— A, Forsters! — viņš noburkšķēja. — Kas noticis?
— Mums nekas, — profesors mierīgi atbildēja. — Bet jūs gan esat šo to pazaudējuši. Paskatieties uz degvielas līmeņrādi.
Meizs nozuda no ekrāna, bet skaļrunī ieskanējās neskaidri izsaucieni. Taču tad atkal parādījās Meizs — nikns un ne pa jokam satraukts.
— Ko tas nozīmē? — viņš dusmīgi uzbrēca. — Vai tas ir jūsu pirksts?
Profesors ļāva viņam kādu brīdi pavārīties, tad beidzot atbildēja:
— Man šķiet, būs labāk, ja jūs atnāksiet pie mums uz pārrunām. Jo vairāk tāpēc, ka jums nav tālu jāiet.
Meizs mazliet apjuka, taču tūlīt pat noskaldīja:
— Un aiziešu arī!
Meizs atkal nozuda no ekrāna.
— Viņam nāksies griezt kažoku uz otru pusi! — ļaunā priekā noteica Bills. — Citas izejas šim nav!
— Lieta nav nemaz tik vienkārša, — Fultons viņu atvēsināja. — Ja vien Meizs gribētu, viņš nemaz neielaistos ar mums sarunās, bet izsauktu pa radio degvielas raķeti no Ganimēda.
— Ko tas viņam dos? Viņš zaudēs vairākas dienas un milzum daudz naudas.
— Toties viņam paliks statuja. Bet naudu viņš atgūs tiesas ceļā.
Iedegās slūžu signālspuldzīte, un kabīnē" iespraucās Meizs. Spriežot pēc viņa sejas, viņš ceļā bija paguvis visu apsvērt un bija noskaņots mierīgam izlīgumam.
— Nu, nu, — viņš labsirdīgi iesāka. — Kādēļ jūs esat izgudrojuši šīs blēņas?
— Jūs ļoti labi zināt, kādēļ, — dzedri atbildēja profesors. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka no «Piecnieka» neko nedrīkst vest projām. Jūs esat piesavinājies īpašumu, kas jums nepieder.
— Bet paklausieties! Kam tas pieder? Jūs taču negribēsiet apgalvot, ka uz. šīs planētas viss ir jūsu personiskais īpašums?
— Tā nav planēta — tas ir kuģis, tātad šeit piemērojams likums par izglābtu īpašumu.
— Visai strīdīgs jautājums. Vai jūs nedomājat, ka labāk būtu pagaidīt, līdz jūsu pretenzijas apstiprinās tiesa?
Profesors izturējās ļoti pieklājīgi, taču es redzēju, ka tas viņam prasa milzīgu piepūli.
— Redziet, mister Meiz, — viņš noteica ļaunu vēstošā mierā. •— Jūs esat pievācis mūsu vissvarīgāko atradumu. Zināmā mērā varu aizbildināt jūsu rīcību, jo jūs nespējat saprast tādu arheologu kā es un nemaz neapzināties, ko esat izdarījis. Atdodiet statuju, mēs pārsūknēsim jums atpakaļ degvielu un aizmirsīsim- notikušo.
Meizs domīgi paberzēja zodu.
— Nesaprotu, kādēļ tāds troksnis par kaut kādu statuju, šeit taču ir daudz visādu mantu.
Un te nu profesors nošāva greizi.
— Jūs spriežat gluži kā cilvēks, kas nozadzis Luvrā «Monu Līzu» un uzskata, ka neviens nepamanīs tās trūkumu, ja visapkārt karājas vēl tik daudz gleznu! Šī statuja ir tik unikāla, ka neviens Zemes mākslas darbs nav salīdzināms ar to. Lūk, kādēļ tā jāatdod.
Kad tirgojies, nedrīksti parādīt, cik ļoti ieinteresēts esi darījuma slēgšanā. Es uzreiz pamanīju alkatības liesmiņu Meiza acīs un noteicu pie sevis: «Ahā! Viņš ietiepsies.» Ienāca prātā Fultona vārdi par degvielas raķeti no Ganimēda.
— Dodiet man pusstundu laika pārdomām, — Meizs sacīja un pagriezās uz izejas pusi.
— Lūdzu, — profesors sausi atteica. — Bet tikai pusstundu, ne minūtes vairāk.
Meizs tomēr nebija vis nekāds muļķis: nebija pagājušas pat piecas minūtes, kad viņa antena lēni pagriezās pret Ganimēdu. Protams, mēs mēģinājām pārtvert sarunu, bet viņš izmantoja slepenu šifru. Šie avīžnieki acīmredzot ne visai uzticas cits citam.
Atbilde pienāca pēc dažām minūtēm un arī bija šifrēta. Turpmāko notikumu gaidās mēs no jauna apspriedāmies. Profesors bija nonācis līdz tādai stadijai, kad cilvēks iet pāri visiem šķēršļiem, nerēķinoties ne ar ko. Paša pieļautās kļūdas apziņa tikai vairoja viņa dusmas.
Acīmredzot Meizs no kaut kā baidījās, jo viņš atgriezās ar papildspēkiem. Viņu pavadīja pilots
Donalds Hopkinss, kas acīm redzami jutās neveikli.
— Viss nokārtots, profesor, — Meizs uzvaroši paziņoja. — Sliktākajā gadījumā es varēšu atgriezties bez jūsu palīdzības, kaut arī tas prasīs mazliet vairāk laika. Tomēr es nenoliedzu, ka labāk būtu vienoties, tas ietaupīs gan laiku, gan naudu. Mans pēdējais vārds: jūs atdodat degvielu, bet es atdodu jums visus pārējos . .. ē-ē … suvenīrus, kurus esmu savācis. Taču «Mona Līza» paliek pie manis, kaut arī tādēļ es nonāktu uz Ganimēda tikai nākamajā nedēļā.
Vispirms profesors izgrūda dažus lāstus, kurus pieņemts saukt par kosmiskajiem, lai gan, goda vārds, tie ne visai atšķiras no Zemes lamuvārdiem. Atvieglojis sirdi, viņš ierunājās draudīgā pieklājībā:
— Cienījamais mister Meiz, jūs esat pēdīgais krāpnieks, tātad man nav ar jums jāceremonējas. Esmu gatavs lietot spēku, likums mani attaisnos.
Mēs ieņēmām stratēģiskās pozīcijas pie durvīm. Meiza sejā atspoguļojās tikko jaušams nemiers, tik tikko jaušams.
— Izbeidziet šo melodrāmu, — viņš augstprātīgi teica. — Tagad ir divdesmit pirmais, nevis deviņpadsmitais gadsimts, un šeit nav Mežonīgie Rietumi.
— Mežonīgie Rietumi — tie ir deviņpadsmitā gadsimta .astoņdesmitie gadi, — pedantiskais Bills viņu izlaboja.
— Uzskatiet sevi par arestētū, bet mēs pa to laiku izlemsim, kā rīkoties, — profesors turpināja. — Mister Sirl, pavadiet viņu uz B kabīni.
Meizs ar nervozu smiekliņu piespiedās atmuguriski pie sienas.
— Diezgan, profesor, tas ir bērnišķīgi! Jūs nevarat aizturēt mani pret manu gribu. — Viņš, atbalstu meklēdams, pavērās «Henrija Ljūsa» kapteinī.
Donalds Hopkinss notrauca no uzsvārča neredzamu puteklīti.
— Es nevēlos iejaukties visādās ķildās, — viņš noteica kaut kur izplatījumā.
Meizs nikni paskatījās uz savu pilotu un negribīgi padevās. Mēs apgādājām viņu ar grāmatām un ieslēdzām.
Tiklīdz Meizs bija aizvests, profesors pievērsās Hopkinsam. kas ar skaudību noraudzījās uz mūsu degvielas līmeņrādi.
— Es nebūšu kļūdījies, kapteini, — viņš pieklājīgi sacīja, — pieņemot, ka jūs nevēlaties būt sava darba devēja mahināciju līdzdalībnieks.
— Es esmu neitrāls. Mana darīšana ir atvest kuģi uz šejieni un nogādāt atpakaļ uz Zemi. Bet jūs tieciet galā oaši,
— Paldies. Man šķiet, mēs viens otru lieliski saprotam. Varbūt jūs atgriezīsieties savā kuģī un paskaidrosiet, kāda ir situācija. Mēs sazināsimies ar jums pēc dažām minūtēm.
Kanteinis Hopkinss nevērīoā gaitā devās uz izeju. Durvīs viņš oagriezās r>ret Sirlu.
— Starp citu, Kingslij, — viņš izmeta, — vai iū« neesat domājuši par spīdzināšanu? Esiet tik laipns un paziņojiet man, ia nolemsiet ķerties pie tās, — man ir daža laba amizanta ideja.
To teicis, viņš izgāja, atstādams mūs kopā ar ķīlnieku.
Cik es sapratu, profesors cerēja uz tiešu apmainu. Taču viņš nebija ņēmis vērā vienu lietu, proti, Merienas raksturu.
— Tā Rendolfam vajag, — viņa sacīja. — Bet, starp citu, kāda tur starpība? Uz jūsu kuģa viņam nav nemaz sliktāk kā pie mums, un jūs neuzdrošināsieties durt viņam pirkstu klāt. Dariet man zināmu, kad viņš būs jums apnicis.
Strupcejš! Mēs acīm redzami bijām pārcentušies un galu galā itin nekā nebijām panākuši. Meizs atradās mūsu rokās, bet tas mums neko nedeva.