Viņš runāja klusi. Meitene, kura strādāja pie norāžu katalogiem, kas bija novietoti šeit ārpusē, mulsi uz viņu paskatījās. Lai ari kādu literatūru viņa šeit meklēja, viņam bija jādomā, ka viņa saprot, ko viņš saka.
"Lūdzu, ticiet man," Eizenharts lūdza. "Kaunam nekas nav zināms par šo zvanu. Es rīkojos uz savu roku."
"Kauns noteikti liek noklausīties ikvienu jūsu sarunu, vai jums tas ir skaidrs?"
"Es jums nezvanu no nometnes. Esmu Jeruzalemē kādā telefona kabīnē, un manas kartes kredīts strauji tuvojas beigām. Lūdzu, vienosimies par tikšanās vietu. Kur jūs vēlaties."
Stefens saspringti domāja. Ja tā bija taisnība, ko rakstnieks sacīja, tad pastāvēja iespēja uzzināt, kas Kaunam bija padomā. Turklāt, viņš sev atzinās, viņš gribēja zināt, kāda iemesla dēļ Hizenharts bija sācis darboties pret savu darba devēju.
"Nu labi. Kur jūs šobrīd esat?"
"Es esmu Amerikāņu bibliotēkā," Eizenharta balss spiedās ārā no nelielā mobilā telefona skaļruņa. "Vienā no telefona kabīnēm, kas atrodas pie ieejas."
Stefens gandrīz iesmējās. Kļuva arvien trakāk!
"Acumirkli," viņš palūdza, piespieda mute pogu, tā ka mikrofons lika nobloķēts, un ātri pagāja pāris soļu uz kāpņu pusi, no kurienes bija pārredzama halle. Patiešām, tur stāvēja Eizenharts, vienā no telefona kabīnēm. Viņš bija aizņemts ar to, ka baroja rijīgo automātu, mezdams tajā žetonu pēc žetona. Zvanīt uz mobilo telefonu bija gandrīz tas pats, kas sarunāties ar Ameriku.
Stefens aizgāja betona kolonnas aizsegā un atkal ieslēdza mikrofonu. "Kā gan jūs šeit nokļuvāt?"
"Mani atveda Raiens. Es viņam sacīju, ka man nepieciešams papētīt grāmatas. Šovakar viņš mani atkal aizvedīs atpakaļ. Es nezinu, vai šis vārds jums kaut ko izsaka, — Raiens ir drošības pilnvarotais…"
"Tomēr," Stefens viņu pārtrauca. "Šis vārds man kaut ko izsaka."
"Ak tā, jā," Eizenharts apjucis sacīja. "Šonakt. Lūdzu, vai mēs varētu satikties? Vienalga, kur, mums tikai nepieciešams steidzami vienoties."
Arī šis bija triks, lai otru piespiestu pieņemt lēmumu, Stefens nodomāja.
"Palieciet, kur esat," viņš teica. "Es atnākšu pie jums."
"labi." Eizenharta balss pauda atvieglojumu. "Tā, protams, būs vislabāk. Un, ēhm, kaAV
"Pēc pusstundas."
"Labi. Pateicos. Es… es šeit vienkārši jūs gaidīšu. Vai zināt, kur atrodas bibliotēka?"
Stcfenam bija jāpasmaida. "Jā," viņš atbildēja. "Vismaz aptuveni."
"Labi. Tad tiksimies pēc pusstundas."
"Pēc pusstundas." Stefens nospieda pogu, kas pielika punktu sarunai, ielika telefonu jakas kabatā un tad no savas paslēptuves vēroja, ko rakstnieks darīs.
Visvairāk, protams, viņu interesēja tas, vai šeit nebija kāds sakars ar viņam izliktām lamatām. Ja, piemēram, Eizenharts tagad būtu pagriezies un kādam apstiprinoši pamājis vai devis kādu citu apliecinošu zīmi — uz augšu paceltu īkšķi vai ko tamlīdzīgu —, tad viņam nebūtu nekādu šaubu, ka viņi gaida izdevīgu brīdi. Taču vācietis neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņš savāca savas atlikušās monētas un iebāza tās kabatā. Tad viņš palika stāvam, bikli palūkojās apkārt un izskatījās visai apmaldījies.
Hmm. Patiešām savādi. Gandrīz jau pārāk savādi. Vai tā patiešām bija sagadīšanās, ka rakstnieks viņam zvanīja tieši no šejienes? Stefens paskatījās pulkstenī. Viņam vēl bija pusstunda laika, lai visu pārdomātu.
Viņš iegāja atpakaļ lasītavā, piegāja pie lielajiem logiem un palūkojās lejup uz ielu. Vai kaut kur nebija novietotas automašīnas, kurās sēdēja vīri un nekāpa ārā? Vai kaut kur grūti pārredzamās vietās neslēpās kādi aizdomīgi stāvi? Lai arī kā Stefens centās iztēloties drūmākās fantāzijas tēlus, viņš neredzēja neko tādu, kas viņa aizdomas apstiprinātu. Viņa skatienam pavērās dzīvas satiksmes iela, kurā novietot automašīnas bija aizliegts; cilvēki, kuri nāca un gāja, bija vai nu par jaunu vai vecu, vai arī par sievišķīgu, lai varētu būt Raiena ļaudis; un vienīgais, kurš bija ceļā bez acīm redzama mērķa, bija kāds ielu tirgotājs, kurš savus ratus ar augļiem bija novietojis pie žoga un pārdeva garāmgājējiem apelsīnus.
Stefens ieklausījās sevī. Vai tur bija saklausāma kāda brīdinoša balss? Nē. Vai vēderā bija koncentrējusies nelabuma sajūta? Arī ne. Viņš nedomāja, ka tās varētu būt kādas sevišķi rafinētas lamatas. Ja Raiens būtu zinājis, ka viņš ir šeit, tad nebūtu rīkojis tādus manevrus. Vienīgais, ko viņam būtu vajadzējis darīt, būtu nogaidīt, kad viņš nāks ārā no bibliotēkas, neuzkrītoši pielikt viņam pie ribām medību dunci un pavēlēt sekot. Tas būtu bijis tik vienkārši, un viņam nebūtu nekādas iespējas izglābties.
Nu labi. Tātad jāriskē. Stefens izgāja no lasītavas un devās lejup pa platajām, arī ar mīkstu grīdas celiņu izliktajām kāpnēm. Eizenharts stāvēja pie loga fasādes netālu no ieejas durvīm un skatījās ārā pa logu, biezu mapi padusē iespiedis, rokas iebāzis dziļi kabatās, un nedzirdēja viņu nākam.
"Mister Eizenhart?" Stefens beidzot vērsa uz sevi rakstnieka uzmanību, kad jau stāvēja viņam tieši aiz muguras.
Rakstnieks strauji pagriezās, acis plati iepletis, it kā būtu sajutis pēkšņas nāves tuvošanos. "Mister Foks! Mans Dievs, kā jūs mani nobaidījāt! No kurienes jūs nākat?"
"Godīgi sakot, es visu laiku biju šeit. Es sēdēju augšā lasītavā, kad jūs man piezvanījāt."
"Ko?!" Rakstnieks samulsis mirkšķināja acis. "Patiešām? Kāda sagadīšanās."
"Jā."
Eizenharts papurināja galvu. "Romānā kaut ko tādu nedrīkstētu pieļaut," viņš noteica un mulsi pasmaidīja. "Taču dzīve var atļauties visu…"
Acīmredzot cilvēks, kam bija rakstnieka profesija, skatījās uz lietām no šāda viedokļa, Stefens domāja. "Jūs vēlējāties ar mani tikties. Par ko ir runa?"
"Jā, tātad… Es pat īsti nezinu, kā lai sāku…"
"Varbūt apsēdīsimies kādā mierīgā stūrī?" Stefens ierosināja un norādīja uz vienu no brīvajiem galdiem, kas stāvēja nedaudz nomaļus un solīja netraucētu mieru. "Vai vēlaties ko iedzert?'
Kādu glāzi minerālūdens vēlāk, nodomāja rakstnieks, kurš vēl joprojām izskatījās pēc nervu kamola: "Vai es jums drīkstu kaut ko pilnīgi bez aplinkiem pajautāt, mister Foks?"
"Sauciet mani par Stcfenu. Jā, droši. Ko vien jūs vēlaties. Sliktākajā gadījumā es neatbildēšu."
"Vai jums ir zināms, kur atrodas kamera?"
Stefens atlaidās pret atzveltni. "Baidos, ka tc nu mums jau ir sliktākais gadījums."
"Jā, es saprotu. Atvainojiet." Eizenharts bija nolicis savu mapi sev priekšā uz galda un nemitīgi ar pirkstiem zīmēja tās atveidu. No mapes rēgojās pildspalva. "Kauns laboratorijā ir atradis fotoaparātu, ar kuru jūs acīmredzot esat fotografējis vēstules pirmās lapas atšifrējumu. Pēc teksta ir saprotams, ka ceļojums laikā nekādā ziņā nav bijis plānots pasākums — un tas padara apšaubāmus visus līdz šim izteiktos minējumus. Tā kā vēstule, šķiet, ir neizbēgami iznīcināta, Kauns, kā izskatās, ir zaudējis jelkādu cerību šo video reiz atrast."
Stefens neapzināti ievilka elpu dziļāk. "Un kāpēc jūs man to stās tāt?" viņš jautāja.
"Tāpēc," Eizenharts teica un paliecās tuvāk, lai varētu runāt klusāk, "ka ir uzradies kāds Vatikāna pārstāvis, kāds vīrs, vārdā Skarfaro. Es nejauši dzirdēju sarunu, Kauns to nezina. Viņš mēģina pārdot katoļu baznīcai visus līdzšinējos atradumus — par desmit miljardiem dolāru."
"Ak," Stefens noteica. Desmit miljardi dolāru? Kauns, kā redzams, patiešām bija radis domāt lielās dimensijās. Un kas notiktu tad, ja viņi atrastu kameru un ierastos ar to? "Skaitlis liecina par bagātu fantāziju. Taču tie viņam gan sakurinās pirti, ja viņš kameru neatradis."