"jā, tieši to mēs arī darīsim." ješua bija nikns, kad viņš piecēlās. Arī Stcfcns piecēlās un jutās neomulīgi par to, ka bija izraisījis šo strīdu.
"Stefen?" Judīte jautāja un paskatījās augšup uz viņu ar skatienu, kurā vīdēja kas līdzīgs ļaunam priekam. "Tu taču vienmēr biji vēlējies uzzināt, kā tas ir — doties ceļojumā laikā. Tad tagad esi labi uzmanīgs."
"Oficiālajā valodas lietojumā," Simons Bārlevs skaidroja, "to vairs nesauc par Raudu mūri, jo raudāšanas laiks ir beidzies. Tagad tas ir Rietumu mūris."
"Labi, manis pēc lai tas ir Rietumu mūris." Džons Kauns paraustīja plecus. "Problēma no tā nemainās."
"Vai tad tā vispār ir problēma?" Bārlevs turpināja. "Jūs šeit nemitīgi radāt visneiedomājamākās hipotēzes, un beigās arvien izrādās, ka domājat — jums jāķeras klāt atkal kādai ebreju svētvietai. Šie secinājumi, ko jūs esat izdarījuši no ieraksta dienasgrāmatā, manuprāt, ja atļauts teikt, nav izpildāmi."
"Godājamais kolēģi," ieskanējās profesora Gutjēra ērģelēm līdzīgais bass, "atļaujiet man šeit iebilst. Manuprāt, Rietumu mūris kā paslēptuve kapsulai ar vēstījumu nākotnei ir ne vien piemērots, bet arī tik saprotams, ka mums vajadzētu kaunēties par to, ka tas mums pašiem jau agrāk nebija ienācis prātā. Vēl jo vairāk tagad, kad esam uzzinājuši, ka tā nav vis bijusi plānota akcija, bet gan brīnumains likteņa pavērsiens, kas nepazīstamo ceļotāju nogādājis pagātnē. Iztēlojieties situāciju, kādā viņš nonācis. Viņam ir videokamera, un viņš sāk filmēt Jēzu. Protams, viņš prāto, kā filmu varētu nogādāt nākotnē. Mēs zinām, ka viņš ir apskatījis dažādas vēsturiskas Izraēlas vietas. Vai nav pašsaprotami pieņemt, ka viņš, pirms apmeklēja tādu drīzāk otršķirīgu apskates objektu kā Betšearimas nckropoli, jau sen bija ieradies Jeruzalemē? Un ja tā, tad viņš, bez šaubām, arī tur bija filmējis — citiem vārdiem, savas kameras videomonitorā viņš var precīzi redzēt, kāds reiz izskatīsies Rietumu mūris, tā teikt, izmeklēt īsto akmeni."
"Un tad?" iebilda Bārlcvs. "Kā viņš varēja kameru paslēpt mūri?"
"Maskējies kā viens no tempļa celtniekiem. To viņš būtu varējis darīt, agrākais, pēc Jēzus krustā sišanas, tātad trīsdesmitajā gadā. Šajā laikā templis jau sen bija pabeigts. Pats templis un tā pamata mūri jau bija ierīkoti, kad mira ķēniņš Hērods, un tas bija ceturtajā gadā pirms Kristus."
"No Jozcfa Flāvija rakstiem ir zināms, ka darbi pie Tempļa celtniecības ilga līdz sacelšanās sākumam pret romiešiem sešdesmit sestajā gadā. Mums jāņem vērā, ka nepārtraukti visu šo laiku noritēja tempļa uzlabošanas un pārbūves darbi."
"Un tad viņam vēl arvien būtu bijusi problēma piekļūt masīvajiem akmens kvadriem, kas atradās divdesmit metru augstumā." Izrakumu darbu vadītāja vietnieks paskatījās uz klātesošajiem, viņa skatiens visilgāk kavējās pie Kauna. "Vai nav tiesa? Šodien brīvi pieejamais Rietumu mūra posms ir pats augšējais gals, aptuveni vēl divdesmit metru atrodas zem zemes."
"Tas nozīmētu to, ka kameru viņš ir paslēpis vienā no augšējiem kvadriem," Kauns vēsi secināja. "Tie bija pieejami no augšas."
Bārlevs pacēla galvu. "Un? Ko jūs gribat darīt? Rietumu mūris ir svētvieta, un turklāt vēl pamatīgi apsargāta. Pat ja precīzi zinātu, kurā kvadrātā kamera atrodas, jūs to nevarētu dabūt ārā."
"Ko viņa ar to bija domājusi?" jautāja Stefens, kad Ješua pēc viņa norādījumiem vadīja mašīnu cauri pilsētas satiksmei.
"Mans tēvs dzīvo Meašearimā," Ješua paskaidroja, un izklausījās, it kā viņš justos neomulīgi. "Tas ir stingri ortodoksālo jūdu kvartāls."
Viņi brauca pa vienu no izvcdccļiem ziemeļrietumu virzienā, kamēr Ješua deva norādījumu meklēt stāvvietu. Tad viņi kādu gabalu gāja uz priekšu pa galveno ielu un beidzot iegriezās šaurā sānu ieliņā.
Stefens nespēja ticēt savām acīm. Ja viņš nezinātu, ka viņi atrodas Jeruzalemē, ebreju valsts pašā vidū, tad viņš domātu, ka ir nokļuvis geto, kurā kāda apspiedēja valsts piespiedu kārtā cilvēka necienīgos apstāk los ieslodzījusi kādu sev nevēlamu iedzīvotāju daļu. Viņi gāja cauri nospiedoši šaurām, mulsinoši līkumotām ieliņām, kas bija sautētu kāpostu smaržas un ļaužu pilnas — melnās drānās tērpti, bārdaini vīrieši un sievietes, kuras, neraugoties uz solīto karsto dienu, tik rūpīgi bija ieģērbušās noplukušās kleitās, it kā būtu gaidāma ziema. Tādi varēja izskatīties geto deviņpadsmitajā gadsimtā Austrumeiropā, taču šis nebija muzejs, šis nebija agrāko laiku apspiešanas skatuvisks atveidojums, bet gan drausmīga īstenība.
Ik uz soļa viņi redzēja lielas, aprūsējušas izkārtnes, uz kurām angļu un ebreju valodā bija lasāmi brīdinoši saukļi: Jūdu meita! Tora uzliek tev pienākumu ģērbties tikumīgi — vai: Mēs neciešam amorāli ģērbušos garāmgājējus. Viņi sastapās ar aizdomu pilniem, noraidošiem skatieniem.
Ješua viņu vadīja cauri nomācošam labirintam, kurā bija neapgaismotas mājas ar šaurām ieejām un neērtiem ickšpagalmiem. Dažas ieliņas bija pārjumtas ar skārdu, kas, rūsas saēsts, atstāja iespaidu, ka kuru katru brīdi varētu nogāzties un krītot kādu nosist. No daudziem dzelzs logu slēģiem un durvīm lobījās vecā, nodilusi krāsa.
Stcfens redzēja neskaitāmus bērnus. Cieši cits citam blakus tie mēmi un bikli pieķērās katrs savai mātei pie svārkiem, kad viņi, abi svešinieki, gāja garām, un noskatījās viņos ar bezgalīgi dziļām, skumjām acīm. Mātes, no kurām daudzas jau atkal bija gaidībās, nožēlojami stiepa iepirkumus vai veļu, ko viņas izkāra uz bezgalīgi krustām šķērsām izvilktajām auklām. Lielākajiem zēniem kājās bija īsas, melnas bikses un garas zeķes, bālām sejām tie stāvēja malu malās un izskatījās kā noguruši veci vecīši. Bērnu čalas skanēja tikai no dažiem drūmiem logiem, aiz kuriem, kā Ješua pusbalsī paskaidroja, notika Toras skolas nodarbības, un patiešām — tās nebija tikai rotaļājošos bērnu balsis, tās bija balsis, kas kori lasīja Svētos Rakstus.
Pa ieliņām, kājas vilkdami, salīkuši gāja veci vīri, tīkliņā nesdami pāris apelsīnu vai maizes klaipiņu; tiem bija gleznainas baltas un pinkainas bārdas, mugurā melni, biezi mēteļi, un no tiem nāca neaprakstāma ķer meņa smaka: šķiet, ka tikumīgā apģērba bauslis nepieprasīja tikumīgo apģērbu arī regulāri mazgāt. Nežēlīgi šausminošs Stcfenam šķita jaunu vīriešu izskats, kurus viņi satika ceļā. Vispirms uzmanība krita uz viņu dīvainajām drānām, garajiem, melnajiem kaftāniem un platmaļu hūtēm, no kuru apakšas nokarājās garas pinkas. Taču daudzi bija ģērbušies parastā melnā uzvalkā ar džemperi zem žaketes, būti galvā, seju aizslēpuši .11/ kuplas, mežonīgas bārdas, — taču aiz biezajiem briļļu stikliem viņu aeis mirgoja tikpat nepielūdzami. Tiem, kuri vēl nevarēja paslēpties aiz bibliski svētas bārdas, sejā bija īgna, raudulīga izteiksme, un zem viņu vaskoti spīdīgās sejas ādas asinis šķita esam aukstākas un plūstam lēnāk, nekā bija nolikusi daba. Bija tāda sajūta, it kā šajās ielās visi būtu izlēmuši kļūt paši sev par apsmieklu un turklāt vēl pacentušies savu apkārtni izveidot tādu, lai viņiem neviens nekad nevarētu pārmest, ka viņi ir priecājušies par dzīvi.
"Vai esi pārliecināts, ka tavs tēvs ir mājās?" vStefens jautāja neapzināti klusinātā balsī.
Ješua pamāja. "Viņš nekad nekur neiet."
Viņi nonāca kādā salīdzinoši tukšā laukumā, kurš sākotnēji bijis bruģēts ar baltiem akmeņiem, bet vēlāk vairākkārt ticis pielabots ar betonu. Nebeidzami metri veļas auklas stiepās tam pāri, un vesela rinda uz auklas izkārtu puķainu sieviešu apakšbikšu puritāniskās morāles atmosfērā, ko šķita izstarojam Meašearima, izskatījās gandrīz nepiedienīgi.