Viņa prieks par gaidāmo vakaru bija lipīgs. Stefcns tīksmīgi atlaidās sēdeklī un ļāva ieplūst sevī iespaidiem, ko radīja vakarīgā noskaņa pāri apvidum, pilsētas zemais siluets, kas izcēlās pret mirdzošo sauli virs jūras. Tāpat kā braucēji neskaitāmās citās automašīnās, viņi taurēdami mēģināja atbrīvot sev ceļu uz centru, žestikulēja caur nolaistajiem mašīnas logiem, un, kad citādi vairs netika uz priekšu, nogriezās sānceļos un šaurās ieliņās. Stefcns, skatīdamies apkārt, gandrīz vai izmežģīja kaklu; viņš redzēja bez kāda plāna citu aiz citas sabūvētas netīri brūnas mājas, kādas ceļ vien siltajās zemēs, ar plakaniem jumtiem un jumta terasēm, kur uz auklām izkārta, vējā piepūtusies, plīvoja veļa, vai arī jaunā laika simbolus saules kolektorus, kas kā aplam salikti melni guļamkrēsli ieslīpi stiepās pretī debesīm, un tam pāri mežonīgi sakuplojušu mežu ar neprātīgām televīzijas antenām, kuru uztvērēji sniedzās uz visām debespusēm. Viņš redzēja nepabeigtas garāžas, pie kurām grēdojās būvmateriāli vai arī tajās bija salikti sarūsējuši lūžņi, kamēr mašīnas stāvēja turpat blakus uz trūcīgas, smilšainas, nevienam nepiederošas zemes starp apdrupušu ielas apmali, kroplām dateļpalmām un kaimiņu zemesgabala drāšu iežogojumu. Kopš tā laika, kad viņš ieradās Tclavivā un Ješua viņu bija aizvedis uz izrakumu darbu nometni, viņš šeit vairs nebija bijis, un toreiz ārkārtējie iespaidi viņu bija pārāk saviļņojuši, un viņam te nekas nebija palicis atmiņā.
"Paskriesimics pa Dicengofa bulvāri uz augšu un uz leju," Ješua izteica priekšlikumu. "Un tad aiziesim līdz vecajai ostai. Es esmu licis rezervēt galdiņu pasakainā zivju restorānā. Stefcn, vai tev garšo zivis?"
"Es ēdu visu," Stefens atbildēja. "Galvenais, lai man garšotu."
Viņi atrada automašīnu stāvvietu ielas malā un sāka iet, un ar katru soli viņi šķita grimstam dziļāk jutekliskuma valdzinājumā, vibrējošā alkaina dzīvesprieka spēka laukā. Smaržoja jasmīni un bugenvilejas, kas kuploja nevienam nepiederošajos zemes gabalos, kuri atkal un atkal kā izsisti zobi mutē parādījās starp māju rindām. Oda pēc automašīnu izplūdes gāzēm un smaržoja pēc apelsīnu ziediem, asi smirdēja pēc benzīna, un tomēr galu galā smaržoja tikai sālīti mikli pēc jūras; smaga un tveicīga jūras karstā elpa lodāja pa ielām un solīja sviedros samirkušus kreklus un bezmiegu.
Jo vairāk viņi tuvojās centram, jo mežonīgāks kļuva dažādu arhitektūras stilu sajaukums. Zemas villas, kas izskatījās kā šurp pārceltas tieši no Vīnes vai Zalcburgas, aizēnoja pompozas augstceltnes, kuras savukārt ielenca daudzstāvu īpašumi bauhaus stilā. Ielas ieskāva palmas un spēcīgi smaržojoši eikaliptu koki — un cilvēki.
Cilvēki, kur vien sniedzās skatiens. Smalki ģērbušies vai nepiespiesti moderni tic klīda augšā lejā pa bulvāriem, dīki sēdēja ielu kafejnīcās un bāros, kas, šķita, te bija tūkstošiem, vai vienkārši ar alus kārbām rokās turpat uz stāvvietā novietoto automašīnu aizsargspārniem cits caur citu runāja, žestikulēja, flirtēja, lasīja avīzi vai vienkārši tikai skatījās apkārt. Ješua, Judīte un Stefens ļāvās straumei, garām izgaismotiem skatlogiem, kuros bija izliktas amerikāņu modes preces un monitoros ņirbēja drudžaini videoklipi, slalomā viņi gāja apkārt galdiņiem, uz kuriem spēlēja bekgemonu, un Stefenam bija jāsmejas, kad viņš ieraudzīja ēstuvi ar restorānu tīkla McDavid nosaukumu. Viņi atrada ceļu uz pludmali, klīda uz priekšu pa promenādi un klausījās kādas iecienītas bumbu spēles vienmuļajā staccato, viļņu šalkās un nesaprotamajos, it kā uztrauktajos pludmales uzraugu paziņojumos skaļrunī. Kādā pludmales kafejnīcā viņi dzēra kapučīno un ēda arbūzu kopā ar sālu aitas sieru, un Icšua stāstīja Judītei, kā viņi ar Stcfcnu iepazinušies.
"Sākumā viņš eksistēja tikai kā vārds zem ziņojuma usenet forumā.
Tas pat nebija vārds — tikai e-pasta adrese. Apmēram tā: stefens-joctgā apaļā zīmīte-MRT-punkts-Maine-punkts-COM.'"
Un tu biji jmenezs-jocīgā apaļā zīmīte-Rokfell-punkts-IL-punktsEDU,> smaidīdams noskaitīja Stefens.
Judīte sarauca pieri. "Kas ir usenet forums?"
"O! Sveiki! Esi sveicināta divdesmitajā gadsimtā, mīļā māsiņ. Vai tev jau ir gadījies kaut ko dzirdēt par internetu? Tātad ir tā — ar modemu tu no sava mājas datora caur telefona līniju savienojies ar jūkli miljoniem citu datoru. Kaut kur šajā jūklī — un skaistākais ir tas, ka tev nav jāzina, kur; šis jūklis to zina pats — atrodas kaut kas līdzīgs sludinājumu dēlim, tādu tur ir tūkstošiem, katrs par savu tēmu. Tur var izlasīt paziņojumus, ko atstājuši citi, un, ja vēlies, pievienot savu viedokli. Un, lai labāk izklausītos, šādu sludinājumu dēli sauc par usenet forumu. Mūsējā tēma bija arheoloģija. Es biju uzrakstījis kaut ko par darbiem pie mums Rokfellera institūtā, un Stefens uz to atsaucās un jautāja, vai tas tiesa, ka ir iespēja kā brīvprātīgajam palīgam būt klāt izrakumu darbos. Kā ir, Stefen, vai tu jau to nožēlo?"
Stefenam šķita, ka Judīte uzmanīgi vēro viņa reakciju uz šo jautājumu. Vai tas varēja kaut ko nozīmēt? Bet varbūt tās bija tikai viņa vēlamās iedomas?
"Ko gan man vajadzētu nožēlot? Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē."
Ješua pārliecās pāri galdiņam Judītei pavisam tuvu klāt un žestikulēdams atkārtoja: "Sākumā viņš bija tikai vārds, pāris jocīgu rakstu zīmju uz monitora. Tik nereāls kā datorspēle. Skaisti, mēs diskutējām — bet, kas zina, tā Varēja būt arī gudra programma kādā laboratorijā, kas darbojās tā, it kā tā būtu cilvēks. Taču tad pienāca vēstule ar amerikāņu pastmarku un Mcnas zīmogu uz tās. Pamazām es sāku ticēt, ka viņš patiešām eksistē kā reāla persona. Un tad kādu dienu viņš man piezvanīja! Šoks! Šis vārds manā datorā mani uzrunāja reālā balsī Amerikas angļu valodā! Nosauca man datumu, laiku un lidojuma numuru! Pavisam godīgi — tā īsti es noticēju tikai tad, kad viņš ar savu jūrnieku maisu stāvēja manā priekšā."
Stefens smaidīja. Daudz laika viņiem nebija; Ješua viņu tūliņ bija vedis uz nometni, un nākamajā dienā rīta agrumā jau viss sākās.
"Jūs, vīrieši, ar saviem datoriem," Judīte tikai noteica, pagriezās pret vīrieti pie blakus galdiņa, kurš lasīja avīzi, atvēris visā platumā, un, tā kā viens no tās stūriem nepārtraukti raustījās Judītei tieši pie kreisās acs, viņa sāka skaļi lasīt teikumus ebreju valodā, kas pamudināja vīru ar avīzi piecelties un pazust.
Tad viņi devās tālāk, atpakaļ uz bulvāri, kas kļuva arvien austrumnieciskāks, jo tālāk uz dienvidiem viņi gāja. Te smaržoja pēc kebaba un grauzdētiem riekstiem, viņus apņēma skumjas melodijas, kas mazos, tumšos lokālos lauzās ārā no lētiem tranzistoriem. Kaut kad vēlāk, kad jau bija satumsis un Stefenam, raugoties uz gaismas reklāmām, bija jādomā par Lasvegasu, viņi sasniedza ostu — "Vai tu zināji, Stefen, ka Jafa ir vecākā tirdzniecības osta pasaulē? To uzbūvēja ķēniņš Zālamans, patiešām, tā ir patiesība!" — un restorānu, ko Ješua bija izvēlējies. Viņiem bija vēl mazliet jāuzgaida, kamēr viņu vietas tika sakārtotas, novākti trauki un uzklāts galdiņš, tad viņi beidzot drīkstēja apsēsties un itin kā vērtīgus dokumentus saņemt ēdienkartes. Gaiss šķita tik biezs kā griežams ar nazi, troksnis, ko radīja cieši cits pie cita sēdošie restorāna apmeklētāji, apdullinošs.
"Visai iecienīts," Stefens novērtēja.
"Ko tu saki?"
"Es saku, šī te, šķiet, ir visai iecienīta vietiņa," Stefens kliedza.