Arturs Klarks JUPITERS PIECI
Profesors Forsters bija tāds sīkulis, ka viņam vajadzēja pagatavot speciālu kosmosa skafandru. Taču, kā bieži mēdz būt, mazais augums pārpārēm tika aizstāts ar kūsājošu enerģiju un degsmi. Kad es iepazinos ar profesoru, viņš jau divdesmit gadu bija cīnījies par sava sapņa realizēšanu. Vēl vairāk — Forsters bija pratis pārliecināt daudzus jo daudzus lietišķus aprēķina cilvēkus, Vispasaules padomes deputātus un zinātnisko trestu vadītājus, lai tie finansē viņa projektu un ekipē viņam kuģi. Pēc tam nāca vēl ne mazums ievērības cienīgu notikumu, bet to es joprojām uzskatu par profesora pašu apbrīnojamāko panākumu…
«Arnolds Toinbijs» startēja no Zemes ar septiņiem cilvēkiem komandā. Kopā ar profesoru un viņa galveno palīgu Čārlzu Eštonu ekspedīcijas sastāvā ietilpa parastā trijotne — pilots, stūrmanis un inženieris — un divi aspiranti, Bills Houkinss un es. Mēs ar Billu vēl ne reizi nebijām lidojuši kosmosā, un mums viss šķita tik aizraujošs, ka nepavisam neuztraucāmies, vai pagūsim atgriezties uz Zemes līdz nākamā semestra sākumam. Starp citu, arī mūsu zinātniskais vadītājs acīmredzot neuztraucās par to. Raksturojumi, ko viņš mums izsniedza, bija visai divdomīgi, bet, tā kā cilvēkus, kuri jel ko sajēgtu no marsiešu rakstības, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem (atvainojiet par nodeldētu frāzi), mūs pieņēma.
Mēs lidojām uz Jupiteru, nevis uz Marsu, tādēļ nebija īsti skaidrs, kāds tam sakars ar marsiešu raķ- stību. Taču mēs šo to zinājām par profesora teoriju un izteicām visai atjautīgus minējumus. Tie apstiprinājās — daļēji — mūsu lidojuma desmitajā dienā.
Kad, profesora aicināti, ieradāmies viņa kabīnē, viņš sagaidīja mūs ar vērtējošu skatienu. Pat pilnīgā bezsvara stāvoklī, kad mēs ķērāmies pie visa, kas vien gadījās pa rokai, un atgādinājām peldošas aļģes, profesors Forsters vienmēr prata saglabāt cieņu. Viņš palūkojās uz Billu, uz mani, tad atkal uz Billu, un man likās (protams, es varēju maldīties), ka viņš domā: «Par ko gan man tāda sodība?» Sekoja dziļa nopūta, kas acīm redzami nozīmēja: «Tagad tikpat jau par vēlu, neko darīt», un profesors sāka runāt — lēni, pacietīgi, kā vienmēr, kad viņš kaut ko skaidro. Vismaz ar mums viņš parasti runā tādā tonī. Tiesa, man tikko ienāca prātā, ka… labi, nenovirzīsimies.
— Līdz šim, — viņš sāka, — man vienkārši nav bijis laika pastāstīt jums par mūsu ekspedīcijas mērķi. Bet varbūt jūs jau nojaušat?
— Man šķiet, ka esmu nojautis, — atteica Bills.
— Tad paklausīsimies. — Profesora acīs pazibēja diaiska uguntiņa.
Gribēju Billu atturēt, taču — vai esat pamēģinājuši kādam iespert, atrodoties bezsvara stāvoklī?
— Jūs meklējat pierādījumus… tas ir, papildu pierādījumus, savai teorijai par ārpuszemes kultūru difūziju.
— Bet kā jūs domājat, kādēļ es meklēju tos uz Jupitera?
— īsti nezinu, bet man liekas, ka jūs cerat kaut ko atrast uz viena no tā pavadoņiem…
— Lieliski, Bili, lieliski. Ir pazīstami piecpadsmit Jupitera pavadoņi, turklāt to kopīgā platība aptuveni ir vienāda ar pusi Zemes virsmas. Kur jūs sāktu meklējumus, ja jums dotu vienu divas nedēļas laika? Man būtu ļoti interesanti to dzirdēt.
Bills nedroši pavērās profesorā, it kā būtu saklausījis sarkasmu.
— Neesmu visai stiprs astronomijā, — viņš sacīja, — bet šķiet, ka šo piecpadsmit pavadoņu vidū ir četri lieli mēneši. Es sāktu ar tiem.
— Jūsu zināšanai, katrs šis mēnesis — Jo, Eiropa, Ganimēds un Kalisto — lieluma ziņā ir vienāds ar Āfriku. Vai jūs sāktu tos pārmeklēt alfabēta kārtībā?
— Nē, — Bills tūlīt attrauca. — Es sāktu ar to, kas vistuvāk planētai.
— Liekas, nav vairak vērts veltīgi tērēt laiku, pētot jūsu spējas loģiski spriest. — Profesors nopūtās, viņš acīm redzami nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt jau sagatavotu runu. — Turklāt jūs dziļi maldāties. Lielie pavadoņi mums bijuši nebijuši. Tie sen nofotografēti, bet daļa to virsmas izpētīta tieši uz vietas. Arheologam tur nav nekā interesanta. Turpretī mēs ar jums lidojam uz objektu, kuru vēl neviens nav pētījis.
— Vai patiesi uz Jupiteru? — es pārsteigumā iesaucos.
— Ko jūs, kādēļ tādas galējības! Bet mēs būsim tam tik tuvu, kā vēl neviens nav bijis.
Viņš brīdi klusēja.
— Kā zināms — starp citu, jums tas diezin vai ir zināms —, ceļot no Jupitera viena pavadoņa uz otru ir gandrīz tikpat grūti kā no planētas uz planētu, kaut gan attālumi ir daudz mazāki. Tas izskaidrojams ar Jupitera ārkārtīgi spēcīgo gravitācijas lauku, kura iespaidā pavadoņi riņķo ap to pārsteidzoši ātri. Planētai tuvākais pavadonis kustas gandrīz ar tādu pašu ātrumu kā Zeme, un, lai nokļūtu uz tā no Ganimēda, vajadzīgs apmēram tikpat daudz degvielas, cik maršrutam Zeme—Venēra, kaut gan lidojums ilgst tikai pusotras dienas. Un tieši šo lidojumu mēs arī veiksim. Neviens pirms mums nav devies uz turieni, nebija ar ko attaisnot tik lielus izdevumus. Jupitera Pieci diametrs ir tikai ap trīsdesmit kilometru, un nekā interesanta no tā negaidīja. Nokļūt uz ārējiem pavadoņiem ir daudz vieglāk, un tomēr uz dažiem vēl ne reizi neviens nav nolaidies — kāda jēga velti tērēt degvielu!
— Kādēļ tad mēs to tērējam? — es nepacietīgi pārtraucu viņu.
Es uzskatīju, ka no profesora ieceres nekas neiznāks, taču par to sevišķi neraizējos: būtu tikai interesanti un ne pārāk bīstami.
Laikam jāatzīstas (bet, starp citu, nezin vai ir vērts? Citi par to taču cieš klusu!), ka tai laikā es absolūti neticēju profesora Forstera teorijai. Protams, es sapratu, ka viņš ir lielisks savas nozares speciālists, tomēr visam ir robežas, un viņa fantastiskākās idejas man šķita absurdas. Nē, patiesi, liecības bija tik nedrošas, bet secinājumi tik revolucionāri, ka gribot negribot jāsāk šaubīties.
Varbūt jūs vēl atceraties, cik pārsteigta bija pasaule, kad pirmā ekspedīcija uz Marsa atklāja ne vienas, bet divu seno civilizāciju pēdas. Abas gan sasniegušas augstu attīstības pakāpi, bet pirms vairāk nekā pieciem miljoniem gadu gājušas bojā. Bojā ejas cēloni pagaidām nav izdevies noskaidrot. Katrā ziņā tās nav iznīcinājis karš, tādēļ ka abas civilizācijas veiksmīgi koeksistējušas. Vienas tautas pārstāvji bioloģiski atgādinājuši kukaiņus, bet otras pārstāvji bijuši līdzīgi rāpuļiem. Marsa aborigēni acīmredzot bijuši kukaiņi. Reptiļcilvēki (viņu civilizāciju parasti sauc par «X kultūru») nonākuši uz planētas vēlāk.
Tā vismaz uzskatīja profesors Forsters. Skaidri ir zināms, ka viņi apguvuši kosmisko lidojumu noslēpumu, — viņu krustveida pilsētu drupas tika atklātas tieši uz Merkurija. Pēc Forstera domām, reptiļcilvēki centušies apgūt visas mazās planētas; Zeme un Venēra viņiem nav derējušas lielā pievilkšanas spēka dēļ. Profesoru mazliet apbēdināja tas, ka uz Mēness neatrada nekādu «X kultūras» pēdu, bet viņš bija pārliecināts, ka tās atradīs.
Pēc vispārpieņemtās teorijas, «X kultūra» vispirms radusies uz kādas mazas planētas vai uz pavadoņa. Reptiļcilvēki nodibinājuši mierīgu kontaktu ar marsiešiem — tai laikā vienīgajām, izņemot viņus, saprātīgajām būtnēm Saules sistēmā —, bet pēc tam viņu civilizācija gājusi bojā vienlaikus ar marsiešu civilizāciju. Taču profesors Forsters izteica daudz drosmīgāku hipotēzi. Viņš nešaubījās, ka «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā no starpzvaigžņu telpas, un viņu kaitināja tas, ka neviens, izņemot viņu pašu, netic šai teorijai; starp citu, tik ļoti nemaz nekaitināja, jo profesors pieder pie tiem cilvēkiem, kas jūtas laimīgi tikai tad, kad atrodas mazākumā.