Viņi gandrīz nepamanīja nākam Raienu. Pēkšņi viņš parādījās atpakaļskata spogulī, it kā būtu atnācis no nekurienes, un jau nākamajā mirklī atvēra durvis un sēdēja aizmugurējā sēdeklī.
"Un kā?" viņš tikai pajautāja.
Tā kā Elija tieši tajā brīdī košļāja, atbildēja Vilārs. "Nekā. Neviens nav nācis."
Raiens kaut ko pie sevis noņurdēja. Neviens nekad nevarēja par to būt pārliecināts, taču šķita, ka Raiens bija visai nokaitināts.
"Mēs iesim iekšā," viņš izlēma.
Vilārs ieplēta acis. "Mājā?"
"Dzīvoklī."
Elija pa to laiku bija dcis galā ar savai kumosu. "Bos," viņš teica, "arī Izraēlā tas nav legāli."
"Es zinu," Raiens norūca. "Tāpēc ir vienpadsmitais bauslis. Tikai Mozus to bija noklusējis."
Amerikāņu bibliotēku, savdabīgu celtni no tērauda, stikla un labi daudz betona, bija grūti ierindot kādā stilistiski noteiktā laikā. Raiti lakotais dzelzs žogs, kas norobežoja teritoriju, izskatījās īpašs, taču neapšaubāmi bija arī ļoti stabils, un slaidas cipreses noslēpa ēku kā priekškars. Un tomēr nebija nekādu problēmu tajā iekļūt. Sargs zilā uniformā stāvēja pie ieejas durvīm, taču nevienam apmeklētājam nepieprasīja uzrādīt personas apliecību, vien aprobežojās ar to, ka bargi nopētīja katru ienācēju.
Visu pirmo stāvu aizņēma plaša kafetērija, garderobe, vairākas telefona kabīnes, garas slēdzamu skapīšu rindas un neskaitāmi lasītājiem domāti galdi, ja neskaita telpas, kas domātas pārvaldei un kurās, kā liecināja nepārprotami formulēti uzraksti uz durvju plāksnītēm, apmeklētājiem ieeja bija aizliegta. Lasītava atradās augšstāvā, gaiša, liela telpa augstiem logiem, kura pusstāvā vēl papildus bija pārdalīta ar plašu galeriju. Kā jau katrā bibliotēkā, šeit valdīja darbīgs klusums, tā ka nebija grūti sasniegt tādus koncentrēšanās dziļumus, kas cilvēkam ikdienas pasaules drudžainajā steigā palika nepieejami.
Gluži ka baznīcā, Stefens nodomāja, iedams gar plauktu rindām uz priekšu. Tikai mājījjāk.
Nu, kādai tēmai lai viņš pievēršas? Tāds bija jautājums. Viņš bieži vien uz labu laimi bija gājis cauri bibliotēkām, šur un tur izvilcis no plaukta pa grāmatai un ļāvies pārsteigumam, ko viņam sagādāja gadījums.
Viņš pamēģināja, taču šeit un šobrīd tas viņam neko nepalīdzēja. Nē, tēma varēja būt tikai viena — Tempļa kalns. Stefens piegāja pie kataloga, kas bija pieejams garās koka kastēs apdilušu kartotēkas kartīšu izskatā, un sāka meklēt šo un tam radniecīgus jēdzienus.
Viņš atrada apjomīgu grāmatu ādas iesējumā, kas Tempļa kalna vēsturi solīja izklāstīt izsmeļošā pilnībā. Taču tā arī palika pie solījuma — satura rādītājs bija sniedzis pamatīguma un pilnības iespaidu, taču pats teksts, lai arī papildināts ar neskaitāmiem zīmējumiem, fotogrāfijām un plāniem, tomēr bija izrādījies visai haotisks un vispārīga pārskata iegūšanai nepiemērots. Tomēr Stefens izlasīja pāris interesantu atgadījumu. Šajā gadsimtā, piemēram, bija notikuši divi dramatiski uzbrukumi musulmaņu ēkām Tempļa kalnā. Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā Dcniss Roans, kāds garīgi slims kristietis no Austrālijas, bija aizdedzinājis un nopietni sabojājis AI Aqsa mošeju. Pēc vairākiem gadiem pēdējā brīdī tika atklāta ekstrēmi noskaņotu ebreju nacionālistu sazvērestība, kurā bija paredzēts uzspridzināt mošejas Tempļa kalnā un vispirms jau Klints mošeju, lai atbrīvotu vietu, kurā reiz bija uzbūvēts ebreju templis, — lai tā paātrinātu mesijas atnākšanu.
Stefens nepatikā papurināja galvu. Pasaule šķita kā apmāta uz šo nepilno kvadrātjūdzi nekam nederīgās klinšainās zemes.
Tad viņš uzdūrās uz kādu it kā starp citu pieminētu faktu. Izrakumu apgabalu, kas sākās otrā pusē aiz galvenā ceļa, uz dienvidiem no Tempļa kalna, dēvēja par Dāvida pilsētu. To viņš bija zinājis. Tas, ko viņš nebija zinājis — līdz šim tas gan arī viņu nebija interesējis —, bija šī nosaukuma izcelsme. Gadsimta sākumā, viņš lasīja, kāds Rotšiklu ģimenes franču atzara piederīgais bija nopircis šo zemes gabalu, lai meklētu ķēniņa Dāvida patieso apbedījuma vietu. Taču tā nekad netika atrasta. Britu vidū šai teritorijai bija arheoloģiskās atradnes statuss, tāpēc tur bija aizliegta jebkāda ar būvniecību saistīta darbība. Kad tā kļuva par Jordānas teritoriju, šis aizliegums vairs netika ņemts vērā, un, vai tur bija drupas vai kapenes, tika centīgi būvēts. Vienīgi tas apgabals, kas piederēja Rotšildiem, kā ienaidnieka īpašums tika saglabāts un palika neskarts.
Tieši tāpēc Halīls Saads, rakdams pagrabu, bija atradis cisternu. Viņa nams stāvēja uz kāda cita nama drupām, kas tika uzbūvēts laikā, kad šī teritorija bija piederējusi Jordānijai. Tikai Halīls Saads bija racis dziļāk par tās iepriekšējo īpašnieku. Viss apgabals bija viena no senākajām Jeruzalemes teritorijām vispār.
Tikai par tuneli nekur nebija ne vārda…
Viņa žaketes kabatā ietikšķējās. Telefons.
"Ješua?" viņš atsaucās, nolika grāmatu atpakaļ plauktā un pa biezo, pelēko gridceliņu devās uz lasītavas izejas pusi. Bibliotekāre, kura dežurēja aiz letes, uz viņu nosodoši paskatījās, pat ārkārtīgi nosodoši. "Kas ir?"
Liels bija viņa pārsteigums, kad neatsaucās nc Ješua, ne Judīte. Tā bija balss, kas angliski runāja ar cietu akcentu un kuru viņš uzreiz nemaz nepazina.
"Mister Foks? Šeit runā Pēters Eizenharts. Es labprāt vēlētos jūs satikt. Iespējams, man ir kāda interesanta informācija."
Slēdzenes pretestība neilga vairāk par divdesmit sekundēm. Neviens viņus nedzirdēja, neviens viņus neredzēja, kad viņi ielauzās Ješua Meneza dzīvoklī. Tūliņ pēc tam durvis tika atkal aizvērtas, un viss izskatījās tāpat kā iepriekš.
Tas bija vienistabas dzīvoklis ar dušu, nelielu ģērbtuvi un balkonu. Un viss izskatījās tā, it kā jau pirms viņiem šeit būtu bijuši kramplauži.
"Kas par cūcību," Raiens murmināja pie sevis, kad pārbaudīja virtuvi. Jaunais arheologs, šķiet, augstu nevērtēja modernos mazgāšanas līdzekļus, bet gan, tieši pretēji, centās visu iekārtojumu bez aplinkiem pārvērst fosilijas.
Automātiskajā atbildētājā mirgoja zaļa gaisma. Raienam tas bija zināms— zaļā gaisma nozīmēja, ka ierakstīti telefona zvani, kurus vēl neviens nebija noklausījies. Viņš piespieda attiecīgo pogu.
Bija saņemti divi zvani. Pēc pirmā zvana ar dzirdamu troksni klausule ātri bija atkal nolikta. Otrs zvans bija kāda ziņa ebreju valodā vaimanājošā sievietes balsī, kas Raienam šķita tāda kā pazīstama. Protams, tā bija Judītes Mcnczas māte, ar kuru viņš reiz bija runājis. Ješua taču bija viņas brālis.
Taču ziņas saturs viņu neinteresēja, daudz vairāk viņu interesēja zvanu datums un laiks, kas atskaņošanas laikā tika uzrādīts ierīces displejā. Tas liecināja, ka Jcšua savā dzīvoklī nebija ieradies kopš sestdienas pēcpusdienas.
"No kurienes jums ir mans telefona numurs?" Stefens izbrīnīts jautāja, kad aiz viņa bez trokšņa aizvērās bibliotēkas durvis.
"No jūsu klēpjdatora adrešu faila."
"Un kādēļ jūs vēlaties mani satikt?"
"Man ar jums ir jārunā. Domāju, ka tas ir svarīgi."
Stefens to vēl joprojām nespēja aptvert. Kas gan rakstniekam varētu būt no viņa vajadzīgs? "Mister Eizenhart, jums ir zināms, ka Kauns mani meklē. Man jāpieļauj iespēja, ka jūsu zvans ir manevrs, ar kuru viņš mani vēlas notvert."