Klausīdamies profesora stāstījumu par viņa plānu, es iluminatorā vēroju Jupiteru. Tas bija krāšņs skats. Lūk, ekvatoriālās mākoņu joslas, bet tur, līdzās planētai, gluži kā mazas zvaigznītes — trīs pavadoņi. Kurš no tiem ir Ganimēds, pirmā piestātne mūsu ceļā?
— Ja Džeks pagodinās mūs ar savu uzmanību, — profesors turpināja, — es paskaidrošu, kādēļ esam devušies tik tālā ceļā. Jūs zināt, ka pagājušajā gadā es diezgan daudz rakņājos pa drupām Merkurija krēslas zonā. Iespējams, ka jums pazīstams referāts, kuru es par šo jautājumu nolasīju Londonas ekonomikas institūtā. Varbūt pat jūs paši sēdējāt auditorijā. Man nāk prātā, ka pēdējās rindās bija kaut kāds troksnis … Nu redziet, toreiz es noklusēju, ka esmu atradis uz Merkurija svarīgu atslēgu «X kultūras» izcelsmes atminējumam. Jā, jā, es neko neteicu, lai cik kārdinoši arī bija sadot pretī tādiem cietpauriem kā doktors Hotons, kas centās mani pavilkt uz zoba. Es taču nevarēju riskēt, ka tur nokļūs kāds cits, pirms es būtu noorganizējis ekspedīciju.
Manu atradumu vidū bija labi saglabājies bareljefs, kurā attēlota Saules sistēma. Protams, tas nav
pirmais šāda veida atklājums — kā jūs zināt, astronomijas motīvi bieži sastopami arī pašā marsiešu un «X kultūras» mākslā. Taču šeit līdzās vairākam planētām, ieskaitot Marsu un Merkuriju, bija ievilktas nesaprotamas zīmes. Manuprāt, šiem simboliem ir kaut kāds sakars ar «X kultūru». Un, kas visinteresantākais, nezin kādēļ sevišķa uzmanība pievērsta mazajam Jupiteram Pieci, kas ir gandrīz vai pats neievērojamākais Jupitera pavadonis. Esmu pārliecināts, ka tieši tur var atrast atslēgu visai «X kultūras» problēmai, — lūk, tādēļ es arī lidoju turp.
Atceros, toreiz profesora stāsts ne mani, ne Billu sevišķi neietekmēja. Pieņemsim, ka «X kultūras» pārstāvji kādu laiku ir mituši uz «Piecnieka» un kaut kāda iemesla dēļ varbūt pat atstājuši tur savus darinājumus. Protams, būtu jau interesanti tos atrakt, bet diez vai tie būs tik nozīmīgi, kā profesors domā. Forsters droši vien jutās vīlies, ka mēs izrādām tik maz sajūsmas. Bet viņš pats bija vainīgs, tādēļ ka — mēs drīz vien par to pārliecinājāmies — vēl joprojām kaut ko slēpa no mums.
Apmēram pēc nedēļas mēs izkāpām uz Ganimēda, kas ir Jupitera vislielākais pavadonis un vienīgais, uz kura atrodas pastāvīga bāze — observatorija un ģeofiziskā stacija ar pussimta līdzstrādnieku. Viņi visi priecājās par viesiem, bet mēs ilgi neuzkavējāmies, tikai iepildījām degvielu; profesors nevarēja vien sagaidīt, kad lidosim tālāk. Dabiski, visi sāka interesēties, kādēļ mēs dodamies tieši uz «Piecnieku», taču Forsters klusēja, bet mēs neuzdrošinājāmies bilst ne vārda — viņš nenolaida no mums acu.
Ganimēds, starp citu, ir ļoti interesanta vieta, un atpakaļceļā mums izdevās iepazīties ar šo pavadoni tuvāk. Taču par to es apsolīju rakstu citam žurnālam, tā ka šeit daudz nerunāšu. (Pacentieties nepalaist garām «Nacionālā Astrogrāfijas Žurnāla» kārtējo numuru.)
Lēciens no Ganimēda uz «Piecnieku» ilga mazliet vairāk nekā pusotras dienas. Bija diezgan baisi vērot, kā Jupiters stundu no stundas aug, draudēdams aizēnot visas debesis. Es maz ko sajēdzu no astronomijas, taču mani neatstāja doma par drausmīgo gravitācijas lauku, kurā mēs kritām. Vai maz kas var gadīties! Teiksim, izbeigsies degviela, un mēs nespēsim vairs atgriezties uz Ganimēda, varbūt pat nokritīsim uz Jupitera.
Gribētos aprakstīt šo vareno ainu: mūsu priekšā rotējoša kolosāla bumba, apjozta niknu vētru joslām . . . Atklāti sakot, es pat mēģināju to darīt, taču mani draugi literāti, kas bija lasījuši manuskriptu, ieteica šo vietu izmest. (Viņi sadeva man vēl milzum daudz padomu, kurus es nolēmu neņemt par pilnu, citādi šis stāsts vispār nebūtu ieraudzījis dienas gaismu.)
Par laimi, tagad ir publicēts tik daudz krāsainu Jupitera «portretu», ka jūs katrā ziņā esat tos Skatījuši. Iespējams, jums būs pagadījies arī tas uzņēmums, kas bija mūsu nepatikšanu cēlonis. (Turpmāk jums viss kļūs skaidrs.)
Beidzot Jupiters pārstāja augt; mēs iegājām «Piecnieka» orbītā, un šķita — tūlīt panāksim sīko mēnesi, kas lielā ātrumā riņķoja ap savu planētu. Mēs visi iespiedāmies komandkabīnē, lai pēc iespējas ātrāk ieraudzītu mērķi, ■— vismaz visi, kam pietika vietas. Mēs ar Billu stāvējām pie ieejas, cenzdamies jel ko saskatīt pāri citu galvām. King- slijs Sirls, mūsu pilots, nesatricināms kā vienmēr,
bija atlaidies savā sēdeklī, inženieris Ēriks Fultons domīgi kodīja ūsas, skatīdamies uz degvielas līmeņrādi, bet Tonijs Grūvss būrās savās tabulās.
Profesors bija gluži kā pieaudzis pie teleperiskopa okulāra. Pēkšņi viņš nodrebēja un pārsteigumā klusi iesaucās. Pēc tam klusēdams pamāja Sirlam un palaida viņu savā vietā. Tā pati aina. Pēc Sirla nāca Fultons. Kad nodrebēja arī Grūvss, mums bija diezgan, mēs aizspraucāmies līdz okulāram un pēc īsas cīņas ieguvām to.
Nezinu, ko īsti biju cerējis ieraudzīt, taču katrā ziņā es jutos vīlies. Izplatījumā mūsu priekšā peldēja nepilns mēness, tā nakts sektors bija tikko saskatāms Jupitera atstarotajā gaismā. Un viss.
Bet te manas acis, kā tas mēdz būt, kad pietiekami ilgi lūkojies teleskopā, sāka atšķirt detaļas. Pavadoņa virsmu klāja smalkas līnijas, kas krustojās cita ar citu, un pēkšņi es uztvēru tajās zināmu likumsakarību. Jā, jā, šīs līnijas veidoja ģeometriski pareizu tīklu, tieši tāpat kā paralēles un meridiāni uz Zemes globusa. Acīmredzot arī es biju izbrīnā iesvilpies, tādēļ ka Bills pastūma mani nost un pats pieplaka pie okulāra.
Cik pašapmierināts izskatījās profesors Forsters, kad mēs apbērām viņu jautājumiem!
— Protams, — viņš skaidroja, — man tas nav tāds pārsteigums kā jums. Bez bareljefa, kuru atradu uz Merkurija, man bija vēl citi fakti. Ganimēda observatorijā strādā kāds mans draugs. Es atklāju viņam savu noslēpumu, un pēdējās nedēļās viņš pamatīgi pastrādāja manā labā. Nezinātājs būtu brīnījies, cik maz observatorija nodarbojas ar pavadoņiem. Visspēcīgākās ierīces bija pagrieztas pret ārpusgalaktikas miglājiem, bet pārējās — pret Jupiteru un tikai pret Jupiteru.
Kas attiecas uz «Piecnieku», tad observatorijas līdzstrādnieki bija izmērījuši tā diametru un izdarījuši vairākus vispārējus uzņēmumus, un ar to viss arī beidzās. Uzņēmumi nebija iznākuši pietiekami skaidri un neparādīja līnijas, kuras mēs ar jums tikko redzējām, citādi, protams, ar šo jautājumu būtu nodarbojušies agrāk. Man tikai vajadzēja palūgt savu draugu Loutonu, lai pret «Piecnieku» pagriež simt centimetru reflektoru, un viņš tās uzreiz pamanīja. Bez tam viņš minēja vēl kādu faktu, kuram jau sen būtu vajadzējis pievērst uzmanību. «Piecnieka» diametrs ir tikai trīsdesmit kilometru, bet spožums nepavisam neatbilst tik maziem izmēriem. Ja salīdzina tā atstarošanas spēju jeb aldeb . .. al…
— Albedo! >
— Paldies, Tonij … Ja salīdzina tā albedo ar citu mēnešu albedo, izrādās, ka tas atstaro gaismu daudz labāk par pārējiem. Atstaro kā pulēts metāls, nevis kā kalnu ieži.
— Vai re, kā! — es izsaucos. — «X kultūras» tauta pārklājusi «Piecnieku» ar ārējo apvalku! Ar kaut ko līdzīgu kupoliem, kādi bija uz Merkurija, tikai daudz lielāku.
Profesors pavērās manī ar neslēptu līdzjūtību.
— Un vēl jūs nevarat iedomāties! — viņš teica.
Manuprāt, tas nebija īsti taisnīgi no viņa puses.