Judīte atvēra durvis un izkāpa no mašīnas. "Vai tas var būt, ka tev jāsteidzas? Tu izskaties visai nevaļīgs."
Stefens ieskatījās viņas tumšajās, neizdibināmajās acīs.
"Vai to var manīt? Rīt pēcpusdienā ap šo pašu laiku es jau gribētu nirt cauri tunelim."
Automašīna, kas stāvēja ielas malā pretī daudzdzīvokļu mājai, tur bija apstājusies jau pašā rīta agrumā. Kopš tā laika abi vīrieši, kas tajā atradās, bija pacietīgi izturējuši nekustīgo sēdēšanu un paturējuši acis ieejas durvis, pie kurām bija redzama vesela rinda pastkastīšu un zvana pogu. Tur bija arī pastkastīte un zvans, pie kura bija plāksnīte ar vārdu ļcirta Menezs, un tas bija iemesls, kāpēc abi vīri sēdēja mašīnā.
Tā bija ļoti dzīva iela. Neviens viņus neievēroja. Uz viņu mašīnas slēgdēļa bija uzlīmētas trīs nelielas fotogrāfijas, kurās bija redzamas divu jaunu vīriešu un jaunas sievietes sejas. Laiku pa laikam viens no viņiem paskatījās pulkstenī; pēdējā laikā arvien biežāk.
Beidzot viņiem aiz muguras apstājās kāda automašīna, kurā arī sēdēja divi vīrieši. Abi vīrieši priekšējā automašīnā pagriezās. Tās bija sejas, kuras viņi bija gaidījuši. Jautājoši skatieni. Viņi parādīja jaunpienācējiem vienkāršu zīmi, paceltu roku, kuras īkšķis un rādītājpirksts veidoja burtu O vai arī nulli. Nekas nenotiek, tas nozīmēja. Neviens no tiem, uz kuru fotogrāfijām viņi nu jau gandrīz desmit stundas bija skatījušies, nebija parādījies.
Viens no abiem vīriešiem aizmugurējā mašīnā pamāja, un vīrieši priekšējā mašīnā atkal apsēdās, piestartēja motoru un, izmantojuši radušos izdevību iekārtoties satiksmes straumē, aizbrauca. Otra mašīna paripoja mazliet uz priekšu un apstājās tieši tajā pašā vietā, kur bija stāvējusi pirmā.
"Un tagad tikai uz pilsētu kaut ko ieēst!" viens vīrietis uzsauca otrajam. "Es beidzos vai nost no izsalkuma."
Eizcnharts aizvēra aiz sevis tualetes durvis, ar smaguma sajūtu ķermenī atspiedās pret tām un blenza pretējā sienā. Pagāja labs brīdis, pirms viņš aptvēra, ka ir bez padoma. Pilnīgi bez padoma. Ko viņam tagad iesākt? Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Vai vispār bija iespējams ko darīt lietas labā? Un tomēr, kā izskatījās, nākotne bija skaidra. Tā bija negrozāma, ierakstīta lielajā Dieva grāmatā. Kismet. Fatālistiem bijusi taisnība.
Viņš vēlējās, kaut viņam pašam būtu bijis kaut kas no tās enerģijas un izdomas bagātības, ar kādu viņš mēdza apveltīt savu romānu galvenos varoņus. Tad vismaz viņa taisnā zarna nebūtu sākusi pati sieties mezglā.
Viņš devās atpakaļ uz virtuvi. Cauri bīdāmajām durvīm viņš dzirdēja savā starpā diskutējam profesorus, vairākas reizes skanēja vārds apustulis. Fizenharts palika stāvam, roku uz durvju roktura uzlicis. Nē, viņš tagad nevarēja iet atpakaļ šajā telpā. Viņš nevarēja izlikties, it kā nekas nebūtu bijis. Nē.
Viņš devās uz savu guļamistabu, atkrita gultā un sakrustoja rokas priekšā sejai. Neko nedzirdēt, neko neredzēt. Visu izslēgt. Taču tad viņš rokas atkal noņēma un skatījās griestos.
Bija vēl kaut kas. Kaut kas viņam abu vīriešu sarunā bija licies uzkrītošs. Bija kāds teikums, kas viņā kaut ko uzjundīja, — vai tās bija atmi ņas vai domu pavediens, kaut kas tāds, kas sabangoja viņa zemapziņu. Viņš atbalstījās uz elkoņiem un skatījās uz nelielo rakstāmgaldu, uz kura šobrīd gulēja gandrīz visas grāmatas, kādas vien viņš bija atradis skapī.
Lidija sacītu, ka tas ir viņam raksturīgi. Visām viņa guļamtelpām piemita tendence ātri vien pārvērsties par bibliotēku.
Kā tas īsti bija? Džons Kauns skaļā balsī bija nolasījis to, kas bija rakstīts uz Romas kalsnā viesa vizītkartes. Viņš to bija dēvējis par tēvu Skarfaro. Kaut kādas kongregācijas loceklis… Hmm. Eizenharts piecēlās, pārcilāja dažas grāmatas un atrada meklēto. Grāmata par Romas katoļu baznīcu un Vatikānu. Viņš pārlapoja satura rādītāju, atšķīra vajadzīgo lappusi. Pavisam bija deviņas kongregācijas, augstākie pārvaldes orgāni ar likumdevēja un tiesas pilnvarām visās baznīcas jomās. Eizenharts sarauca pieri. Mācība par varas sadali, baznīcai, šķiet, bija pagājusi garām bez pēdām. Viņš lasīja tālāk. Ticības mācības kongregācija bija iztirzāta pirmā.
Savos romānos Eizenharts bieži vien bija aprakstījis, kā cilvēki ārkārtīgu izbaiļu brīžos domā, ka viņu dzīslās sastingst asinis. Nu viņš pirmo reizi šo sajūtu piedzīvoja pats uz savas ādas. Ja šinī acumirklī viņam uz plcca roku uzliktu skelets un paskatītos uz viņu ar tukšiem acu dobumiem, viņš nebūtu spējis izbīties vēl vairāk.
Ticības mācības kongregācija, tur bija lasāms, ir ļoti sena organizācija. To dibinājis pāvests Gregors IX tūkstoš divi simti trīsdesmit pirmajā gadā, tātad gandrīz pirms astoņiem simtiem gadu — taču ne ar nosaukumu, kāds tai bija šodien. Līdz pat tūkstoš deviņi simti astotajam gadam šo organizāciju sauca citādi, tai bija nosaukums, kas gadsimtiem ilgi bija saistījies ar izbailēm un šausmām, ar uguni, spīdzināšanu, asins straumēm, ar tumšajiem viduslaikiem. Viņam nebija ne jausmas, ka šī organizācija vēl arvien eksistē.
Ticības mācības kongregācija bija šolaiku nosaukums Svētajai inkvizīcijai.
29
STEIDZAMI — SLEPENI Dion,
bankas izdara spiedienu sakarā ar kursa lejupslīdi. Misters Sazerlands no First National vēlas sasaukt uzraudzības padomes ārkārtas sēdi nākamtrešdien. Acīmredzot tiks apspriests jūsu valdes priekšsēdētāja postenis. S.
Tā nevarēja būt patiesība. Stcfens paskatījās uz šauro papīra gabalu, ko viņam tikko bija izspļāvis bankas automāts, tad uz savu VISA karti. Limit exceeded, bija rakstīts uz čeka.
Automāts, solīds un neieņemams, iemūrēts kāda sabiedriskā nama sienā, neparasti ilgi bija noņēmies ap viņa karti, ko viņš bija iebīdījis automāta karšu spraugā. Ar nežēlīgu apņēmību spožais tērauda kupols starp viņu un tastatūru, uz kuras viņš bija ievadījis sev vēlamo skaidrās naudas summu, atkal aizvērās.
Tas tik bija jauki. Stefens iebāza savu karti atpakaļ kabatas portfeļa nodalījumā, kurā to parasti glabāja, un atbrīvoja vietu nākamajam klientam, apaļīgai sievietei ar augsti sakasītiem matiem, kura viņam veltīja aizdomu pilnu skatienu. Vai viņš izskatījās bīstams? Viņš nepatikā nogrozīja galvu un, turēdams kabatas portfeli rokā, lēnām gāja tālāk.
Vai tā varēja būt patiesība? Vai viņš bija izdevis tik daudz naudas, kopš bija ieradies Izraēlā? Viņam būtu vajadzējis laikus padomāt par limita paaugstināšanu. Viņam kaut kā vajadzēja… bet kā? Piezvanīt uz savu banku… Ja vien Hjū Kaningcms, viņa lietvedis, bija sasniedzams, varbūt bija iespējams ko līdzēt, vismaz uz laiku.
Cik naudas īsti viņam vēl bija? Viņš pāršķirstīja banknotes. Diezin vai pietiks, lai rīt no rīta samaksātu par viesnīcu. Nemaz nerunājot par to, lai iznomātu niršanas aprīkojumu vai apmaksātu automašīnu. Neticami.
Kā bija ar citām kartēm? To viņam pavisam bija trīs — viena VISA, viena MasterCard un viena American Express. Patiesībā jau piecas, taču divas pārējās tika pieņemtas dkai Amerikā un no tām viena tikai degvielas uzpildes stacijās. MasterCard bija piesaistīta tam pašam kontam, kuram piesaistīta VISA, ar to viņam arī nepaveiktos. Bet American Express… Ar to viņš varētu ari tikt pie skaidras naudas, taču ne no automāta. Viņiem šeit, Jeruzalemē, bija birojs, ja viņš pareizi atcerējās. Vai varbūt tas bija Telavivā? Nu, to bija iespējams uzzināt.