Viņš abiem neko nebija stāstījis par tikšanos ar Eizcnhartu. Viņš nevarēja pateikt, kāpēc. Acīmredzot tāpēc, ka viņš pats vēl nebija ticis skaidrībā, kur šo notikumu ierindot.
Viņi vēroja dzeltenās un sarkanās līnijas. Ar sarkano krāsu iezīmētais īstais tunelis divas reizes pēc kārtas ar relatīvi asu līkumu nogriezās un turpinājās gar mūra iekšpusi rietumos tālāk uz. ziemeļiem. Ar dzelteno krāsu iezīmētais tunelis patiesībā nebija nekas cits kā vien pagarinājums Šahtas sākuma posmam, un šī līnija būtu vedusi tieši uz cisternu, kas atradās Tempļa kalna dienvidu puses vidusdaļā.
Pulksteņa rādītāji kustējās uz priekšu tā, it kā tie slīdētu cauri sīrupam. Judīte nosodoši rauca pieri par to, ka viņš dažu minūšu dēļ tā izlikās, taču Stefens labi zināja, ka gadījumā, ja viņš piezvanīs kaut vai tikai vienu minūti pirms desmitiem, viņam būs jārunā ar automātisko atbildētāju.
Beidzot pulkstenis rādīja pieci. No ārpuses atskanēja gonga skaņa, kaut kur bija ieslēgts radio. Desmit no rīta Amerikas austrumkrastā. Stcfens paņēma savu mobilo telefonu.
"Pulkstenis rāda desmit. Mis Džonsa nupat ir apsēdusies pie sava rakstāmgalda un izslēgusi automātisko atbildētāju. Šajā brīdī viņa ieskatās lielajā, ādas vākos iesietajā plānotājā, un pēc tam viņa ķersies pie pasta pārskatīšanas." Viņš sameklēja Explorer's Society telefona numuru katalogā un ieklausījās signālā.
Mis Džonsa atsaucās pēc otrā signāla, un veids, kā viņa to darīja, bija perfekts kā arvien: "Labdien, šeit runā Explorer Society Ņujorkā. Jūs runājat ar Džesiku Džonsu."
Stcfens nosauca savu vārdu, un viņa uzreiz atcerējās, ka viņš patlaban atrodas Izraēlā. Ko viņa varot viņa labā darīt, Džesika painteresējās.
"Mis Džonsa, es vēlētos jūs lūgt ieskatīties kartotēkā," Stcfcns viņai sacīja. Kartotēka, saprotams, bija neizmērojami liela datu bāze datorā. "Es meklēju kādu, kurš kaut ko saprot no niršanas alās."
Raiens bija aizsūtījis Eliju un Vilāru prom. Viņi bija pabeiguši pārmeklēšanu un nebija vairs atraduši neko ievērības cienīgu. Nu viņš viens pats sēdēja automašīnā pretī nama ieejas durvīm, dienasgrāmatu nolicis sev blakus, un turēja rokā piezīmes, ko bija sagatavojis pēc Elijas tulkojuma.
Viņa aizdomas bija apstiprinājušās. Stcfcns Fokss un viņa draudzene jau piektdienas vakarā bija sākuši atšifrēt vēstuli. Pirmajā vakarā viņiem bija izdevies padarīt salasāmu teikuma fragmentu, kad laboratorijā bija izdegusi vienīgā ultravioleto staru spuldze. Nākamajā dienā, sestdienas priekšpusdienā, kādā lielā elektropreču veikalā, kas piederēja kristiešiem — līdz ar to veikals nebija pakļauts sabata noteikumiem —, Jcšua bija iegādājies jaunu spuldzi un viens pats turpinājis pētījumus. Viņam bija izdevies teikumu atšifrēt un veikt mēģinājumu ar otro lapu, taču sākumā viņam neveicās: pretēji pirmajai lapai rokraksts vēstules otrajā lapā neuzsūca fluorescējošo marķēšanas šķīdumu. Tad viņam ienāca prātā doma vispirms apstrādāt papīru ar ķimikālijām, kuras varētu šķīdināt polietilēnu, kas, iespējams, bija iesūcies no maisiņa, un vismaz atsevišķās vietās viņa pūles bija atmaksājušās. Turpat vai pirmā atšifrētā rokraksta vieta viņam bija atklājusi kameras slēptuvi.
Raiens skatījās uz neizteiksmīgā īres nama kailajām sienām. Logu rūtīs spoguļojās rietošā pēcpusdienas saule. Vai Elija bija teicis patiesību? Tulkojot šis izraēlis bija uz viņu vairākkārt jautājoši paskatījies, tā, it kā viņš gaidītu, ka Raiens viņam paskaidros, par ko šeit patiesībā ir runa un kāpēc šis ieraksts dienasgrāmatā ir tik nozīmīgs. Protams, šos skatienus Raiens bija ignorējis. Lai viņš domā, ko grib.
Ja Elija bija iztulkojis korekti, tad kameras atrašanās vietu Ješua dienasgrāmatā nebija minējis. Viņš sīki bija aprakstījis izbīli, kā mēģinājis tikt skaidrībā, vai drīkstētu pieļaut, ka par to uzzina Stefens. Vienīgais, jāsaka gan, vairāk nekā nepārprotamais norādījums bija vieta, kur viņš bija rakstījis: Stefens vienmēr panāk to, ko vēlas. Es varētu no viņa sagaidīt pat to, ka viņš liktu izkalt caurumu Raudu mūrī.
Džons D. Hardings — tā sauca vīru, Havaju salās dzimušu amerikāni ap gadiem četrdesmit, kurš bija profesionālis niršanā alās. Visā pasaulē viņš bija pieprasīts nirējs pie kuģu vrakiem un zemūdens alās, niršanas skolotājs un konsultants sarežģītos dziļūdens darbos. Stefens neskaidri atcerējās, ka reiz viņu bija saticis kluba ēkā Ņujorkā, taču tas bija kādos lielos svētkos, un viņam bija palicis atmiņā liels, lācim līdzīgs vīrs ar pelnu pelēku vikingu bārdu un spēcīgākajām rokām, kādas vien viņš vispār cilvēkam bija redzējis. Patlaban Hārdings uzturējās Meksikā, un Stefens viņam bija piezvanījis brokastu laikā. Fonā bija dzirdams balsu jūklis, acīmredzot tur bija sanākusi kopā visai liela grupa pacilāti noskaņotu ļaužu, un troksnis, kas varēja būt vienīgi jūras bangas. Stefens, cik īsi vien varēja, izklāstīja viņam savu nodomu.
"Eja zem ūdens, hmm? Cik plata?" norūca nirējs.
"Apmēram metru."
"Vai tev ir zināms, vai tā kādā vietā nav iebrukuši vai nesašaurinās?"
"Nē, to es nezinu."
Savienojuma otrā galā bija dzirdamas čāpstinošas skaņas, kas izklausījās, it kā Hārdings mēģinātu atbrīvot zobu starpas no ēdiena paliekām. "Vai esi jau kādreiz niris? Es domāju, ar skābekļa balonu?"
"Jā," Stefens atbildēja. "Vienreiz, pie Lielā Barjerrifa. Tic bija niršanas kursi."
"Nu labi. Klausies. Kritiskie punkti, kad tu kaut kur dodies iekšā, ir skābekļa balona un finimetra šļūtenes. Tev vajadzētu ņemt, ja vien iespējams, kompaktu aparātu, kam baloni ir novietoti uz leju un ventiļi atrodas apakšā. Uzmani, lai visi šļūteņu savienojumi piegulētu pie nesējsiksnām. Būtu vajadzīga arī pilna sejas maska; neļaujies sev iesmērēt sliktu masku. Es vienmēr izvēlos Divator, taču ir vēl arī citas, kas ir okay."
Stefens cītīgi pierakstīja. Vienlaikus viņš nevarēja tikt vaļā no nerealitātes sajūtas. Vai viņš patiešām jau rīt laidīsies iekšā šajā šahtā, lai lejpus vecpilsētas dotos pusjūdzi uz priekšu cauri ejai, kas pilna ar ūdeni?
"Mainīt elpošanas sistēmu, saprotams, nebūs iespējams, un gaisa pievadcaurule tev arī nav vajadzīga. Taču vadības saite, kas ir pietiekami gara — labāk pat, lai tā ir mazliet garāka, — vismaz sešu milimetru virve luminiscējošā krāsā, vēl labāk desmit milimetru virve, kādas lieto alpīnisti."
"Piecsimt metriem man būs vajadzīgs pamatīgs trumulis, ne?"
"Jā, protams. Galvenais, tev nepieciešams kāds ārpusē, kurš virvi nepārtraukti tur viegli pievilktu, lai viņš varētu sajust tavus signālus. Okay, kas vēl?" Hārdings pārdomāja. "Detektori. Vai tas priekšmets, kuru tu meklē, ir no metāla?"
"Jā." Kamerai, ja arī tā bija plastmasas iepakojumā, noteikti bija arī metāla daļas.
Tad viņam ienāca prātā, ka viņam būtu vajadzīgs kāds futrālis, lai kameru nebojātu varētu nogādāt cauri šaurajai, ar ūdeni piepildītajai ejai. Viņš noklausījās Hārdinga padomus un pierakstīja: plastikāta maiss, ūdensnecaurlaidīgs.
"Detektori ir divējādi, vai nu VLF-TR detektori, vai arī pulsa indukcijas ierīces. VLF domāts ļoti zemām frekvencēm, bet TR — raidīšanai un uztveršanai, un viss balstās uz to, ka zemas frekvences lauks tiek traucēts, ja tajā nokļūst kāds metāla priekšmets. Šo traucējumu var izmērīt, tur tā lieta. Svarīgākais šeit ir spoļu izkārtojums. Ideālajai spolei ir divu 1) burtu forma, un tās plaknes ir novietotas kopā. Pulsa indukcijas ierīces darbojas pēc cita principa; tās ražo īsus līdzstrāvas impulsus, tic uz brīdi rada spēcīgu magnētisko lauku, kas meklētajā priekšmetā izraisa virpuļstrāvu, kas saglabājas ilgāk nekā ierīces impulss un līdz ar to ir izmērāma. PIS piemīt neticams iespiešanās dziļums, līdz pat četriem metriem, ja objekts ir pietiekami liels, taču, pretēji VLF-TR, tas nespēj atšķirt metālus."