"Priekšmets, kuru es meklēju, drīzāk ir neliels. Varbūt simt gramu metāla masas, augstākais. Ko tu man ieteiktu?"
Hārdings iesmējās. "Droši vien tu to nevarēsi izvēlēties, bet gan būsi priecīgs, ja iznomātājs tev vispār tādu ierīci piešķirs. Visās valstīs ap Vidusjūru viņi ir neticami jūtīgi pret ārzemniekiem, kuri pie viņiem grib nirt, lai meklētu dārgumus. Taču, ja tev tomēr būs no kā izvēlēties, tad ņem ierīci, ko var no Motion pārslēgt uz Slow Motion.'"
"Ir pierakstīts. Jāsaka gan, tas man neko neizsaka."
"Slow Motion nozīmē, ka ierīce metālu spēj uzrādīt vienīgi tad, ja tā tiek turēts mierā. Motion nozīmē, ka ierīce var uzrādīt metālu vien tādā gadījumā, ja tu to kustini šurpu turpu. Lielu apgabalu pārmeklēšanai Motion ir labāks, taču vēlāk rodas vēlēšanās pēc Slow Motion. Es bieži esmu strādājis ar Silver Turtle, tas ir plaši izplatīts. Patīkami šai ierīcei ir tas, ka to var lietot kā Hipmount."
"Kas, sasodīts, vēl ir HipmountV
"Jostas ierīce. Tā ir bieza organiskā lējuma kārba, kuru tu vari turēt pie jostas."
"Okay, sapratu. Kas vēl? Savā sarakstā esmu ierakstījis: spuldzes, rezerves baterijas, kompass, neoprēna tērps…"
"Jā, un siltākais, kādu vien vari dabūt."
"Vai man nepieciešamas pleznas?"
"Es noteikti kādas ņemtu līdzi, tikai pie jostas. Tikai pamēģini, vai tu ar svina jostu un ciešiem nirēja apaviem tiksi galā."
"Vienkārši izstaigāt cauri, tu domā."
"Nu jā… Tas viss ir nopietni. Es negribētu tavu vārdu lasīt pie melnās sienas." Pie melnās sienas kluba ēkā tika pieliktas piemiņas zīmes ar to kluba biedru vārdiem, kuri bija gājuši bojā ekspedīcijās. "Jā, un kas dosies tev līdzi?"
"Vislabprātāk es, protams, vēlētos, ka tu ātri atlidotu ar reaktīvo lidmašīnu," Stefens atzinās.
Hārdings klusi iesmējās. "Nē, tas nav iespējams. Mans plānotājs ir pilns līdz nākamajam gadam. Es negribēju, lai tevi pārņem panika, — ja tā patiešām ir cilvēka rokas izcirsta klinšu eja, risks ir niecīgs. Ja tu man būtu teicis, ka tu kā iesācējs tūlīt jau gribi ienirt kuģa vrakā, tad es sastāstītu tādus stāstus, ka tev samestos nelabi."
Stefens paskatījās uz Ješua, tad uz Judīti. Abu interese par telefona sarunu pakāpeniski bija sarukusi, jo viņi gandrīz neko no tās nesaprata. Vai no viņiem abiem kāds jau reiz bija niris?
"Taču pagaidi," Hārdingam kaut kas iešāvās prātā. Stefens dzirdēja savienojuma otrā galā šalkoņu un Hārdingu ar kādu runājam. Kādu brīdi varēja dzirdēt tikai šalcam jūru, tad viņš atkal atsaucās. "Es paņēmu savu piezīmju grāmatu, acumirkli… Es tev varu iedot trīs nirēju telefona numurus, kuri dzīvo Izraēlā un kurus es labi pazīstu. Labi puiši. Viens dzīvo Haifa, abi pārējie Eilatā. Vai tev ir ar ko pierakstīt?"
"Jā." Stefens pierakstīja telefona numurus. Viens no viņiem bija niršanas skolotājs Eliatā, otram pat piederēja niršanas inventāra noma. Eliata atradās Izraēlas pašā dienvidu punktā, tā bija vienīgā Izraēlas pilsēta pie Sarkanās jūras, un bija daudz tūristu, kuri gribēja tajā nirt.
"Tā, nu man pamazām jābeidz," Hārdings teica. "Es ceru, ka varēju tev mazliet līdzēt. Ja vēl ko vēlies zināt, vari zvanīt jebkurā laikā; esmu sasniedzams no rītiem šajā pašā laikā un tad atkal vakaros, ap septiņiem pēc vietējā laika — nav ne jausmas, cik vēls tad ir pie tevis…"
"Pietiekami."
"Okay, kā jau teicu — katrā laikā. Un lai tev veicas."
Eizenharts jau atkal sēdēja apspriežu telpā kopā ar abiem izrakumu darbu vadītājiem un kanādiešu vēsturnieku un juta, kā viņam šīs nebei dzamās debates pamazām sāka krist uz nerviem. Viņš nemaz nepiedalījās diskusijā, pat nesaprata, par ko pašreiz ir runa, bet gan prātoja, ko
I.ii viņš domā par šīsdienas sarunu ar Stefenu Foksu Amerikāņu bibliotēkā. Par ko viņi bija vienojušies? Un vai Foksam kaut kas bija zināms vai arī viņš tikai tā izturējās — it kā?
Un, kā jau bieži vien, kaut kad atvērās durvis un ienāca Džons Kauns, ģērbies kā allaž, it kā viņi atrastos konferenču zālē Manhetenā un nevis kempingā vecaines vidū, un, protams, viņam līdzi nāca Raicns, kurš izskatījās kā haizivs, kas kļuvusi par cilvēku. Kaunam rokā bija dažas ķeburainā rokrakstā pierakstītas piezīmju lapas, kad viņš pienāca pie galda un visus pēc kārtas nopētīja. Tagad arī Eizenharts saausījās. Pēkšņi gaiss šķita kņudam. Kauns vai dega no grūti apvaldāmas enerģijas, viņa acīs kvēloja pārliecība par uzvaru. Kaut kas bija atgadījies.
Neviens no trim nirējiem nebija sazvanāms. Stcfcns skatījās uz mazo telefonu savā rokā, it kā tas būtu pie tā vainīgs.
"Nāc," aicināja Ješua. "Iesim kaut ko ieēst, un tad tu varēsi mēģināt vēlreiz."
Stefens paskatījās uz viņu un pēkšņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņš būtu gribējis vienkārši palikt sēžam šeit uz gultas un visu atlikušo dzīvi vairs nekustēties.
"Ejiet vien mierīgi pa priekšu," viņš neskaidri sacīja. "Es neesmu izsalcis, un man vēl ir jāaprunājas ar manu banku. Tas nebūs vis lēti, šis ceļojums cauri tuksnešu galvaspilsētas slapjajai pazemei."
Judīte nevēlējās iet bez viņa. Pēc viņas domām, viņi vēl varēja kādu brīdi pagaidīt un tad iet visi kopā. Jcšua pukojās, ka viņš patiešām esot izsalcis.
"Ejiet vien mierīgi," Stefens pastāvēja pie sava. "Es domāju, ka man nepieciešams mazliet pabūt vienam un padomāt."
Un tā brālis un māsa beidzot aizgāja, Judīte visai negribīgi. "Gadījumā, ja tu pārdomāsi," teica Ješua, "mēs būsim mazajā krodziņā tepat pretī, okay>"
"Lai jums labi garšo."
Un tad istabas durvis bija atkal aizvērušās un soļi gaitenī izskanējuši, un Stefens vēl arvien sēdēja uz briesmīgā violeti zaļi raibā gultas pārklāja, pētīja papīrus, kas bija viņam apkārt, un viņam bija tāda sajūta, ka ar katru mirkli viņš kļūst arvien smagāks. Viņš sajuta vēlēšanos visas kartes un kopijas, un piezīmju klades ar vienu rokas vēzienu noslaucīt no gultas, lai viņam uz to visu vairs nebūtu jāskatās, taču šis impulss izplēnēja tajā visaptverošajā kūtrumā, kas pār viņu nolaidās tāpat kā krēsla pāri pilsētai.
Banka. Šī doma viņu atkal izbiedēja. Viņam atkal bija jātiek pie naudas, ne tikai zemūdens inventāram, bet arī lai norēķinātos par viesnīcu un apmaksātu rēķinu restorānā. Viņš atkal paņēma mobilo telefonu un pārskatīja saglabātos telefona numurus, kamēr atrada meklēto. Hjū Kaningems.
Hjū bija viņa bankas kontaktpersona, spēkpilns ģimenes tēvs ar uzkrītoši daudzām sārtām dzīsliņām sejā, viņš labprāt spēlēja boulingu un neprātīgi mīlēja abas meitas. Viņam jau sen bija iepaticies Stefens Fokss un viņa darījumi, kas bija neparasti cilvēkam tik jaunos gados, un itin bieži viņi kopīgi bija izgudrojuši līgumus, kuri bija bīstami tuvu bankas iekšējo noteikumu robežai, taču pietiekami bieži arī tādus, kas atradās viņpus šīs robežas. Līdz šim viss bija ritējis gludi. Hjū zināja, ka viņš uz Stefenu Foksu var paļauties, un arī Stefens varēja būt drošs par Hjū. Ja vien viņam izdosies viņu sazvanīt, viņš noteikti palīdzēs, tas bija skaidrs. Taču, ja nepaveiksies, tad viņš būs devies ar savu ģimeni mēnesi ilgā atvaļinājumā.