Tas bija savādi. Viņš jutās tā, it kā pēdējās dienās būtu cīnījies cauri viesuļvētrai un nu pēkšņi sasniedzis vēja neskarto viduspunktu. Viss viņā bija kļuvis mierīgs un kluss, viss satraukums bija norimis. Viņš vairs nevarētu pasacīt, cik ilgi bija sēdējis uz gultas vai cik ir pulkstenis, un vai laiks vispār vēl gāja uz priekšu.
Šajā klusumā viņš pēkšņi sevī sadzirdēja klusu balsi, kas smalka, taču neatlaidīga viņā bija skanējusi jau visu laiku, vien nebija spējusi cīnīties pret visu šo drudžaino troksni un rosību. Balsi, kas viņam vienkārši uzdeva kādu jautājumu, ko vajadzēja uzdot jau visu šo laiku.
Soļi gaitenī. Atvērās blakusistabas durvis, tad ienāca Ješua, viens pats. Viņš smaržoja pēc cigaretēm un virtuves izgarojumiem un bija labā omā.
"Vecīt, ko tu sēdi tumsā?" viņš iesaucās un piespieda gaismas slēdzi. "Tu gan kaut ko palaidi garām," viņš skaļi stāstīja, verot ciet logu aizvirtņus. "Ēdiens bija ne vien labs, bet arī bagātīgs, un krodzinieks turklāt vēl arī uzsauca, un vēl tur bija divi, kas spēlēja, viens klavieres un otrs kontrabasu, un kas tas bija par džezu!"
Stcfens uz viņu paskatījās kā ne no šīs pasaules.
"Ješua," viņš lēni un apdomīgi teica, "kas tā bija par sektu, kas to Šahtu izraka? Un, galvenais, kāpēcV
31
Hērods lika palielināt Tempļa kalna areālu ar balsta mūriem, līdz ar to izveidojot plašu terasi. Uz tās tika uzcelts templis, turklāt priekšpagalmi terasveidīgi atradās viens virs otra. Tempļa kalnam apkārt stiepās krāšņi marmora portiki, un divi tilti rietumos savienoja templi ar pilsētu. īstā tempļa priekšā atradās iekšējais pagalms, t.s. Izraēlas pagalms ar 32x32 olekšu lielu altāri, baseinu kristīšanai un ar kautuvi upurējamiem lopiem. Rietumpusē pievienojās sieviešu priekšpagalms; četras stūra telpas bija domātas nazīriešiem un lepras slimniekiem, kā arī malkas un eļļas glabāšanai.
Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons
Judītes tēva zinātniskā darba fotokopiju kaudzīte atradās uz vaskadrānas galdauta, kam grīļīgais virtuves galds bija jāpasargā no izšļakstinātas kafijas, un Judīte uz šiem papīriem skatījās tā, it kā runa būtu par neķītrākajiem materiāliem, kādus vien viņai jebkad nācies redzēt. "Jūs varat iet," viņa noraidoši sacīja. "Manis pēc." Galu galā tas vēl novedīs pie tā, Stcfcns nodomāja. Viņi bija vēlreiz pārskatījuši visus datus — tas nozīmē, ka tos bija pārskatījis Jcšua, jo tic bija rakstīti ebreju valodā —, taču no tiem nebija kļuvis skaidrs, kas bija izracis eju zem Tempļa kalna un kādam nolūkam tā sākotnēji domāta. Lai arī viņš bija uzdūries dažiem jēdzieniem, ar kuriem neko nevarēja iesākt, Jcšua domāja, ka šajā sacerējumā viņa tēvs tajos vispār nav iedziļi nājies. Un, lai arī Mcnezu ģimenē šahta daudzus gadus bija nozīmīga tēma, ne Jcšua, ne Judīte nevarēja atcerēties, vai viņu tēvs tās iespējamos iniciatorus kādreiz vispār būtu pieminējis.
Citiem vārdiem sakot, viņiem bija jāiet un jājautā viņam.
"Es nesaprotu, kā tas var būt tik svarīgi," Judīte dusmīgi turpināja. "Es domāju, eja eksistē, mēs zinām, kur tā sākas un kur beidzas, un sakritības pēc tā beidzas tieši tur, kur Stefens vēlas nokļūt. Tad kāpēc mēs to vienkārši neizmantojam un nepajautājam pēc tam, kuram mums ir jāpateicas?"
"Tā ir tikai maza novirzīšanās no ccļa. Divas stundas, tad mēs atkal būsim šeit. Problēma ar naudu mūs aizkavēs daudz ilgāk."
"Tā nav atbilde."
"Okay. Atbilde ir šāda: man ir sajūta, ka tas ir svarīgi."
"Tev ir sajūta," Judīte ironiski atkārtoja. "Nu, to es saucu par svarīgu iemeslu."
Stefens savilka seju neizdibināmā grimasē un nolēma izlikties nemanām ironiju. Ja viņš viņai nepatika, tā taču galu galā bija viņas darīšana. "Jā," viņš it kā garāmejot atteica, "tā nu tas reiz ir. Vairāk vai mazāk attiecībā uz visu, ko cilvēki dara vai nedara, runa ir par sajūtām."
"Tev taču arī ir tāpat," Ješua pārmeta māsai. "Patiesībā tu tikai tāpēc to neuzskati par nepieciešamu, ka nevēlies akceptēt tēva dzīvesveidu."
Judīte ar tādu sparu nolika uz galda savu kafijas tasi, ka liela gāzma tumšbrūnā šķidruma izšļakstēja un sadalījās uz taukainā galdauta. Stefens ātri pacēla papīrus un nolika tos uz ceturtā, brīvā krēsla.
"Jā," Judīte nikni paskaidroja. "Tieši tā. To es nepieņemu, šo dzīvesveidu. Es nepieņemu to, ka virs savu sievu pēc trīsdesmit gadu kopdzīves tā vienkārši pamet un to vēl nosauc par dievbijību. Es to nekad nepieņemšu."
"Varbūt tu uz to skaties pārāk vienkāršoti," Ješua sacīja. "Varbūt bija kas tāds, kas mūsu vecāku laulībā nesaskanēja, un varbūt viņš mūsu dēļ bija adicis soli, ko patiesībā vajadzēja spert jau daudz agrāk. Padomā par laiku, kad tev bija septiņi vai astoņi gadi, cik bieži viņi…"
"Un kāpēc tad viņš viņai neļauj šķirties? Ja jau viņš viņu ir pametis, tad viņš varētu viņai vismaz dot iespēju sākt jaunu dzīvi. Galu galā viņš pats to ir darījis."
"Tradīcijas liek…"
"Ak tradīcijas! Protams, te nu mums tās ir atkal, tradīcijas. Svētās tradīcijas. Te nu jūs abi esat līdzīgi, tu un tēvs. Jūs jau nepielūdzat Dievu, jūs pielūdzat tradīcijas. Es tev vēlos ko teikt: man tās ir līdz kaklam, tās tavas tradīcijas, kuras nenozīmē neko citu, kā vien to, ka jūs sevi padarāt par to cilvēku vergiem, kuri jau pirms gadu tūkstošiem ir miruši!"
"Tradīcijas ir tās, kas mūs kā tautu gadu tūkstošiem ir saturējušas kopā."
"Ak vai tā ir? Es nodrebu bijībā. Un kādu cenu mēs par to maksājam, tu un es, un katrs mūsu zemē? Tās mūs nospiež kā lāsts, šīs godājamās tradīcijas, tās spiež mūs mūžīgi atcerēties, atcerēties, tik daudz atcerēties, ka mēs aizmirstam paši savu dzīvi. Vai tad tā nav? Cik sena ir Mozus otrā grāmata? Trīstūkstoš gadu? Gluži attapīgi toreiz būs bijuši mūsu senči, kuri četrdesmit gadus bija maldījušies tuksnesī svētās zemes meklējumos. Viņi izlīdzējās ar to, ka būvēja mājokļus no palmu zariem, un, ja vajadzēja, viņi ēda savu maizi neraudzētu, kas toreiz, protams, bija prātīgs problēmas risinājums. Bet no tā laika? No tā laika mums Sukotā jāceļ lapu būdas un Pasā svētkos jāēd neraudzēta maize, vēl arvien pēc trīstūkstoš gadiem, gadu pēc gada, un tā joprojām līdz pat pasaules galam. Kāpēc mums vēl arvien ir jācieš kopā ar cilvēkiem, kuru kauli jau sen ir sabiruši pīšļos? Vai šodien mūsu dzīve ir mazāk vērta? Manai pirmajai automašīnai bija salūzusi bagāžas nodalījuma atslēga, un visu laiku es to nostiprināju ar gumiju. Bet tas taču nenozīmē, ka no šī brīža līdz pat mūžībai ikvienam sava pirmā auto bagāžas nodalījums jānostiprina ar gumiju! Un tieši to ar mums dara mūsu svētās tradīcijas: kāds pašā sākotnē kaut ko ir izdarījis, pats vēl būdams brīvs, — taču visus, kas nāca pēc viņa, viņš ar to ir padarījis par vergiem."
Neomulīgas sajūtas pārņemts, Ješua paskatījās apkārt. Brokastu telpa nebija diez cik pilna, tuvējie galdiņi bija brīvi, taču viņu sarunas pieaugošais skaļums pamazām sāka piesaistīt uzmanību. Viņa apakšžoklis nervozi kustējās šurpu turpu. "Kāpēc tev vienmēr tik nesamērīgi vajag pārspīlēt? Bez robežām, bez… iekšējas sajūtas par to, cik tālu drīkstētu iet?"
Ar kapitulējošu nopūtu Judīte atslīga pret krēsla atzveltni un, galvu noliekusi, skatījās vienā punktā uz galda, it kā visas atbildes būtu atrodamas izbalējušā galdauta ornamentā. "Nu ejiet taču beidzot. Un ļaujiet, ka es palieku šeit un apraudu savas pašas sāpes."