"Pats par sevi saprotams," Skarfāro piekrita. "Par kādu summu jūs esat domājis?"
"Ļaujiet man teikt tā," Kauns atbildēja, "kopš neveiksmīgā mēģinājuma atkal apvienot bītlus nu jau būs apritējuši trīsdesmit gadi. Šodien par reklāmām, par ievērojamu sporta notikumu pārraidīšanas licencēm un tamlīdzīgi tiek maksātas summas, kādas toreiz pat bija grūti iedomāties. Viena vienīga veiksmīga Holivudas filma pirmajā nedēļā dod vairāk ienākumu nekā visas gadsimta pirmās puses filmas kopā. Un nu ierodaties jūs un gribat iegūt savā īpašumā filmu, kas rāda Jēzu Kristu…" Viņš noraidoši pamāja ar roku. "Taču jūs to dabūsiet. Jūs dabūsiet visu. Es nodošu jūsu rīcībā absolūti labi saglabājušos ceļotāja laikā skeletu, ko radioloģiskā izmeklēšana lēš kā divtūkstoš gadu vecu, taču tam ir nevainojami moderni zobu kroņi un pēc astoņdesmito gadu medicīnas standartiem ārstēts kaulu lūzums. Skelets vien jau ir zinātniska sensācija — taču jūs turklāt vēl dabūsiet lietošanas pamācību SONTvideokamerai, kura tirgū nonāks tikai pēc trim gadiem. Ari šīs pamācības papīrs, kā to apliecināja divi neatkarīgi institūti, ir noteikts kā divtūkstoš gadu "vecs. Un turklāt," viņš pacēla gaisā aploksni ar atlikušajiem fotoattēliem, "es jums parādīšu vēstuli, kuru rakstījis ceļotājs laikā."
Priestera acīs bija parādījies dīvains mirdzums. "Vēstule?" viņš atjautāja.
"Vēstule." Kauns laipni pamāja. "Un viss, ko es par to vēlos," viņš rāmi piebilda, "ir desmit miljardi dolāru."
Eizcnharts, kurš caur slīpajām pienstikla plāksnītēm savā tualetē bija sekojis abu vīriešu sarunai, sarāvās, kad Kauns nosauca summu. Visā nopietnībā ņemt mutē šādu skaitli! Viņam izspiedās sviedri, un ne jau tikai tāpēc, ka tualete bija vienīgā telpa viņa dzīvojamā vagonā, kas nebija pieslēgta gaisa kondicionēšanas sistēmai un tāpēc dienas gaitā sasila kā inkubators.
Priesteris uz šādu prasību reaģēja ar neapvaldītām dusmām. Eižen harts caur plāksnēm abus uzmanīgi vēroja un redzēja priesteri nikni žestikulējam, pārmetot Kaunam rupju vēlēšanos iegūt maksimālu peļņu no atraduma, kas nepieder viņam.
"Es jums vienkārši izteicu piedāvājumu, tēvs. Un ar jums es domāju katoļu baznīcu. Jūs varat to pieņemt, un tad jūs saņemsiet visu, kas man pašreiz ir, un varat atrakt video vai arī atstāt to tur, kur tas ir patlaban. Kā jūs vēlaties. Vai arī jūs to nepieņemat — tad jums būs jāpaciešas, kamēr video būs manā rīcībā, kamēr būs beigusies visa sagatavošanas kampaņa, kamēr es būšu vienojies ar visiem ieinteresētajiem televīzijas koncerniem par pirmizrādes tiesību noteikumiem, kamēr būs rezervētas visas reklāmu vietas un būs zināmi visi sponsori. Un ļaut sevi pārsteigt ar to, kas būs redzams uz ekrāna. Kā jūs vēlaties. Tā ir jūsu izvēle."
"Desmit miljardi dolāru ir absolūti nepieņemama summa par vienu video."
"Tā ir visai prāva summa, jā. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka es jums pārdodu krietni vien vairāk nekā tikai video. Es jums pārdodu arī kontroli pār tā saturu. Es jums pārdodu savu klusēšanu, ka šāds video vispār pastāv, ja tajā būs redzams kas tāds, kas nav savienojams ar baznīcas dogmām. Un ar šo klusēšanu es jums vienlaikus pārdodu, izteikšos nesaudzīgi, savu žurnālista integritāti. Un to, man ļoti žēl, nevar dabūt par sviestmaizi."
Iepriekš diskusijas laikā apspriežu telpā bija kāds punkts, pie kura Eizenharts garīgi bija izstājies. It kā viņa iekšienē kāds būtu ievietojis sviru. Profesors Vilfords-Smits bija atvēris lielo Bībeli, lai evaņģēlijos atrastu visus norādījumus par Jēzus mācekļiem cerībā uzdurties kādai liecībai, ka viens no viņiem patiešām varētu būt bijis ceļotājs laikā un, ja tā varētu būt, tad kurš. Un viņš tur bija sēdējis un sev jautājis: Ko, sasodīts, es šeit patiesībā daru ?
Visa šī gudrošana, šī iešana Scrloka Holmsa pēdās, ko tā līdz šim bija devusi? Galīgi neko.
Kad tika atrasta lietošanas pamācība, Kauns un Vilfords-Smits bija izdarījuši loģiskus, pārliecinošus secinājumus. Nu vēstule gandrīz visus no tiem noraidīja. Nu iznāk, ka drīzumā nav sagaidāma ceļojuma laikā atklāšana, ne arī bijis kāds rūpīgi izdomāts plāns. Uz aplamu pieņēmumu pamata viņi bija nonākuši pie pāris pareiziem secinājumiem, taču tā bija tikai sagadīšanās.
"Jums nebūs ienācis prātā, ka ar visu, kas man ir zināms, cs varu vērsties pie Izraēlas iestādēm," priesteris piedraudēja. "Tās jūsu aktivitātes apturēs, un mums tas nemaksās ne centa. Jo tas, ko jūs mēģināt darīt, nav nekas cits kā arheoloģisko atradumu izvešana aiz robežām."
Kauns nelikās iespaidots. "Pirmkārt, aiz robežām mēs neko neesam izveduši. Otrkārt, lai video pārraidītu televīzijā, to nemaz nav nepieciešams izvest; manā rīcībā ir pārvietojamas raidstacijas, kas būtu šeit jau dažu stundu laikā." Viņa balss kļuva klusāka, draudošāka. "Treškārt, es varu iedomāties visu ko, taču nc to, ka jūs patiešām vēlaties, lai pār Jēzus video kontroles tiesības būtu Izraēlas valstij."
Viņam bija nepieciešams iziet. Viņš bija kaut ko nomurminājis par vajadzību aiziet uz tualeti, bija izgājis ārā, rūpīgi aizbīdījis aiz sevis durvis starp apspriežu telpu un virtuvi un devies uz savu guļamistabu. Tur viņš bija pamanījis, ka blakus dzīvojamam vagonam kāds stāv, un tā viņš tomēr bija iegājis tualetē, pavisam klusi, lai paklausītos.
Tātad Kaunam patiešām bija svarīga vienīgi nauda. Un tas, ko viņš patlaban darīja, bija tīrā krāpšana. Pēc tā, kas šonakt bija noticis, viņš acīmredzot bija atmetis jebkādu cerību reiz atrast kameru ar videoierakstu. Nu viņš gribēja pārdot baznīcai tos pāris kaulus un papīra skrandas cerībā, ka tā dos priekšroku tam, lai izdzēstu visa notikušā pēdas. Un tādējādi neviens nekad nepamanīs, ka patiesībā no kameras nebūs bijis ne miņas.
Un to nekad neatrastu. Viņam sareiba galva. Vai tas nebija tas pats, ko viņš vēl pirms pāris dienām bija sludinājis? Lai arī kas notiktu, jūs šo video nerādīsiet televīzijā, pirms ceļotājs laikā nebūs devies ceļā. Eizenhartu pēkšņi pārņēma sajūta, it kā viņš stāvētu pats sev blakus, lidinātos pats sev virs galvas, noraudzītos pats uz sevi kā uz figūru lielā, kompleksā spēlē, gluži tāpat kā viņš vēroja figūras savās diagrammās, kad plānoja jaunu romānu un visu vajadzēja saskaņot. Arī dzīve, šķiet, bija kā tāds romāns, un viņš nupat varēja noskatīties, kā viss saistījās kopā, kā viss saderējās.
"Varbūt mums sarunu vajadzētu turpināt kādā citā vietā," Vatikāna pil nvarotais ierosināja.
"Ar lielāko prieku," Eizenharts dzirdēja Kaun Enterprises valdes priekšsēdētāju sakām. "Iesim uz manu biroju. Tur es jums uzrakstīšu konta numuru Šveices bankā."
Viņš dzirdēja, kā attālinās soļi, un palika apjucis stāvam.
"Amerikas bibliotēkā tu neko par tuneli neatradīsi, tici man," teica Ješua, turēdams roku uz durvju roktura. "Nāc labāk ar mums."
Viņi stāvēja tieši Ebreju universitātes bibliotēkas ēkas priekšā, un tā bija ļoti neizdevīga, šaura vieta; katra otrā automašīna, kas brauca viņiem garām, nosodoši taurēja.
"Nebūšana," Stefeņs atteica. "Tā ir laika iznickošana, ja pat nezina ebreju valodas alfabētu. Nē, darīsim, kā bijām norunājuši. Jūs meklēsiet šeit visus materiālus, kādus vien varat atrast, bet es paskatīšos American l,ibrary. Man tāpat vēl šis tas ir nokārtojams. Piecos es jums atkal atbraukšu pakaļ." Viņš paņēma mobilo telefonu, kas bija pievienots lādētajam, un pārbaudīja bateriju līmeni. "Ja gadās kas īpašs, zvaniet man. ! .s atstāšu telefonu ieslēgtu."
"Bibliotēkā? Par to tev neviens paldies neteiks," JeŠua teica.
"To var noregulēt gandrīz uz klusumu. Ja kāds zvanīs, tad atskanēs tikai tikšķi. Bibliotēka ir vienīgā vieta, kur vispār ir iespējams to dzirdēt. Neraizējies."