"Nē. Man ir tāda sajūta, ka viņš spekulē ar to, ka baznīcai nav nekādas intereses, vai video tiek atrasts. Viņš vēlas, lai viņi samaksā par to, ka visu varētu noklusēt."
"Vai jūs patiešām domājat, ka baznīca no šī video baidās?"
"Bet protams!" Rakstnieks iepleta acis. "Vai jums kādreiz ir gadījies izlasīt grāmatu un tad pēc tās noskatīties filmu un nesajust vilšanos? Šeit mums ir tieši tā pati situācija. Pirmkārt, baznīcai jābaidās no tā, ka Video varētu atklāt ko tādu, kas apšaubītu līdz šim mācītās ticības doktrīnas un līdz ar to pāvesta nekļūdīgumu. Otrkārt, un tas, iespējams, ir pat vēl svarīgāk: video nekad nevarēs turēt līdzi tiem priekšstatiem, kādi valda ticīgo fantāzijā, ar visām svētbildēm virs laulības gultām un attēliem bērnu Bībelēs. Videoierakstā viss izskatīsies diezgan nožēlojams, primitīvs un netīrs, un tur būs redzams, ka Jēzus bija vien tāds pats cilvēks kā jebkurš cits. Iespējams, tur būs redzams, kā viņš kaut ko sludina, un tas būs visai interesanti, taču to neviens nesapratīs, jo diezin vai kāds saprot aramiešu valodu, un, kas attiecas uz viņa vēsts pārliecības spēku, tad es esmu pārliecināts, ka jebkurš evaņģēlists savā teltī atstāj simtkārt pārliecinošāku iespaidu. Vārdu sakot, baznīca varētu baidīties par to, ka cilvēki, zaudējuši ilūzijas, novērsīsies, kad būs redzējuši patieso Jēzu."
Stefens lēnām māja ar galvu. Kaut ko līdzīgu viņš jau bija domājis pats. "Ko es, godīgi sakot, uzskatītu par ļoti iepriecinošu notikumu gaitu," viņš teica. "Ja es reiz varētu piedzīvot to dienu, kad pāvests ierastos kādā postoši pārapdzīvotā zemē, lai sludinātu pret izsargāšanos no grūtniecības, un neviens neatnāktu viņā klausīties. Un, ja es tur varētu ieskaitīt arī kādu daļu savu nopelnu, tad es zinātu, kā dēļ esmu dzīvojis."
"Vai arī ar jums ir tāpat?" Eizenharta balsī bija jūtams atvieglojums. "Tas ir lieliski. Patiesībā es biju domājis, ka man tagad bez gala vajadzēs aizstāvēt savus argumentus."
"Jūs.to gaidījāt?"
"Nu jā, jūs tik ļoti bijāt pārņemts ar kameru, noklusējāt par vēstuli…"
"Es biju par to pavisam aizmirsis. Patiešām. To plastmasas maisiņu cs sākumā neuzskatīju par arheoloģisku atradumu," Stcfcns nopūzdamies teica. "Es domāju, jebkurš būtu domājis tāpat. Es toreiz domāju — kāds vēlas mani iegāzt. Un tad es domāju, ka šeit ir kāds sakars ar noziegumu. Vien tad, kad es avīzē ieraudzīju jūsu fotogrāfiju un sapratu, kas jūs esat, es visu varēju daudzmaz saskaņot."
"Jūs redzējāt manu fotogrāfiju avīzē?"
"Jā. Tajā vakarā, kad jūs ieradāties. Uzņēmums, kā izskatījās, varēja būt veikts lidmašīnā."
"Un jūs zinājāt, kas es esmu?"
"Jūsu vārdu es jau reiz biju dzirdējis, jā. Katrā ziņā cs zināju, ka esat zinātniskās fantastikas rakstnieks."
Eizenharts izbrīnīts papurināja galvu. "Esmu priecīgs to dzirdēt."
"Katrā ziņā," Stefens turpināja iesākto domu, "cs uzskatu sevi par agnostiķi, ja ne gluži par ateistu, un nekādā ziņā nespēju labi atsaukties par baznīcu. Manis pēc visas reliģijas no šīs planētas varētu arī pazust."
"Tieši tā," Eizenharts pamāja. "Tieši tā. Tā būtu svētība."
Kāds kalsns vīrs lielrūtainā žaketē pagāja viņiem garām, nesdams rokā paplāti ar tasi kafijas, avīzi padusē iespiedis, un apsēdās pāris galdiņu tālāk. Stcfcns, satraukts par to, ka nebija pamanījis viņu nākam, pētoši paskatījās apkārt.
"Jūs sev jautājat, kāpēc es tā esmu pārņemts ar kameru," viņš sacīja klusāk nekā iepriekš. "Es jums to vēlos pasacīt. Pirmkārt, es biju veicis atklājumu, saprotiet, taču es tajā netiku iesaistīts; viņi nevēlējās, ka cs tur piedalos, un, ja es to tā būtu atstājis, tad viņi mani gluži vienkārši būtu aizmirsuši. Un kaut ko tādu cs principā nevēlos pieļaut. Otrkārt, cs šeit manīju kādu iespēju, lai arī nemaz īsti nezināju, kādu. Un, ja man rodas kāda iespēja, cs to garām nelaižu, tāds nu reiz cs esmu. Gan jau no tā kaut kas iznāks, es toreiz domāju. Nauda varbūt vai slava, vai varbūt abi divi. Visādā ziņā tam bija jābūt interesantam piedzīvojumam, par kuru varētu vēl stāstīt saviem mazbērniem, jau vecam un sirmam sēžot pie kamīna atzveltnes krēslā."
Eizenharta acis pēkšņi bija kļuvušas neizteiksmīgas. "Ja Kauns savu nodomu īstenos," viņš teica, "tad ar to stāstīšanu būs pagrūti. Varbūt jūs nemaz nekļūsiet vecs un sirms."
"Ko jūs ar to domājat?"
"Jūs nesaprotat?" rakstnieks jautāja. "Tas, ko Kauns vēlas pārdot Vatikānam, ir absolūta šīs lietas noklusēšana. Un ir cilvēki, kuru klusēšana panākta ar varu par daudz mazākām summām nekā desmit miljardi dolāru."
Stcfens domīgi vēroja pretimsēdētāju. Rakstnieka pieri bija pārklā-
_ v — v • • • —
jusi smalku sviedru lasīsu plēvīte. Sim vīram bija patiešām dzīva fantāzija. Gandrīz slimīga.
Viņš papurināja galvu. "Džons Kauns ir ārkārtīgi nelokāms veikalnieks. Taču viņš nav slepkava."
"Džons Kauns varbūt nav."
"Bet?"
"Šis vīrs no Romas, Skarfaro — kā es sapratu, viņš ir Ticības mācības kongrcgācijas loceklis."
"Tas man neko neizsaka."
Eizenharts dziļi ieelpoja. "Tā ir, kā to teiktu šodien, Svētās Romas inkvizīcijas sekotāju organizācija."
Stcfens nespēja novērst to, ka viņa apakšžoklis kā bez satvara atkaras. "Inkvizīcijas?" viņš apjucis atkārtoja.
"Inkvizīcijas."
"Vai tāda vēl pastāvi
"Tagadējais nosaukums organizācijai ir tikai trīsdesmit gadu, taču tās uzdevums vēl joprojām nav mainījies — sargāt patieso ticību." Rakstnieks nemierīgi paskatījās apkārt. "Un tas ir citāts no baznīcai izteikti draudzīgas grāmatas."
Stcfens Fokss, manāmi apjucis, papurināja galvu. Inkvizīcija. Tikpat labi Eizenharts viņam būtu varējis ari teikt, ka viņiem būs darīšana ar krustnešu karaspēku. "Un ko šis Skarfaro ar mums gatavojas darīt? Sadedzināt mūs visus uz sārta?"
"To es nezinu. Taču, godīgi sakot, es par to nevēlos pārliecināties uz savas ādas." Viņš nopietni, gandrīz lūdzoši uz viņu paskatījās. "Mister l oks, ja jūs zināt vai vismaz nojaušat, kur paslēpta videokamera, tad lūdzu jūs — atrodiet to un ejiet ar to atklātībā. Cik vien ātri iespējams."
Stefens atlaidās krēslā. Viņš vēl arvien nedomāja, ka pastāv tādas briesmas, kādas bija iztēlojies rakstnieks. Viņiem tomēr bija darīšana ar Romas katoļu baznīcu, nevis ar kaut kādiem mežonīgiem ājatollām. "Iet atklātībā mēs varētu jebkurā laikā. Skelets, lietošanas pamācība — jau tagad pierādījumu ir vairāk nekā pietiekami."
"Jā, taču šie pierādījumi ir Kauna rīcībā, un, ja vien viņš to vēlēsies, kuru katru mirkli to var ari vairs nebūt." Eizenharts paliecās uz priekšu. "Man arī ļoti rūp, lai es varētu stāstīt. Stāstīšana ir mans amats un manas dzīves saturs. Visu, kas šeit notiek, es gribu kādudien uzrakstīt. Ja jūs man izstāstīsiet savu lappusi no šī stāsta — tam nav jānotiek tagad, kaut kad vēlāk, kad viss būs pagājis, arī tad vēl būs labi —, ja jūs man to apsolāt, tad es atbalstīšu jūs pret Kaunu, lai jūs atrastu kameru. Izņemot gadījumu, ja arī jūs to vēlaties pārdot Vatikānam."
Stefens dusmīgi papurināja galvu. "Pat ne par divdesmit miljardiem sudraba monētu."
"Labi. Es varu piedāvāt sniegt ziņas par to, ko Kauns zina un ir nodomājis darīt. Es gan patiesībā nezinu, kā, ja viņš manas telefona sarunas patiešām noklausās."
"Vai jūs varat atkal atnākt šurp uz bibliotēku?"
"Es tā domāju."