Gutjērs, ja reiz bija iededzies, izskatījās iespaidīgi. Uz viņa pieres izspiedušās mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņa nedaudzie mati runas laikā šķita kā elektriski uzlādējušies un līdz ar to likās lēnām ceļamies stāvus, un pamazām viss viņa korpulentais stāvs kļuva par daļu no viņa enerģiskās žestikulācijas. Viņa lekcijas droši vien bija labi apmeklētas, un tās noteikti nebija garlaicīgas.
"Un tad," viņš izsaucās, pacēlis rādītājpirkstu, "viņš uzzina, kur un kādā laikā nonācis. Viņš uzzina nc tikai to, ka ir kļuvis par laikabiedru Jēzum no Nācaretes, nē, arī to, ka viņš pat dzīvo un darbojas turpat netālu kaimiņos, proti, Kapernaumā pie Ģenecaretes ezera, kas ir tikai dažu dienu ceļojuma attālumā. Katrā ziņā tas nebija liels attālums tajā laikā, kad noritēja rosīga tirdzniecība starp Eiropu, Ziemeļāfriku un Indiju. Un acīmredzot viņam tikai tad ienāca prātā doma nofilmēt Jēzu un nogādāt uzņēmumus mūsu laikā. Un tikai tad viņš droši vien sāka prātot, kā to paveikt. Kas gan viņam varētu būt ienācis prātā?"
"Principā," Kauns nciccictīgi iemeta starpā, "vēl joprojām tas pats jautājums."
"Principā," Gutjērs pamāja. "Taču pamatnosacījumi vairs nav tie paši, kas sākumā. Mums vairs nav darīšana ar pētnieku, bet gan ar krastā, citā laikā izmesto. Turklāt acīmredzot ar amerikāņu tūristu — nevēloties aizskart kādu no klātesošajiem, man tomēr ir jāuzdod jautājums, ar kādiem vēsturiskajiem priekšnosacījumiem mēs drīkstam rēķināties, saskaroties ar vidusmēra amerikāni, kurš dodas ceļojumā ar tūristu grupu pa Izraēlu."
Eizenharts pamanīja tikko jaušamu ironisku smaidu izrakumu darbu vadītāja vietnieka Simona Bārlcva sejā.
"Un — ir jau pagājuši vairāki gadi. Mūsu ceļotājs ir apguvis jaunu valodu un jaunu amatu, pieradis pie svešas kultūras, apprecējies, iespējams, viņam ir bērni. Un visu šo laiku viņu ir urdījusi doma, kas patiesībā ar viņu noticis. Tad viņš uzzina par kādu brīnumdari, namdari no Nācaretes, Jēzu — un beidzot viņš saprot. Viņš ir nonācis citā laikā. Taču ari ar to viņam ir jātiek galā. Ko, es jums jautāju, šis cilvēks vēl tādu varētu zināt, kas viņam palīdzētu atrisināt problēmu, kā noglabāt kameru uz diviem tūkstošiem gadu?"
"To taču es jums visu laiku saku," profesors Vilfords-Smits apdomīgi sacīja. "Viņš noteikti kameru bija labi iesaiņojis, noslēpis māla krūzē, manis dēļ, nogādājis kādā nezināmā alā un vienkārši cerējis uz to labāko. Katrā ziņā tā rīkotos es."
"Un savas vēstules nobeigumā viņš bija aprakstījis, kur tā atrodama," Kauns piebilda. "Citiem vārdiem sakot, ja Foksam bija izdevies tekstu
padarīt salasāmu, tad viņš šobrīd ir vienīgais, kurš zina, kur kamera atrodas. Ja ne, tad to nezina neviens."
"Precīzi," pamāja varenais vīrs no Toronto.
"Un kā ir ar jums?" Kauns pievērsās Eizenhartam. "Ko jūs būtu darījis viņa vietā?"
Rakstnieks savilka uz augšu uzacis, pārdomās iegrimis, paskatījās uz vareno koncerna vadītāju un klusēja gandrīz vai līdz sāpēm ilgi.
"Es," viņš tad sapņaini sacīja, "mēģinātu kļūt par vienu no divpadsmit mācekļiem."
" ()kay," noteica Stefens, kad viņi jau atkal sēdēja džipā. "Tas viss izskatās lieliski. Tagad mums vajadzētu pajautāt jūsu tēvam, ko…"
"Nē," Judīte viņu nekavējoties pārtrauca.
"Ko?"
"Nē!"
Viņš apjucis paskatījās uz viņu, tad uz Ješua, kurš, nepatīkami aiz. skarts, paraustīja plecus. Judīte sapīkusi skatījās taisni uz priekšu, un viņas zoda muskuļi raustījās.
Traks var palikt. Stefens dziļi izelpoja un tad atkal ieelpoja. Tā tik ir ģimenīte.
"Nu labi," viņš pēc brīža noteica, it kā nekas nebūtu bijis. Viņš pagrieza aizdedzes atslēgu, un ar lielu jaudu iedarbojās motors. "Lai tas paliek."
Diskusija pēkšņi pārtrūka, kad kāds pieklauvēja pie dzīvojamā vagona durvīm. Nācēja bija viena no Kauna sekretārēm, apveltīta bagātīgiem izliekumiem, platīna blondiem matiem, absolūti iederīga šefa priekšistabā un it kā nesaistīta ar šo pasauli. Ja arī viņu mulsināja piecu klusējošu vīriešu viņai pievērstie skatieni, kas atstāja iespaidu, it kā viņa tos būtu pieķērusi kādā nekrietnā nodarbē, tad katrā ziņā viņa nelikās to manām. Ak, ko nu, tas viņu nemulsināja. Viņu būtu mulsinājis tas, ja neviens uz viņu nebūtu skatījies.
Viņa pasniedza savam šefam vizītkarti un iečukstēja viņam kaut ko ausī. Kauns nopētīja karti un sarauca pieri. "Skarfaro?" viņš atčukstēja pretī. "Nē, nepazīstu. Un ko viņš grib?"
Viņa atkal kaut ko pačukstēja.
"Okay," viņš pamāja. "Sakiet viņam, ka es tūliņ nākšu."
Viņa atkal izgāja, atstādama aiz sevis parfīma dvesmu, kas smaržoja pēc elegantām jahtām un dārgām briljanta kaklarotām. Eizenharts domāja, ka bija redzējis trīs sekretāres, ko Kauns bija atvedis sev līdzi un kuras visu diennakti maiņās strādāja viņa birojā vienā no dzīvojamiem vagoniem, — droši vien šefa birojs viņām bija daļa no viņu pasaules. Apmetušās gan viņas bija viesnīcā, kas neatradās sevišķi tālu, katrā ziņā ik pēc astoņām stundām viena no viņām atbrauca mazā mašīnā, ar kuru tā, kuru viņa nomainīja, atkal aizbrauca prom.
"Mani kungi," Kauns, kurš pēkšņi atkal bija kļuvis nedzirdēti svarīgais veikalnieks, teica svarīgā balsī un izslējās, atbilstoši atlieca platos plecus un pieceldamies ar prasmīgu kustību aizpogāja dārgo divrindu pogu žaketi, "turpiniet, lūdzu, diskusiju pagaidām bez manis. Es jums atkal pievienošos, tiklīdz būs iespējams." Viņš mazliet pastiepa un izbīdīja uz priekšu zodu, kas viņa sejai piešķīra ievērojami agresīvu izteiksmi, vēlreiz pamāja visiem ar galvu un izgāja no apspriežu telpas.
Kādu bridi valdīja klusums, vienīgi gaisa kondicionēšanas iekārta savā nodabā cītīgi dūca un knakšķēja.
"Par vienu no mācekļiem," beidzot, it kā nekas nebūtu bijis, klusēšanu pārtrauca profesors Vilfords-Smits. "Ja viņš būtu bijis viens no mācekļiem, tad viņš būtu kļuvis arī par apustuli. Tas nozīmē, ka galējā gadījumā viņš kameru būtu varējis aiznest arī līdz Romai."
"Ar priekšnoteikumu, ka viņš nav ieņēmis Jūdas vietu," Gutjērs iestarpināja.
"Vai jūs brīvprātīgi uzņemtos Jūdas lomu?"
"Nē. Protams, ne."
Eizenharts ar pūlēm mēģināja atcerēties, ko viņš zina par apustuļiem. Daudz tas nebija. Pēdējās dienās viņš Bībelē bija izlasījis daudz vairāk nekā visā savā līdzšinējā dzīvē, kas no reliģijas bija ritējusi visai tālu. Taču tas bija Bībeles izdevums angļu valodā, un jau pēc pirmajiem četriem evaņģēlijiem viņš bija juties kā pēc smagas cīņas. Līdz apustuļu darbiem viņš nemaz nebija ticis.
Šī doma viņam bija prātā ienākusi spontāni. Un tai bija kāda nozīme. Kā tas toreiz bija? Pēc Jēzus nāves — vai pēc debesbraukšanas, kā nu kurš domāja, — Dieva Gars bija nācis pār viņa mācekļiem. Ja viņš pareizi atcerējās, tas bija saistīts ar Vasarsvētkiem. Katrā ziņā mācekļi, kuri, pavadot Jēzu viņa dzīves laikā, bija visai neattapīgi un mazdūšīgi, pēkšņi kļuvuši drosmīgi, daiļrunīgi un harismātiska pārliecības spēka pilni, bija devušies pasaulē, lai sludinātu jaunu, dziedinošu mācību. Savāda pārmaiņa, ja tā labi apdomāja. Ja viņš ko tādu būtu ielicis savā romānā, viņa redaktors manuskripta lapas malā būtu uzvilcis sarkanu jautājuma zīmi un pierakstījis: Nemotivēta uzskatu maiņa!
"Kamera nevar būt nonākusi līdz Romai," prātoja profesors Gutjērs, "jo tas nozīmētu, ka ceļotājs laikā… Vai nu mums viņu nevajadzētu saukt kā citādi? Kā sauc tādu, kurš izsviests citā laikā? Izsviestais laikā? Katrā ziņā tas nozīmētu, ka viņš būtu identisks ar apustuli Pāvilu. Pāvils bija tas, kurš nonāca līdz Romai. Taču Pāvils nekad nebija saticis Jēzu."