastāvēja uz to, lai saruna noritētu angliski, kaut gan bija grūti saprotams, vai tas bija viņa trūcīgais vārdu krājums vai pārlieku spēcīgais arābu valodas akcents, kas viņam lika uzsvērt līdzskaņus uz patskaņu rēķina, kas savukārt bija lielākais šķērslis, lai viņi varētu saprasties.
"Mēs šeit bieži nācām, kad bijām vēl bērni," Judīte pačukstēja Stefenam, kad viņi sekoja mājas īpašniekam lejup pa kāpnēm pagrabā. "Viņš un mans tēvs ir labi paziņas."
Kā Stcfens vēlāk uzzināja, Halīls Saads bija viens no vairāk nekā viena miljona arābu, kuri, lai arī lielākoties musulmaņi, bija Izraēlas pilsoņi. Izraēlas arābi nebija pakļauti vispārējai karaklausībai, taču, kā Stcfens šķita dzirdam no tā, ko viņam vecais vīrs stāstīja, viens no viņa dēliem bija dienestā pieteicies brīvprātīgi.
"Protams, tas noder karjerai. Un viņš vēlas karjeru. Ir okay. Taču, cerams, tagad nebūs karš. Manam dēlam nevajag cīnīties pret citiem arābiem. Nav labi. Ceru, nebūs vairs karš."
"Jā," Stcfcns pieklājīgi pamāja. "Uz to taču ceram mēs visi."
Saads noņēmās ar savu iespaidīgo atslēgu saišķi pie kādām durvīm, atvēra tās un ieslēdza telpā aiz durvīm gaismu.
Stefens neticēja savām acīm, kad viņi pārkāpa pāri slieksnim. Līdz slieksnim grīda bija klāta ar flīzēm — taču aiz tā izskatījās, it kā pagrabā kāds veiktu arheoloģiskos izrakumus. Viņi stāvēja uz krauja, sadrupušiem akmeņiem klāta pamata, un zem kājām tiem šņirkstēja smilts un oļi, un pagrabtelpas vidū grīdā rēgojās tumšs, nepilnīgi ierobežots caurums. Oda pēc mitruma un pelējuma. Telpa bija tukša, vienīgi neliels plaukts atradās blakus durvīm. Izrakumu vieta, kas pasargāta no laika apstākļiem.
Vecais vīrs nocēla no plaukta spēcīgu spuldzi, pievienoja tās vadu kontaktligzdai blakus durvīm, kuras atrašanās vietu Stefens uzmanīgi ielāgoja, un ar gaismekli rokā piegāja pie bedres malas, kas stāvēja vaļā viņu priekšā. "Uzmanīgi," viņš neapzināti klusā balsī brīdināja, kad viņi sekoja viņam un pētoši nolūkojās lejup ūdenī.
Ūdens virsma spuldzes gaismā mirdzēja. Rāms un pilnīgi nekustīgs ūdens spogulis gulēja aptuveni divus metrus zem viņiem. Stefens pacēla roku, lai pasargātu acis no spuldzes spilgtās gaismas un mēģināja saskatīt, kas redzams apakšā. Varēja iztēloties redzam taisnstūrveida vietu pie malējās sienas, kas šķita vēl melnāka nekā tās apkārtne.
Eja. Tunelis, kas sākās šajā vietā un it kā turpinājās piecsimt metru garumā cauri klintij, lai beigtos aiz Raudu mūra.
Pilnīgi fantastiski, Stefens domāja.
"Ūdenim ir nelāga garša," Halīls Saads paskaidroja. "Neder tējai un kafijai. TaČu ļoti labi der augiem. No šejienes es ņemu ūdeni dārzam. Man ir šļūtene un neliels sūknis. Ar to es laistu dārzu, un viss aug griezdamies."
Jcšua norādīja tieši tajā virzienā, kur Stefens bija domājis redzam atveri. "Eja sākas aptuveni metru zem ūdens virsmas."
"jā," Stefens pamāja un skatījās apkārt, mēģinādams paturēt prātā katru sīkumu. Tā patiešām nebūtu nekāda pastaiga. Tvertne bija tik šaura, ka vietas tajā pietiktu labi ja vienam nirējam ar skābekļa balonu. Ja vēlējās nirt divatā, tad vienam jau būtu jābūt tunelī, lai varētu sekot otrs. Lai nirējus varētu nolaist ūdenī, būtu nepieciešama vinča un trijkājis. Un, protams, vēl kāds, kurš vinču darbinātu.
Tās visas bija detaļas, par kurām viņu, iespējams, kāds izjautātu, ja viņš vēlētos lūgt padomu. Kāds, kurš jau ir rīkojis šādas ekspedīcijas. Stefcns mēģināja apkārtni pavērot no šāda skatu punkta. Piemēram, griesti. ()ik augsti tic varētu būt? Parastas istabas augstums, aptuveni divarpus metri. Visa pagrabtelpa apkārt atverei varētu būt četrus reiz piecus metrus liela. Grūti novērtēt. Vislabprātāk Stefcns būtu visu nofotografējis, lai, jautātam par detaļām, viņam katrā mirklī būtu kur ieskatīties.
Viņš juta, kā karsts vilnis pēkšņi no apakšas pārņem visu viņa ķermeni. Fotografēt! Ak, mans Dievs, kas vispār bija noticis ar fotoaparātu, ar kuru viņi bija fotografējuši vēstules pirmo lapu?
To viņi bija pavisam aizmirsuši. Tam joprojām vajadzēja būt turpat, uzskrūvētam uz statīva.
Ja vien Kauns to nebija paspējis atrast. Kāda muļķīga kļūda! Viņš mēģināja atcerēties vēstules tekstu. Kas tajā bija rakstīts? Katrā ziņā tajā nebija nekāds norādes par Raudu mūri, nekā tāda. Pamatā Kauns ar to neko nevarēja iesākt. Pat ļaunākajā gadījumā viņi vēl arvien Kaunam bija mazliet priekšā.
Viņš attapās, ka Ješua bija viņam ko jautājis. "Kā, lūdzu?"
"Es tev jautāju, ko tu par to domā."
Stefens paberzēja pirkstus vienu pret otru un satraukts secināja, ka tie ir mitri. "Izskatās iespaidīgi," viņš, par spīti visam, sacīja. "Man patiešām patīk."
"Ja viss bija tikai sagadīšanās," profesors Gutjērs secināja, "ja viss bija noticis tikai neaptverama dabas untuma dēļ — vai arī notiks, varētu sacīt arī tā —, tad tas ārkārtīgi samazina iespēju atrast kameras slēptuvi loģiskas kombinēšanas un pamatīgu pārdomu rezultātā. Es pat teiktu, ka tādā gadījumā tas kļūst pilnīgi neiespējami."
Eiženharts vēroja Kaunu. Tas savukārt skatījās uz Gutjēru ar visai drūmu izteiksmi sejā.
"Mēs balstījāmies uz pieņēmumu," kanādiešu vēsturnieks turpināja labākajā docenta manierē, "ka tas viss bija labi izdomāts, labi izprātots pasākums. Citiem vārdiem sakot, tas būtu bijis pasākums, kas pamatojas uz ideju — ideju par to, kur un kā videoierakstu no Jēzus dzīves droši varētu nogādāt mūsu laikā. Tas, ko mēs mēģinājām, bija centieni pamatīgu pārdomu rezultātā vēlreiz nonākt pie šīs pašas idejas. Ir zināms fenomens, ka vieglāk atrodams ir kaut kas tāds, par ko nav šaubu, ka tas patiešām eksistē. Un mēs domājām, ka zinām — šī ideja bija tepat; videokameras lietošanas pamācība, kas tika atrasta pie mirušā, kā šķiet, to pierādīja."
Viss šis pasākums tūlīt vienkārši izjuks, domāja Eizcnharts. Vēlākais, pēc divām dienām Kauns par to zaudēs jebkādu interesi un to atcels.
"Tagad mēs zinām — tas bija tāds kā negadījums. Ceļotājs laikā nebija labi apgādāts un tam gatavojies, gluži pretēji — viņš par to neko pat nebija nojautis. Pēc dažiem gadiem laikrakstā būs izlasāma neliela piezīme, ka pie Betšearimas kāds tūrists kopā ar savu ceļojuma grupu izkāpis no autobusa, lai dotos apskatīt nekropoli, taču pa ceļam starp kapakmeņiem pazudis. Viss tiks pārmeklēts, šis gadījums vēl dažus gadus figurēs policijas aktos, un tad lieta tiks izbeigta. No šīs vēstules — ja tā ir autentiska — mēs uzzinām, ka šī pazušana nebūs saistīta ar noziegumu vai negadījumu, bet būs tāds kā kritiens laika bezdibenī. Mūsu nesagatavotais tūrists nonāk viņam pilnīgi nepazīstamā pasaulē, un tajā viņam ir jāspēj cik vien iespējams labi izsisties cauri. Plecu soma ar jauno kameru ir vienīgais, kas viņam ir. Ja apsver situāciju, kādā viņš nonācis, tad tas ir nevajadzīgākais no visas viņa bagāžas. Viņš to mīļuprāt būtu iemainījis pret tādām lietām kā, sacīsim, nagu šķērītēm, kabatas nazi, pāris apakšbiksēm vai aspirīna tablešu stienīti."