Nav naudas. Neticami. Un kā tas uzreiz sabojāja noskaņojumu! Ko tas līdzēja, ja tev piederēja īpašums, bet nebija iespējas tam piekļūt. Milzīga dumjība, lūk, kas tā bija.
Vēl arvien apjucis, viņš atkal aiztaisīja savu kabatas portfeli, iebāza to žaketes kabatā un gandrīz sastinga kā sālsstabs, kad ieraudzīja abus vīriešus, kuri, sarunā iegrimuši, nāca pa ietvi viņam tieši pretim. Aizturējis elpu, visiem spēkiem cenzdamies ar kādu uzkrītoši drudžainu kustību nepiesaistīt viņu uzmanību, viņš paglābās pirmajās tuvākajās veikala durvīs.
Un nu vēl tie bija apstājušies — tā vietā, lai dotos tālāk un pazustu no viņa acīm! Viņš izlikās, ka aplūko vitrīnā izliktās prcces, taču patiesībā vēroja abus vīrus. Nav šaubu, tic bija divi no Raiena ļaudīm. Viņš tos vairākkārt bija redzējis nometnē, un arī tie viņu pazina. Kas viņiem šeit bija darāms? Tā droši vien bija sagadīšanās, ka viņi tieši šajā brīdī nāca pretī pa šo ielu; neizskatījās, ka tie viņu meklētu.
Un vēl tāda muļķīga sakritība. It nemaz nenāk par labu noskaņojumam.
Kāds viņu no sāniem uzrunāja, viņš nesaprata, izbijies pagriezās un automātiski atbildēja: "Kā, lūdzu?"
"Vai jūs interesējaties par videokamerām?" pārdevējs, plecīgs vīrs ar paretiem matiem un lielu, apaļu degunu, pārgāja uz angļu valodu.
"Videokamerām?" Stefens samulsis paskatījās uz pārdevēju, tad uz vitrīnu, ko viņš līdz pat šim brīdim bija vērojis, to nemaz neredzot. Patiešām, tur bija vienas vienīgas videokameras, dažāda lieluma, dažādi ražojumi. Viņš bija nokļuvis foto un video preču veikalā. Un abi sargsuņi vēl arvien stāvēja ielas malā un šķita pamatīgi apspriežamies, kurp doties tālāk.
"Mums ir pārstāvētas visas slavenākās markas," pārdevējs iesāka un satvēra pirmo tuvāko ierīci, lai to iespiestu Stefenam rokā. Tā bija neparasti viegla. "SONT, Canon, Panasonic, JVC, Sharp… Ko vien jūs vēlaties.
v
Sī te ir patlaban mazāka un vieglākā digitala kamera, tā sver tikai piecsimt gramu, taču ir aprīkota ar objektīvu, kam desmitkārt automātiski maināms fokusa attālums. Nu, kā tā ieguļas rokā? Fantastiski, vai nav tiesa? Absolūti nekādu problēmu to paņemt visur līdzi un visu uzfilmēt."
Stefens aplūkoja aparātu. Kādreiz viņam bija diktofons, kurš bija lielāks nekā šī kamera. Apbrīnojami. Viņš pielika lodziņu pie acs un vēroja tajā ielu. Izskatījās, ka abi vīri meklē restorānu un nevar vienoties, kurp doties.
"Apbrīnojami," viņš sacīja arī pārdevējam, kurš viņā gaidoši bija nolūkojies.
"Vai drīkstu jums jautāt, vai esat jau izšķīries par kādu konkrētu sistēmu?" viņš vēlējās zināt.
"Sistēmu?" Stefens pēkšņi apzinājās, ka šī ir pirmā reize viņa dzīvē, kad viņš vispār tur rokā videokameru. Ievērojams trūkums cilvēkam, kurš gatavojās atrast ievērojamāko kameru cilvēces vēsturē. "Kādas sistēmas vispār ir?"
Pārdevēja acis iemirdzējās. "Ir Video-8, tā ir pati vecākā sistēma. Plaši izplatīta, un kasetes tai ir lētas. Tad mums vēl ir arī Hi-8, principā tāda pati, taču tai ir būtiski labāka attēla kvalitāte; labāka nekā jūsu televizoram. Pašlaik modernākais, protams, ir digitālais attēls. Vislabākie kontrasti, lieliskas krāsas, nepārspējami ass attēls — un nekādu zaudējumu, attēlus apstrādājot. Visiem saviem klientiem es iesaku pievērst lielu uzmanību videoierakstu apstrādei, jo, pieņemsim, jūs esat atvaļinājumā — es vienkārši iedomājos, ka jūs esat atvaļinājumā —, tad jūs filmējat visu, ko vien redzat. Taču jūsu draugiem mājās, jūsu ģimenei un tā joprojām, viņiem jūs vēlaties rādīt tikai labākos attēlus. Jūs varbūt vēlaties iemontēt kādus optiskus efektus, kaut ko saīsināt, parādīt citā secībā. Tāpat kā Stīvens Spīlbcrgs, viņš bez montāžas un attēlu apstrādes arī nebūtu nekas, vai jūs man piekrītat? Tam digitālais video ir optimāli piemērots. Palūkojieties, piemēram, šeit…" Viņš atkal izņēma kameru Stefenam no rokām un atvēra nelielu plastmasas vāciņu sānos. "Šeit jums ir visi pieslēgumi — LANC, ārējais mikrofons, austiņas, digitālā izeja, supervideo, audio. Saprotams, aparāts darbojas ar litija jonu akumulatoru, tātad tam nav atmiņas efekta, tas…"
"Esmu dzirdējis, ka drīzumā būs jauna sistēma," Stefens pārtrauca viņa vārdu plūdus. "To sauc MR — es tikai nezinu, ko tas nozīmē."
"Ak jā." Pārdevējs pamāja. "SONT.'. MR, manuprāt, nozīmē magnetic resonance vai ko tamlīdzīgu. Taču tirgū tā nonāks tikai pēc trim četriem gadiem. Padaban tā vēl nav nobriedusi izlemšanai un vispirms acīmredzot būs pieejama tikai augstāko tehnoloģiju tirgū. Kā saka, būs pārāk dārga parastam cilvēkam."
Abi vīrieši, kā izskatījās, bija vienojušies un devās šķērsām pāri ielai un prom.
"Vai jums ir zināms, kā šī MR sistēma funkcionēs?" Stcfcns vēlējās zināt.
"Ak, principā tā arī ir digitālā sistēma. Vienīgā atšķirība ir tā, ka saglabāšana vairs nenotiks magnētiskā diskā, bet gan uz speciāla silīcija kristāla. Tātad jums ar to jāsaprot, ka reiz uzņemts video vairs nevar tikt izdzēsts, toties tas ļoti ilgi saglabājas. Tas varētu būt interesanti dokumentēšanas mērķiem, taču tas ir diezgan dārgi iesācējam. Tomēr, lai ari kā, vienā kasetē vieta būs divpadsmit stundām tīrā ieraksta laika."
"Cik ilgi videoieraksts spēj saglabāties šodien?"
"Tas ir svarīgi. Vidco-8 un Hi-8 kamerās, tātad analogajās sistēmās, kvalitāte jūtami pasliktinās pēc desmit divdesmit gadiem. Vienkārši tāpēc, ka magnetizācijas stiprums lentēs ar laiku samazinās, vai saprotat? Digitālajā video tas notiek tāpat, taču, tā kā attēli ir digitāli, jūs tos vienmēr varat pārkopēt uz jaunām lentēm un tā saglabāt tos visai ilgi."
"Saprotu." Raicna rokaspuiši bija ārpus redzamības loka. Stefens norādīja uz nelielo kameru. "Vai jūs man par šo nevarētu iedot līdzi prospektu?"
Pārdevējam viegli noraustījās acs kaktiņš. "Vai vēlaties šo kameru iegādāties?" jautāja vīrs ar plānajiem matiem.
"Vēl nezinu," Stefens meloja.
"Klausieties, man jums ir kāds padoms," pārdevējs sazvērnieciski teica, izvilka krāsainu salocītu lapiņu un lodīšu pildspalvu. "Parasti šī kamera maksā…" Viņš uzrakstīja astronomisku summu šckeļos un tikpat astronomisku summu dolāros tai blakus. "Taču, ja jūs tūlīt pat izlemsiet, es jums pārdošu aparātu, kura vērtība ir tāda pati kā jaunai kamerai, tas ir absolūti pilnīgs, ar garantiju un visu, tikai bez oriģinālā iepakojuma. Tas ir nācis, tikai nestāstiet to tālāk, no mantas aprakstīšanas. Bez oriģinālā iepakojuma es to nedrīkstu pārdot par oriģinālo cenu, traki, taču tā tas ir. Es jums to pārdotu par…" Viņš uzrakstīja divus skaitļus, kuri bija par četrdesmit procentiem mazāki nekā abi pirmie. "Kā jau teicu, tāda man ir tikai viena. Vienreizēja izdevība."
Stefens pasmaidīja par šo mūžveco triku. Līdzīgā veidā viņš bija pārdevis arī savas programmas.
"Pateicos," viņš noteica un paņēma bukletu. "Taču man tik un tā ir jāaprunājas ar savu draudzeni. Jūs taču saprotat."
Atkal noraustījās grumbas zem labās acs, tāpat arī mutes kaktiņš. Arī vecs triks. Es to nevaru izlemt, man jāpajautā kādam atļauja. "Atvediet taču savu draudzeni vienkārši līdzi," vīrs nekavējoties izteica priekšlikumu. "Mēs varam izdarīt pāris izmēģinājuma ierakstus un noskatīties tos uz lielā ekrāna. Viņa būs sajūsmā."
"Es tā darīšu," Stefens meloja, atvadījās un devās prom. Ārā uz ielas viņš uzmanīgi pavērās apkārt, taču abus vīrus nekur vairs nemanīja.
Viņi daudz nerunāja. Blonds liela auguma vīrs, kurš tikai ar pūlēm bija iespraucies uniformai līdzīgajā apģērbā, kādā viņus bija vēlējies redzēt Raicns, gandrīz bez apstājas smēķēja, un Elija, brūni iededzis un nepārprotami sabre, Izraēlā dzimis ebrejs, tik lēni knibinājās ap falafel, ka tā apēšana, kā šķita, varēja icvilkics vairāku stundu garumā. Turklāt neviens no viņiem nenolaida acis no nama durvīm un ceļa līdz tām.