— Vai zināt, Džek, — viņa teica (liekas, nākamajā dienā pēc tam, kad Meizs bija atnācis apskatīt statuju), — jums jāatved šī skulptūra uz Zemi. Iedomājieties tikai, kas tā būs par sensāciju!
Es nopūtos.
— Profesors jau labprāt to darītu, taču statuja sver ne mazāk par tonnu. Nepietiks degvielas. Tai nāksies vien pagaidīt līdz nākamajai reizei.
Merienas sejā atspoguļojās izbrīns.
— Bet šeit taču priekšmetiem nav .svara, — viņa iebilda,
— Tas ir pavisam kas cits, — es paskaidroju. — Pastāv svars, un pastāv inerce. Inerce . . . Nu, tas ftaV svarigi. Šā vai tā, mēs nevaram statuju aizvest. Kapteinis Sirls kategoriski atsakās.
— 2ēl gan, — Meriena noteica.
Es šo sarunu atcerējos tikai mūsu aizbraukšanas priekšvakarā. Veselu dienu bijām darbojušies kā uzvilkti, kraudami kuģī mantas (protams, daļu mēs atstājām nākamajām ekspedīcijām). Visas filmiņas bija izlietotas. Kā paziņoja Čārlijs Eštons, — ja mums tagad gadītos sastapt dzīvu jupiterieti, mēs nevarētu fiksēt šo faktu. Manuprāt, ikviens no mums ilgojās kaut īsas atelpas, lai vaļas brīdī tiktu skaidrībā par saviem iespaidiem un atgūtos pēc tiešās saskarsmes ar svešo kultūru.
Meiza kuģis «Henrijs Ljūss» arī bija gandrīz gatavs aizceļošanai. Mēs norunājām startēt vienlaicīgi; tas profesoram bija vairāk nekā pa prātam — viņš nebūtu gribējis atstāt Meizu vienu pašu uz «Piecnieka».
Tā nu viss bija sagatavots, bet te, pārskatot mūsu piezīmes, es pēkšņi atklāju, ka nav sešu eksponēto filmiņu. To, kurās mēs uzņēmām uzrakstus Mākslas templī. Padomājis atcerējos, ka šīs filmiņas tika iedotas man un ka es tās kārtīgi saliku Templī uz karnīzes, lai vēlāk paņemtu.
Vēl tik drīz nestartēsim, profesors un Eštons, at- gūdami nokavēto, cieši guļ, kāpēc gan lai es paklusām neaizskrietu pēc filmiņām? Zināju, ka par nozaudēšanu man mazgās galvu, bet vajadzīga tikai kāda pusstunda — un viss būs kārtībā. Un es devos uz Mākslas templi, katram gadījumam brīdinājis Billu.
Prožektors, protams, bija aizvākts, un «Piecnieka» valdīja nomācoša tumsa. Bet es atstāju pie ieejas signāllākturi, lēcu un kritu, līdz ieraudzīju, ka laiks pārtraukt brīvo kritienu. Pēc desmit minūtēm jau turēju rokā aizmirstās filmiņas.
Vēlēšanās vēlreiz atvadīties no «Vēstneša» bija gluži dabiska. Kas zina, cik gadu paies, pirms es to atkal redzēšu, bet šis noslēpumaina miera pilnais tēls vilināja mani.
Diemžēl tas vilināja ne mani vien. Pjedestāls bija tukšs, statuja pazudusi.
Protams, es varēju nemanīts atgriezties un nevienam neko neteikt, lai izvairītos no nepatīkamiem paskaidrojumiem. Taču es biju tik saniknots, ka par piesardzību domāju vismazāk. Atgriezies kuģī, tūlīt pat uzmodināju profesoru un paziņoju viņam par notikušo.
Profesors piecēlās gultā sēdus, berzēdams acis, un izteica vairākus misteram Meizam un viņa ceļabiedriem veltītus vārdus, kurus šeit labāk neatkārtot.
— Vienu gan es nesaprotu, — sašuta Sirls, — kā viņi to izvilkuši ārā. Bet varbūt nav izvilkuši? Mums būtu vajadzējis viņus pamanīt.
— Tur ir daudz klusu stūrīšu. Bet pēc tam viņi notrāpīja brīdi, kad neviena mūsējā nebija tuvumā, un iznesa to ārā. Visai viegli gan nebūs bijis to izdarīt, pat ņemot vērā šejienes pievilkšanas spēku. — Ērika Fultona balsī skanēja neslēpta sajūsma.
— Tagad nav īstais laiks spriedelēt par viņu trikiem! — profesors uzbrēca. — Mums atlikušas piecas stundas, lai izdomātu kādu plānu. Ātrāk viņi nestartēs, jo mēs tikko vēl bijām opozīcijā ar Ganimēdu. Vai es nekļūdos, Kingslij?
Sirls pamāja.
— Nē, vislabāk startēt tai brīdī, kad mēs atrādīsimies Jupiteram otrā pusē, — jebkurai citai lidojuma trajektorijai būtu jāpatērē pārāk daudz degvielas.
— Lieliski. Tātad mums vēl ir laiks. Kuram ir kāds priekšlikums?
Tagad, paraugoties atpakaļ, man reizēm liekas, ka mēs rīkojāmies diezgan dīvaini un ne īsti tā, kā civilizētiem ļaudīm pieklātos. Pirms saviem diviem trim mēnešiem mums ne prātā nebūtu nācis kas tamlīdzīgs. Taču mēs bijām neciešami noguruši un briesmīgi sadusmojušies, un turklāt tālu no pārējās cilvēces viss izskatījās citādi. Likuma nebija, ātlika tikai pašiem spriest tiesu . . .
— Vai mēs spējam aizkavēt viņu startu? Piemēram, sabojāt dzinējus? — jautāja Bills.
Sirls kategoriski noraidīja šo priekšlikumu.
— Visam ir savas robežas, — viņš teica. — Nemaz nerunājot par to, ka Dons Hopkinss ir mans draugs. Viņš man nekad nepiedos, ja izsitīšu no ierindas viņa kuģi. Sevišķi vēl, ja pēc tam izrādītos, ka defektu nevar izlabot.
— Nozagsim degvielu, — lakoniski ieteica Grūvss.
— Pareizi! Skatieties, iluminatori tumši, tātad visi guļ. Slēdzies tik klāt un sūknē ārā.
— Lieliska doma! — es iejaucos. — Bet līdz viņu raķetei ir divi kilometri. Cik garš ir mūsu cauruļvads? Vai simt metru sanāks?
Maniem vārdiem nepievērsa ne mazākās uzmanības; visi turpināja apspriest Grūvsa ideju. Piecās minūtēs tehniskie jautājumi bija atrisināti, atlika uzvilkt skafandrus un stāties pie darba.
Pieteikdamies profesora Forstera ekspedīcijā, es nenojautu, ka kādreiz nonākšu afrikāņu nesēja lomā, kā vecā piedzīvojumu romānā, un stiepšu nastu uz galvas. Turklāt kādu nastu — sesto daļu kosmosa kuģa! (No profesora Forstera, ņemot vera viņa augumu, liela labuma nebija.) Uz Piektā pavadoņa kuģis ar pustukšām tvertnēm svēra ap divsimt kilogramu. Mēs palīdām tam apakšā, sasprindzinājām spēkus — un pacēlām to no laukuma. Protams, ne jau uzreiz, — kuģa masa taču palika nemainīga. Un tad stiepām to prom.
Tas viss izrādījās mazliet sarežģītāk, nekā bijām domājuši, un iet nācās diezgan ilgi. Beidzot tomēr otrais kuģis šāvēja līdzās pirmajam. Uz «Henrija Ljūsa» neko nebija manījuši, apkalpe gulēja ciešā miegā, domādama, ka arī mēs guļam ne mazāk ciešā miegā.
Es biju nedaudz aizelsies, bet priecājos kā skolnieks, kad Sirls un Fultons izvilka no mūsu kuģa gaisa slūžām cauruļvadu un klusiņām pieslēdza to «Henrija Ljūsa» tvertnēm.
— Šis plāns ir burvīgs tādēļ, — Grūvss man paskaidroja, — ka viņi nevar mūs traucēt, tad viņiem jākāpj ārā un jāatvieno cauruļvads. Mēs izsūknēsim visu piecās minūtēs, bet viņiem jāpatērē divarpus minūtes skafandru uzvilkšanai vien.
Pēkšņi man kļuva ļoti baisi.
— Bet ja nu viņi iedarbina dzinējus un mēģina startēt?
— Tad no mums visiem paliks pāri slapjums. Nu nē, vispirms viņi iznāks ārā pārbaudīt, kas te notiek. Aha, sūkņi sāk strādāt.
Cauruļvads saspringa kā ūdens pārpilna ugunsdzēsēju šļūtene, — tātad degviela sākusi plūst uz mūsu tvertnēm. Man likās, ka kuru katru mirkli «Henrija Ljūsa» iluminatoros uzspīdēs gaisma un pārsteigtā apkalpe metīsies ārā no kuģa, un es pat jutos vīlies, kad tas nenotika. Varēja redzēt, ka viņi
guļ īsti ciešā miegā, ja pat nejūt strādājošo sūkņu radīto vibrāciju. Bet tad pārsūknēšana bija pabeigta, Sirls un Fultons uzmanīgi aizvāca cauruļvadu un novietoja to slūžās. Viss, beidzās labi, un izskats mums bija diezgan muļķīgs.
— Nu? — mēs vaicājām profesoram.
— Iesim atpakaļ kuģī, — viņš padomājis atteica.
Mēs novilkām skafandrus, kaut kā saspiedāmies
kabīnē, un profesors, nosēdies pie raidītāja, pārraidīja trauksmes signālu. Pēc tam atlika pagaidīt dažas sekundes, līdz iedarbosies automāts kaimiņu kuģī.
Atdzīvojas televizors, un uz mums izbijies rau- dzījās_Meizs.