Pie dažiem namiem bija it kā pagaidu, taču pēc izskata jau pietiekami vecas piebūves no vairāk vai mazāk neveikli sanaglotiem dēļiem, kas deva savu daļu graustu rajona iespaida radīšanā. Vēl arvien stipri oda pēc kāpostiem un etiķa, piedegušā piena un pēc simta citu lietu, ko Stcfens nemaz tā īsti nevēlējās identificēt. Viņš sekoja Ješua, kurš mērķtiecīgi devās kādu kāpņu virzienā, kuras starp divām dēļu būvēm veda augšup uz galeriju, kas visa laukuma platumā savienoja vairākas šaurās, pussagruvušās mājas un ļāva piekļūt to augšējiem stāviem. Viss, kas bija pārņemts no gadsimta jaunākajiem sasniegumiem, bija pievienots vēlāk — ūdensvads, strāvas kabelis un notekcaurule, tas viss stiepās gar ārsienām, metot dēkainus līkumus ap logiem un durvīm.
Viņi iegāja tumšā gaitenī. Ješua pieklauvēja pie šaurām, gandrīz nepamanāmām durvīm. Iekšpusē bija dzirdama kāda balss. Viņš nospieda rokturi un atgrūda vaļā durvis, kuras, tikai pieliekot spēku, neciešami čīkstēdamas, atvērās.
5/6
Telpa aiz durvīm arī slīga tumsā, vienīgi uz galda vārga spuldze abažūrā apgaismoja grāmatu un roku, kas to turēja atvērtu. Visam citam bija jaušamas tikai aprises — gulta, skapis, vairāk nekā. Vienīgais logs, rcstots un ne lielāks par dvieli, atradās nepieejamā augstumā.
Ješua kaut ko teica ebreju valodā.
Skaļa, nelaipna balss viņam atbildēja angliski. "Cik bieži man tev vēl būs jāsaka, ka šos vārdus es saku vairs tikai dievkalpojumā? Runā ar mani angliski vai arī iemācies jidišu!"
Eizenharts vēroja Kaunu. Viņš sēdēja, rokas rāmi sakrustojis, šķietam pats miers, un izskatījās, it kā viņš sekotu profesora Gutjēra un Simona Bārleva diskusijai. Taču viņa pirksti nemierīgi bungoja pa otras rokas elkoni un acis domīgi vērās tālumā.
"Kur palika Robcrtsa un Marti nē materiāli?" viņš bez aplinkiem iejautājās.
Visi uz viņu paskatījās. Neviens nebija sapratis jautājumu.
"Sonārtomogrāfs," miljonārs piepalīdzēja. "Tempļa kalna izmeklējumi."
Profesors Vilfords-Smits ieklepojās. "Ja atmiņa mani neviļ, mape atrodas pie citām lietām tējas virtuvē."
Kauns deva zīmi Raienam. ViņŠ paklausīgi devās uz nelielo virtuvīti, kas atradās blakus apspriežu telpai, tūliņ pat atgriezās ar biezu mapi un nolika to Kaunam priekšā.
Debates nu bija pārtrauktas. Visi saspringti sekoja, kā Kauns pārskata lapās. Beidzot viņš izņēma un skatījās pret gaismu kādu kodoskopa foliju, izsaucās: "Ha!" — ieslēdza projektoru un uzlika uz tā foliju.
"Varbūt mums tomēr vajadzēja ļaut doktoram Robcrtsam izrunāties," viņš noteica, it kā tas būtu bijis kolektīvi pieņemts lēmums — pārtraukt zinātnieka sagatavoto priekšlasījumu. "Šeit — kas tas ir? Šī taču ir eja, kas iet tieši aiz Raudu mūra, vai ne?"
"Aiz Rietumu mūra," Bārlevs automātiski izlaboja.
"Manis pēc. Un tomēr tā ir eja."
"Hmm." Izraēlas arheologs noliecās pār zīmējumu, kas atradās uz kodoskopa. "Taču tas nesaskan. Ir gan kāda eja aiz Tempļa mūra lielumu daļas, bet tā ved no Vilsona loka uz ziemeļiem — un ne aiz mūra svētītās daļas."
"Šis zīmējums balstās uz sonārtomogrāfa mērījumiem," Kauns iebilda. "Tas nozīmē, ka šī eja neapšaubāmi eksistē. Spriežot pēc tā, ko sakāt jūs, mums jāpieņem, ka tā vienkārši līdz šim vēl nav tikusi atklāta."
Bārlevs berzēja zodu. Profesors Vilfords-Smits nostājās viņam blakus un arī sāka pētīt zīmējumu uz folijas, it kā ar to, ka zīmējums bija redzams uz sienas, būtu par maz. Kopīgi viņi identificēja līnijas un melnos laukumus, ik pa brīdim čukstus cits citam sakot vietu nosaukumus, kā Babesilsileba, Zālamana staļļi vai trīsdesmit sestā cisterna.
"Pilnīgi iespējams," beidzot sacīja profesors Vilfords-Smits. "Runa patiešām varētu būt par kādu līdz šim vēl neatklātu eju vai šahtu."
"Ahā," Kauns triumfējoši iesaucās. "Izlabojiet, ko saku, ja es kļūdos — bet vai šī eja mums nesniedz atbildi uz diviem jautājumiem vienlaikus? Pirmkārt, uz jautājumu, kā ceļotājs laikā kameru nogādājis slēptuvē." Viņš pavērās apkārt, it kā gaidītu aplausus. "Un, otrkārt, uz jautājumu, kur kamera atrodas patlaban."
Tā kā citas iespējas nebija, viņi sēdēja uz gultas. Krēsls, uz kura sēdēja Ješua tēvs, istabā bija vienīgais. Ļoti iespējams, ka tas pat bija ērtāks nekā cietā gulta un tās nelīdzenais, kunkuļainais matracis.
Pamazām acis aprada ar krēslaino telpu. Stefens mēģināja saskatīt, kāds izskatās vīrs, kurš vēl arvien nepakustēdamies sēdēja pie spuldzes apgaismotā galda ar grāmatu rokā. Viņš redzēja masīvu, salīkušu tēlu ar bezmaz vai patriarhālu bārdu, kāda būtu darījusi godu Bībeles pravietim, un šis tēls vēl joprojām turēja grāmatu atvērtu un bez komentāriem klausījās Ješua paskaidrojumos. Vecajam vīram slīpi aiz muguras viņš ieraudzīja zemu plauktu, uz kura stāvēja ūdens bļoda un karafe. Uz naktsgaldiņa, kuram blakus Stefens sēdēja, gulēja drupans gabaliņš maizes. Citādi mazā istabiņa bija tik trūcīga un kaila, kādas šajos laikos nebija pat cietuma kameras, — ne paklāja, ne gleznu, nekādu personisku lietu.
"Tātad eja," balss pēc brīža nomurmināja, kad Ješua bija beidzis. "Kāpēc jūs interesē šī eja?"
"Mēs vēlamies tai izpeldēt cauri," teica Stefens. Bija pienācis laiks iesaistīties sarunā.
"Izpeldēt cauri? Atmetiet šo domu. Tas jau reiz ir mēģināts; tas ir pārāk sarežģīti."
"Kopš tā laika ir pagājuši divdesmit pieci gadi," Stefens atteica, "un tehnika pa šo laiku ir attīstījusies. Ar šodienas aprīkojumu tas ir daudz vieglāk nekā toreiz. Tas ir tikai jādara."
Klusums. Tad nosvērti: "Nu labi. Tad dariet to."
Stefens paliecās uz priekšu un neapzināti salika rokas. "Patiesībā mēs šeit esam kāda cita iemesla dēļ. Mēs izlasījām jūsu tūkstoš deviņi simti sešdesmit septītā gada darbu — precīzāk sakot, to izlasīja Jcšua, es nezinu ebreju valodu —, kurā jūs izklāstāt ejas vēsturi un iespējamo novietojumu. Taču jūs neko neesat minējis par to, kurš šo eju ir racis un kādā nolūkā."
"Vai man to vajadzētu zināt?"
"Tēvs, tu to zini," Jcšua nepacietīgi atgādināja. "Es atceros, ka tu man to reiz skaidroji, kad es biju vēl mazs. Tikai es vairs nezinu, ko tu man skaidroji."
Palsajā gaismas aplī, ko uz galda meta spuldze, roka palaida vaļā grāmatu, rūpīgi to aizvēra un nolika malā. "Tic visi ir seni stāsti. Esmu ar šo eju sagandējis visu savu dzīvi, iztērējis savus spēkus ietiepīgā cīņā pret zinātnisko iestādi… Šodien tā mani vairs neinteresē. Manis dēļ tas arī varētu būt Hiskijas tuneļa kanāls, manis pēc."
"Tēvs, tu teici, tā bija kāda sekta, kas raka šo šahtu. Kas tā bija par sektu?"
"To visu es reiz zināju, taču tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Kaut kādās grāmatās tas bija rakstīts, bet tās visas es esmu izdalījis."
"Bet kam gan citam lai mēs par to jautājam, ja ne tev? Tu esi vienīgais, kurš to zina."
"Un es to esmu aizmirsis. Es lasu vairs tikai Bībeli un domāju vairs tikai par nāvi, un nu ierodies tu un pieprasi, lai es atceros. Es jau ar pūlēm atceros, ka esi mans dēls, nemaz nerunājot par eju."
Telpā izplatījās saspringts, satraukts klusums, it kā kāds no viņiem būtu aizturējis elpu. Stefens gandrīz izbijās, kad Ješua viņam blakus pēk šņi dziļi ievilka elpu un tad aizžņaugtā balsī nočukstēja: "Tēvs, lūdzuV
Nekas nenotika. Tā viņi sēdēja, ārpusē bija dzirdamas balsis, tālas un nesaprotamas, un, lai gan bija karsta, gaiša, saules pilna diena, viņi sēdēja lumsā un gaidīja, lai arī nekas nenotika. Stefenu sāka urdīt jautājums, vai Ješua tēvs, krēslā sēdēdams, pēkšņi nav nomiris un viņi to nav pamanījuši.