Neviens neatsaucās nu jau aizdomīgi ilgi. Stefens nopūtās. Lūdzu, tikai ne atvaļinājums. To viņš nedrīkstēja viņam nodarīt.
Beidzot kāds atsaucās. Sievietes balss, kas izklausījās samulsusi un nosauca bankas vārdu. Stefens stādījās priekšā un jautāja pēc Hjū Kaningcma. Varbūt viņš bija tikai izgājis uz tualeti.
"Ai, mister Foks," sieviete viņu pazina, un nu viņš atpazina ari viņas balsi. Tā bija mis Garitija, Hjū neprecētā kolēģe, kuras uzticību principiem viņiem vienmēr nācās ar pūlēm apiet. Izklausījās, ka šī nebija viņas labākā diena. "Baidos, ka šodien jūs nevarēsiet runāt ar Hjū…"
Nu ari tas vēl. "Šodien ne?" Stefens pārjautāja. "Kā to saprast? Kad viņš atkal būs?"
"Ai," viņa teica un tad vēlreiz: "Ai."
"Mis Garitija, man patiešām ir ārkārtīgi nepieciešams runāt ar Hjū. Vai jūs man, lūdzu, nevarētu…"
"Stefcn," viņa nopūtās, un Stefens pēkšņi jutās kā elektrizēts, jo viņa līdz šim vēl nekad viņu nebija nosaukusi vārdā, "patiesībā es to nedrīkstētu stāstīt, bet, tā kā jūs un Hjū kopā tik… es baidos, jūs nevarēsiet… Hjū šorīt cieta negadījumā."
"Negadījumā?" Stefens apstulbis atkārtoja.
"Jā," viņa aizžņaugtā balsī teica. "Mēs to tikko uzzinājām. Viņš uzreiz bija… Nabaga bērniņi! Man nepārtraukti jādomā par viņa bērniem."
Stefens blenza uz tapešu rakstiem, zaļiem un violetiem, dzelteniem un baltiem, un šķita, ka raksti mainās, tic izveidoja seju un tad ģeogrāfisko karti, un tad atkal seju. "Hjū ir miris?"
"Smagais preču vilciens, varat iedomāties! Cik šausmīgi. Mēs visi esam satriekti. Kā katru rītu brauc uz darbu un… Es nemaz nezinu, vai viņa sievai jau ir paziņots, vai tas nav šausmīgi?"
Viņa turpināja runāt, taču viņas vārdi sakusa nesakarīgā augošā un atslābstošā murmināšanā. Hjū Kaningems bija miris? Šorīt — tas nozīmēja: nupat? Stefens pēkšņi sajuta nelabumu. Bez Hjū nebūtu izdevies viņa pirmais, viņa lielais darījums. Hjū Kaningems kopā ar viņu bija sastādījis bankas izziņu, kas viņa mazo uzņēmumu parādīja iespējami izdevīgā gaismā, lai nebūtu jāsaka nepatiesība, un kas viņa pasūtītājus pamudināja riskēt.
Un nu viņam bija pārbraucis vilciens ar cisternām. Vienkārši tā. Stefens dzirdēja sevi runājam, kaut ko sakām balsij klausulē, spēja vēl pateikties un atvadīties un tad, it kā mobilais telefons tā izslēgšanas brīdī pēkšņi būtu kļuvis tonnu smags, ļāva tam noslīdēt uz gultas segas.
Tā vienkārši nebija patiesība, ko viņš līdz šim bija pats par sevi domājis. To, ka viņš visu līdz šim bija sasniedzis tikai tāpēc, ka bija tik neticami gudrs un godkārīgs, un ka viņš visu bija panācis viens pats. Viņam bija palaimējies, ļoti palaimējies, bez laimīga gadījuma neviens neko nevarēja sasniegt, un ari ne bez citu cilvēku palīdzības un atbalsta, un, lai satiktu īstos cilvēkus, atkal nevarēja iztikt bez laimes. Tāds cilvēks bija ari Hjū Kaningems, un par to, ka viņi bija satikušies, bija jāpateicas tam, ka viņa uzvārda sākuma burts bija F. Ja viņa uzvārds sāktos ar burtu, kas alfabētā sekotu aiz K, tad par viņu būtu atbildīga mis Garitija, un tad viņa īpašās vēlmes būtu atdūrušās pret nepārvaramu pretestību.
Vesela attēlu galerija slīdēja viņa gara acu priekšā. Bobs Daniels, skaitļošanas centra vadītājs Medisonā, kurš viņam bija atļāvis naktīs lietot datorierīces, lai viņš varētu sastādīt programmas no Indijas un pārrakstīt tās lentēs, kuras viņš ātri vien gatavas varēja aiznest savam klientam, un radās iespaids, ka viņam aiz muguras ir liela un profesionāla komanda. Viņa partneri Indijā, kurus viņš pazina tikai no fotogrāfijām. Vispirms jau Amals Rangarajans, kurš bija uzrakstījis sistēmas pamatfunkcijas un ne vienu reizi vien bija vērsis viņa uzmanību uz kļūdām, kuru dēļ projekts būtu varējis pat izgāzties. Jarnails Singhs, kurš neticamā, rekorda cienīgā ātrumā bija uzrakstījis novērtēšanas programmas, pēc kurām papildus bija radusies nepieciešamība, un pie tam vēl bija taisījis jokus. Tik daudz cilvēku, kuriem viņš bija pateicību parādā.
Hjū vecākajai meitai Betai bija četrpadsmit gadu, kad Stefcns bija ciemojies Kaningemu ģimenē. Pusdienās bija krešu zupa un marinēts jēra cepetis ar kartupeļu klimpām un ceptiem dārzeņiem, un saldajā ēdienā brīnišķīgs augļu krēms, un visu laiku Beta bija kā apburta uz viņu skatījusies, jo viņš, kā viņam reiz vēlāk pastāstīja Hjū, bija bijis tikpat vecs kā Grānts, puisis no kādas augstākas klases, par kuru viņa tolaik jūsmoja, un Stcfcnam bija mugurā īsts uzvalks un kaklasaite, un viņš bija izskatījies tik nobriedis un pieaudzis. Neilgi pēc tam viņa bija pārstājusi jūsmot par Grantu, ko Hjū ar redzamu atvieglojumu arī Stcfcnam bija paziņojis — ar atvieglojumu, kas kļuva saprotams, kad Grānts pēc dažiem gadiem par narkotiku tirdzniecību tika saņemts ciet tieši no skolas sola.
Kaut kas viņā atteicās tam ticēt. Tam, ka Hjū Kaningems varēja būt miris. Un kas tagad varētu būt viņa kontaktpersona? Iespējams, mis Garitija. Protams, gan jau viņa arī paaugstinātu viņa kredītkaršu limitu, taču tikai pēc tam, kad viņš būs uzlicis nepieciešamos parakstus uz nepieciešamajiem formulāriem, un, protams, tie stātos spēkā tikai no nākamā mēneša. Nekādā gadījumā viņš to nevarētu nokārtot pa telefonu un nekavējoties. Tātad viņam vajadzētu likt naudu pārsūtīt, un tas vilktos diezgan ilgi, jo bankas vēl arvien rīkojās tā, it kā tas būtu milzīgs pakalpojums — pārsūtīt naudu uz kādu citu planētas vietu. Ja runa bija par viņu tirgotājiem un devīžu brokeriem, tad viņi varēja sekundes daļās iransfertēt miljonus, bet, ja runa bija par viņu klientu naudas darījumiem, viņi atstāja iespaidu, it kā naudas nogādāšanai būtu nolīgts kurjers zirga mugurā. Viņš varēja mēģināt tikt pie skaidras naudas ar savu American l's/iress karti, taču ar to labākajā gadījumā pietiktu tikai pārtikai. Niršanas ekipējums turpretī izmaksātu dārgi, te viņš nedrīkstēja lolot nekādas ilūzijas.
Viņš bija tik tuvu mērķim, un nu vējš mainījās un pūta viņam sejā. Viņš mēģināja iztēloties, kā uzvelk nirēja tērpu, izjust, kā neoprēns cieši un mīksti apņem viņa ķermeni, mēģināja sajust gāzes balonu svaru, maskas spiedienu uz sejas, spējo ūdens aukstumu ienirstot, mēģināja sajust balona skābekļa metālisko garšu. Tas vienmēr bija viņa balsts, ja viņam kļuva grūd ceļā uz mērķi: to iztēloties tik spilgti, cik vien iespējams, tā, it kā viņš to jau būtu sasniedzis. Tā nu viņš iztēlē izceļoja cauri šaurajai šahtai, kas nebija daudz platāka par viņa pleciem un bija pusjūdzi gara, un to apgaismoja tikai starmetis pie viņa krūtīm, taču viņa gara acu priekšā attēls izplūda, citas izjūtas viņš nespēja iztēloties — jo vairāk viņš nopūlējās, jo ātrāk tās pagaisa. Viņam bija jātiek galā ar paniku, kas viņu palēnām sāka pārņemt. Iespējams, viņu bija izsitusi no sliedēm ziņa par Hjū nāvi, viņš sev teica. Nekas cits tas nevarēja būt. Viss, ko viņam tagad vajadzēja darīt, bija atslābināties un ļaut visam nogulsnēties, tad jau atkal būs labi. Gan jau kāda izeja atradīsies. Vienmēr atradās kāda izeja. Vismaz līdz šim vienmēr tas tā bija.
Un tad kādā brīdī viņa domas rimās griezties un griezties pa riņķi, vienkārši tāpat. Viņš sēdēja, neko neredzošām acīm skatījās uz priekšu, un laiks gāja. Viņš dzirdēja pilsētas troksni — mašīnas, kas brauca garām, ļaudis, kas sarunājās mēli mežģījošās šīs zemes idiomās, tranzistoruztvērēju, no kura skanēja ilgu pilnas arābu melodijas. Sienu caurulēs trokšņaini skalojās ūdens. Čīkstēja gultas. Oda pēc izplūdes gāzes, pēc ceptas jēra gaļas un pēc atkritumiem, kas trūdēja pārpildītās tvertnēs. Un pie sienas tikšķēja pulkstenis.