"Ko?" brīnījās Eizenharts. "Bet vai tad viņš nav galvenais apustulis? Es šeit domāju, viņš taču bija rakstījis visas tās vēstules, vai ne tā?"
Gutjērs uz viņu paskatījās ar tādu skatienu, it kā viņš tikko būtu pasacījis kaut ko neiedomājami muļķīgu. "Jā. Savādi, vai ne?" Taču Bībelē patiešām nav nevienas liecinieka norādes. Pāvila vārds kādreiz bija Sauls, un pirms savas atgriešanās Damaskā viņš bija fanātisks kristiešu vajātājs."
Kaunu pārņēma tāda kā klusa triumfa sajūta, kad viņš redzēja kalsno vīru priestera sutanā vienkārši stāvam putekļos starp dzīvojamiem vagoniem. Vatikāna sūtītais. Pravietis bija gājis pie kalna, un sākumā šis gājiens bija izskatījies pēc neveiksmes. Nu kalns bija atnācis pie pravieša.
Kādu brīdi viņš ar apbrīnu vēroja Vatikāna iespaidīgo zīmogu, kas uz kartes greznojās blakus vārdam Luidži Baptists Skarfaro, Ticības mācības kongregācijas loceklis. Patiešām iespaidīgi. Viņam nebūtu nekas pretī, ja šāds ģerbonis rotātu viņa paša vizītkarti.
"Par ko man tāds gods, ēhm… Kā man jūs godāt?" Kauns jautāja.
"Esmu priesteris," atbildēja viesis ievērojami nevainojamā angļu valodā. "Jūs varat mani uzrunāt: tēvs. Tēvs Skarfaro."
"Ak jā. Nu labi, tēvs — kā varu jums pakalpot?" Kādu bridi viņam bija jārunā nenoteiktas frāzes, viņam bija nepieciešams laiks, lai saņemtos. Par spīti visam, tikšanās bija nākusi neizdevīgā laikā, jo pēdējās stundas bija krietni mazinājušas viņa paļāvību jelkad atrast kameru un tajā video.
Viss bija beidzies. Neko nelīdzēja mēģināt sevi apmānīt. Šis pārgudrais koledžas puišelis bija visu sabojājis. Vispirms viņš noblēdīja pašu svarīgāko atradumu — ko viņš patiesībā bija domājis, rīkodamies uz savu roku? Vai viņam nekad neviens nebija ieskaidrojis, ko nozīmēja kļūt pieaugušam? Un tad viņš izraisīja šī atraduma bojāeju. Labi saprotams, ka viņš tagad slēpās. Taču to viņš nevarēs darīt mūžīgi. Droši vien viņš tupēja kādā kaktā un trīcēja, kamēr pamazām saprata, ko ievārījis. Līdz pat sava mūža beigām viņš vairs neiznāktu no šīs planētas tiesas zālēm. Viņš, Džons Kauns, atraisītu savu juridisko nodaļu koncentrēto karaspēku un uzbruktu viņam ar sūdzībām par zaudējumu atlīdzināšanu, kamēr viņam mestos tumšs gar acīm. Bariem viņa advokātu — no kuriem daži bija vieni no labākajiem, niknākajiem, agresīvākajiem advokātiem pasaulē —, vīri, kuri par advokātiem bija kļuvuši tāpēc, ka citādi no savas pārliecīgās agresijas varētu atbrīvoties, vien regulāri apkaujot nevainīgos, — vajātu viņu līdz pat pasaules malai. Ak jā, lai vai kā, Džons Kauns no tā vēl gūtu savu peļņu. Iespējams, pavisam mazu, taču tomēr peļņu. Kas zina, varbūt no tā vēl varēja uzbūvēt mītu? Tā sacīt, arheoloģijas Titāniku?
"Mums," mācītājs ar cieto, kalsno seju teica un ieturēja gandrīz nemanāmu pauzi, taču pietiekami garu, lai citi varēt u aptvert, ko viņš ar to bija domājis — pāvestu, visu Vatikānu, iespējams, pat pašu Dievu —, "bija paziņots, ka jūs esot atraduši ārkārtēju artefaktu no Jēzus Kristus laika…"
Kauns pamāja. "Tā ir taisnība."
"Mums ar šo lietu nepieciešams iepazīties personīgi. Vai varu to apskatīt?"
Aha. Vai te nebija samanāma alkatība? "Hm, atklāti sakot, tēvs, es vēl neesmu gluži pārliecināts, vai jūs patiešām esat tas, par ko jūs man stādījāties priekšā. Šeit rakstīts, jūs esot Ticības mācības kongregācijas loceklis. Izklausās iespaidīgi. Taču es domāju, teikšu godīgi, jūs varētu ari būt konkurējošā uzņēmuma žurnālists. Sutana ir nopirkta, un pasūtīt vizītkartes iespējams katram. Ari ar Vatikāna zīmogu uz tām."
Priesteris viegli pamāja. Viņš stāvēja mazliet saliecies un šķībs, gandrīz vai mīksts kā mīkla —, taču Kauns netika vaļā no sajūtas, ka viņš izliekas — zem lēnprātības un līdzcietīgas pazemības maskas uzglūnēja tērauda čūska.
"Mister Kaun," priesteris klusā, lēnā balsī viņam skaidroja, "jūsu postenis jums dod iespēju biežāk un dziļāk ieskatīties aiz pasaules politikas kulisēm nekā parastam laikabiedram. Es jums nepateikšu neko jaunu, ja sacīšu, ka Svētais krēsls uztur informācijas dienestu, kura dēļ mūs apskauž visas pasaules valstis. Es atrodos šeit tāpēc, ka mūs ir sasniegusi ziņa, saskaņā ar kuru jūs it kā meklējot videoierakstu, kurā kāds ceļotājs laikā esot uzfilmējis Jēzu Kristu un noglabājis nezināmā vietā."
Kaunam bija jāpieliek visas pūles, lai saglabātu vienaldzīgu sejas izteiksmi. No kurienes, sasodīts, kādam tas vispār varēja būt zināms? Kāds no viņa ļaudīm būs izpļāpājies. Tā bija lieta, ko nevarēja tā atstāt.
No otras puses — ja viņi par to jau bija pārliecināti bez viņa palīdzības, pamatā tas viņam varēja būt tikai pa prātam.
"Man jāatzīst, jūs esat labi informēts."
"Vai jums tā jau ir?"
"Es pamatojos uz to, ka mēs to dabūsim šīs nedēļas laikā." Tas izklausījās labi, Kauns novērtēja. Tas izstaroja mierīgu paļāvību, un otrs to varēja saprast tā, it kā viņiem jau būtu zināms, kur kamera paslēpta.
"Ko jūs esat nolēmuši darīt ar ierakstu, kad to dabūsiet?"
"Esmu nolēmis darīt to, ko no manis sagaida manas sabiedrības akcionāri, ka es tā rīkošos: iegūt maksimālu peļņu."
Ēna pārslīdēja pār Skarfaro seju. "Vai es varu jūs pierunāt videoierakstu un kameru nodot baznīcai?"
"Par jūsu prasmi pierunāt man nekas nav zināms."
"Kamera nepieder jums, mister Kaun," paskaidroja priesteris no Romas. "Ari tad, ja jūs to atrastu, tā nekādā gadījumā nebūtu domāta jums. Un ko gan jūs ar to lai darītu, ja neskaita vēlēšanos tās tīro sensācijas vērtību izmantot savos nolūkos? Labākajā gadījumā jūsu rīcībā nonāks videoieraksts, kurā kāds vīrs runā aramiešu valodā, un jūs pat nezināsiet, vai skatāties Kalna sprediķi vai Bar Kohbas aicinājumu uz sacelšanos pret iekarotājiem. Ja pieņem, ka šis video pastāv, un ja pieņem, ka jūs to atrodat, tās dabiskais pārvaldītājs ir Svētā Romas baznīca. Mēs esam organizācija, ko iedibinājis pats Jēzus, lai tā sludinātu viņa vārdu. Neviens cits kā vien tikai mēs nebūtu kompetents pārbaudīt videoieraksta patiesumu vai izlemt tā korektu pielietojumu."
Kauns tik tikko spēja aptvert, kas notiek. Šis vīrs ticēja viņam, un viņš gribēja dabūt kameru. Ja viņam bija kaut neliela ietekme baznīcā, tad šis bija sākums sarunām, kas bija daudzkārt interesantākas nekā pati kameras meklēšana.
Savaldīties. Tagad pats galvenais bija savaldīties.
Smaids, tāds kā šķelmīgs, tāds kā nosodošs. "Jūs to pateicāt ļoti šarmanti, tēvs — tīrā sensācijas vērtība. Patiešām ļoti šarmanti. Taču cs domāju, ka jūs zināt tikpat labi kā es, par ko mēs te patiesībā runājam. Mēs patiešām runājam par sensāciju. Vēl būdams jauns puisis, es reiz iepazinos ar vīru, kurš septiņdesmito gadu vidū bītliem bija piedāvājis piecsimt miljonu dolāru par vienu vienīgu koncertu, kuru viņš gribēja pārraidīt visā pasaulē. Piecsimt miljonu — un viņš būtu veicis ļoti izdevīgu darījumu. Esmu pārliecināts, ka tic laiki, kad bītli bija populārāki par Jēzu Kristu, jau sen ir garām." Sekoja nopūta, kas nāca no viņa dvēseles visdziļākajām dzīlēm. "Taču, no otras puses, es nevaru jūsu argumentus pilnīgi neņemt vērā. Jā, jums taisnība, video pienāktos baznīcai. Man vajadzētu pastāvēt uz to, ka es, ņemot vērā jau sasniegtos un ne jau neievērojamos panākumus, saņemu vismaz nelielu, gandrīz vai simbolisku kompensāciju."