"Varbūt mums katram gadījumam vajadzētu vienoties par pāris atslēgas vārdiem." Stefens pārdomāja. "Kādos gadījumos tie varētu noderēt? Hmm. Ja Kauns izdibinās, kur es atrodos vai arī kur atrodas kamera. Bet vai tas ko dos, ja jūs man piezvanīsiet un nosauksiet kādu paroli, kaut vai Atvainojiet, vai ārlietu nodaļa? Telefona numurs, uz kuru būsiet zvanījis, noteikti tiks fiksēts, un tad viņš redzēs, ka būsiet runājis ar mani."
Eizenharts atvēra savu mapi, paņēma lapu un sāka uz tās rakstīt divus telefona numurus. "Es jums noteikti iedošu savu tiešo telefona numuru; uz to zvanot, jūs mani sasniegsiet dzīvojamā vagonā, kurā esmu apmeties. Un es jums arī uzrakstīšu kāda žurnālista telefona numuru, ar viņu es iepazinos, kad lidoju šurp. Viņu sauc Uri Lībermans.
Starp citu, viņš ir autors fotogrāfijai, kuru jūs redzējāt avīzē. Viņš zina ari to, ka cs esmu uzaicināts pie šiem izrakumu darbiem, un es viņam jau reiz zvanīju un lūdzu izdibināt, ko viņš var uzzināt par profesoru Vilfordu-Smitu. Nu jā, viņš šo to man varēja pastāstīt, man jums jāsaka."
"Patiešām?" Stefens paņēma zīmīti un ielika to sava krekla krūšu kabatā.
"Vai jūs zinājāt, ka studēt viņš sācis tikai četrdesmit gadu vecumā? Jaunībā viņš bijis karavīrs, bijis nometināts pat šeit Palestīnā neilgi pirms britu aiziešanas."
Stefens mēģināja iztēloties profesoru kā brašu karavīru, un, kad viņam tas nekā negribēja izdoties, smaidot papurināja galvu. "Droši vien viņš toreiz būs bijis, kā mēdz teikt, hmm, iemīlējies valstī un cilvēkos?"
"Acīmredzot."
"Elija," Raiens, kājas plaši iepletis, līdz potītēm stāvēdams haosa vidū, teica. "Panāc šurp."
Elija aizbīdīja atkal ciet atvilktni, kuru tikko bija atvilcis vaļā, piecēlās un atbrīvoja ceļu pie sava augstākā virspavēlnieka. Katrā ziņā Raiens ar savu militāriski īso matu griezumu, mūžīgi nemainīgo haki krāsas ietērpu un kundzisko izturēšanos atstāja uz viņu tādu iespaidu. Elijam šad un tad nācās samirkšķināt acis un sev atgādināt, ka armijas laiks pagājis. Tagad viņš bija drošības dienesta ierēdnis ar apmaksātu atvaļinājumu, mēneša algu, noteikumiem par virsstundām un tiesībām uz pensiju. Kaun Enterprises viņu bija nolīgusi, ne iesaukusi karadienestā.
N11 lai jau, klients bija karalis. Viņš nostājās blakus slaidajam, spēcīgajam amerikānim — Raiens? Vai šis nebija īru vārds? — un novērtēja atradumu, kuru viņš bija izvilcis no kāda kakta plauktā virs gultas.
Tā bija bieza klade, piezīmju grāmata ar maziem ziliem un sarkaniem zilonīšiem uz vāka. Visai nodriskāts priekšmets. Raiens turēja to atvērtu un vēroja lapaspuses, kuras bija pierakstītas ciešā, pedantiskā rokrakstā.
Ebreju valodā.
"Šī ir dienasgrāmata, vai ne?" un norādīja uz datumu ierakstiem starp atsevišķiem ierakstiem, kas daļēji bija rakstīti ar krāsainu flomāsteru.
Viņš pagrieza grāmatu otrādi: viņš to bija turējis nepareizi, jo viņam nebija ienācis prātā, ka ebreju grāmatas jālasa no beigām uz sākumu.
"Tā izskatās, jā," Elija pamāja. Dienasgrāmatas bija visai sievišķīga padarīšana. Tas, ka šis Ješua Menezs tādu bija rakstījis, apzīmogoja viņa acīs viņu par mīkstčauli.
Raicns šķirstīja, acīm redzami uztraukts, uz priekšu līdz pat beidzamajai aprakstītajai lappusei. "Tas ir sestdienas datums," viņš teica. "Tātad viņš tajā dienā būs te vēlreiz iegriezies. Un viņš ir sarakstījis labi daudz; rokraksts izskatās drudžains un satraukts. Kaut kas viņu ir izsitis no sliedēm." Viņš turēja grāmatu Elijam priekšā atvērtu. "Kas tur ir rakstīts?"
Elija paņēma dienasgrāmatu divos pirkstos, apmēram tā, it kā Raicns viņam būtu licis paņemt rokās lietotu sievietes higiēnisko paketi. "Rakstīts kā ar cūkas kāju," viņš pasūdzējās un blenza uz ķeburaino rokrakstu. "Viņš raksta kaut ko par polietilēna plēvi un ogļūdeņraža iesūkšanos papīrā… Es ne vārda nesaprotu, godīgi…"
"Tulko to vienkārši angliski," Raicns viņam teica ar to pārdabisko mieru balsī, kas Elijam uzdzina uz muguras zosādu.
Viņš nopūtās, koncentrējās. " Uzlabotā krāsviela uz vēstules pirmās lapas paveica patiesus brīnumus, taču uz otro lapu tikpat kā nemaz neiedarbojās. Tad man ienāca prātā doma, ka laika gaitā no polietilēna apvalka papīrā varētu būt iesūcies ogļūdeņradis. Tāpēc es mēģināju to vispirms apstrādāt ar tetrahidronaftalīnu un tad vēlreiz lietoju krāsvielu. 'Tomēr nu es vēlējos, lai es to nebūtu darījis, — lai man nekad nebūtu bijis nekāda sakara ar visu Šo notikumu.'"
Raicns pēkšņi izskatījās uztraucies. Salīdzinot ar īstu cilvēku, viņš vēl arvien bija kā leduskalns, taču, kad jau kāds brīdis bija pavadīts kopā, viņā skaidri bija samanāms zināms sasprindzinājums. "Tālāk," viņš mudināja.
"Jau pirmā teksta vieta, izvēlēta uz labu laimi" Elija turpināja tulkot, "atklaja kameras slēptuvi, kuru visi tik dedzīgi meklē…"
30
TEMPLIS, HĒRODA. 15. vai 18. valdīšanas gadā Hērods Lielais sāka jauna t. celtniecību, kas ebreju historiogrāfijā tiek saukts par Otro t. Celtniecības sākuma gads bija aptuveni 20. g. pirms Kr., darbi ilga vairāk nekā 46gadus. 70. g. pēc Kr., neilgi pēc tā pabeigšanas, laikā, kad Jeruzalemi iekaroja romieši (pirmās ebreju sacelšanās apspiešana), t. tika sagrauts.
Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons
"Džesika Džonsa," Stcfcns stāstīja kā tērzēdams, "ir labā dvēsele, visu redzošā acs, sirds un smadzenes. Viņas tēvs bija Mārtiņa Lutera Kinga tuvs draugs, un viņas brālis ir pirmais melnādainais pilsētas galva dienvidu valstīs, kur vēl pirms trīsdesmit gadiem baltais nebūtu sēdējis blakus melnādainajam uz parka soliņa. Džesika Džonsa ir vienīgā štata darbiniece Explorer's Society— un pēc viņas var regulēt pulksteni."
Viņi visi trīs sēdēja uz divguļamās gultas Jcšua un Stefena istabā un skatījās uz sienas pulksteni, kura rādītāji šajā brīdī nostājās uz ceturksni pirms pieciem.
"Ņujorkā šobrīd ir ceturksnis pirms desmitiem no rīta," Stcfcns turpināja. "Šajā brīdī Džesika Džonsa dodas iekšā Society ēkā, kas ir sasniegusi godājamu vecumu un atrodas Upper Westside rajonā, Septiņdesmit piektās avēnijas tuvumā, un no kuras telpām, apšūtām ar sarkankoku, paveras pasakains skats pāri Hudzonas upei. Viņa tieši šobrīd ir atslēgusi monumentālo centrālo portālu un ņem no pastkastītes pastu. Tad viņa dodas uz liftu, par kuru leģenda apgalvo, ka tas esot pirmā drosmes pārbaude visiem, kuri vēlas kļūt par sabiedrības biedriem. Un ir jāredz-šis lifts, lai rastu priekšstatu par to, cik nolaists vispār var izskatīties lifts. Patiess izaicinājums īstiem piedzīvojumu meklētājiem. Mis Džonsa ļaujas šim izaicinājumam ik ritu."
Viņa priekšā atradās piezīmju klade un pildspalva, un vesela grēda fotokopiju, kuras sev līdzi bija atnesis Ješua. Bija izklāta arī karte, kurā visai detalizētā mērogā bija attēlots Tempļa kalns un vecpilsēta ap to; dzeltenā krāsā bija iezīmēts tunelis, kura virzienu savā zinātniskajā darbā pirms daudziem gadiem bija postulējis Judītes un Ješua tēvs, un ar sarkanu krāsu bija iezīmēts tunelis, kādu to bija uzrādījis sonārtomogrāfs. No vietas, kas atradās aptuveni piecdesmit metrus uz dienvidiem no tempļa mūra, abas līnijas aizstiepās tālāk precīzi vienādi.
Pulksteņa rādītāji sasniedza nākamo iedaļu.
"Bez desmit minūtēm desmit," Stefens turpināja savu attēlojumu. "Mis Džonsa atslēdz biroja durvis, ieliek pastu sūtījumu grozā un ieslēdz datoru. Tad viņa paņem lielu lejkannu ar nostādinātu ūdeni un ar to rokā iet pa visām telpām, lai aplietu puķes, pirmkārt jau eksotiskos augus kluba telpās, jo tie prasa īpaši uzmanīgu kopšanu. Ikvienu augu no ekspedīcijas atvedis kāds šīs sabiedrības loceklis, daži augi ir ārkārtīgi vērtīgi. Viens no mis Džonsas īpašajiem talantiem ir augu lološana un kopšana, jo viņai ir zaļie īkšķīsi. Viņas uzraudzībā līdz šim nav iznīcis vēl neviens augs."