Profesors drūmi raudzījās iluminatorā, pagriezis mums muguru. Milzīgais Jupitera disks šķita balstāmies pret apvārsni, aizsedzot gandrīz visas debesis.
— Viņa jāpārliecina, ka mēs nejokojam, — Forsters sacīja. Viņš pagriezās pret mani. — Kā jūs domājat, vai viņa no tiesas mīl šo nelieti?
— Hm . .. Liekas, jā. Jā, protams.
Profesors iegrima domās. Tad viņš sacīja Sirlam:
— Ienāciet manā kabīnē. Es gribu šo to ar jums apspriest.
Viņi bija projām diezgan ilgi, bet, kad atgriezās, abu sejās atspoguļojās ļauns prieks par kaut ko gaidāmu; profesors turēja rokā skaitļiem aprakstītu papīra lapu. Piegājis pie raidītāja, viņš izsauca «Henriju Ljūsu».
— Klausos.— Spriežot pēc tā, cik ātri Meriena atbildēja, viņa bija gaidījusi mūsu izsaukumu. — Nu, kā, vai nolēmāt atsaukt trauksmi? Citādi taču tas kļūst jau garlaicīgi.
Profesors dzedri pavērās viņā.
-— Mis Mitčela, — viņš teica. — Acīmredzot jūs neesat mūsu vārdus ņēmusi nopietni. Tādēļ es nolēmu parādīt jums… hm…, ka mēs nejokojam. Es parūpēšos, lai jūsu šefs nonāktu tādā situācijā, ka viņam ļoti gribēsies, kaut ātrāk jūs viņu izpestītu.
— Patiešām? — Meriena bezkaislīgi apvaicājās, taču man šķita, ka viņas balsī saklausāma satraukuma pieskaņa.
— Jums droši vien nav īsti skaidra debess ķermeņu mehānika, — profesors saldā balsī turpināja. — Uzminēju? 2ēl, žēl. Starp citu, jūsu pilots apstiprinās visu, ko es tūlīt teikšu. Vai nav tiesa, mister Hopkins?
— Šaujiet vaļā, — izdzirdējām ļoti neitrālu balsi.
— Klausieties uzmanīgi, mis Mitčela. Atļaujiet vispirms atgādināt, ka mūsu stāvoklis uz šī pavadoņa nav gluži parasts, tas ir pat bīstams. Pietiek pamest skatienu pa iluminatoru, lai pārliecinātos, ka Jupiters ir tepat līdzās. Vai gan jums vēl jāatgādina, ka Jupitera pievilkšanas spēks daudzkārt pārsniedz pārējo planētu gravitāciju? Jūs to visu saprotat?
— Jā, — Meriena apstiprināja, bet ne vairs tik aukstasinīgi. — Turpiniet.
— Lieliski. Mūsu pasaulīte apriņķo Jupiteru divpadsmit stundās. Redziet: saskaņā ar zināmu teorēmu ķermenim, kas krīt no orbītas, vajadzīgas simt septiņdesmit septiņas tūkstošdaļas perioda, lai sasniegtu pievilkšanas spēku centru. Citiem vārdiem sakot, ķermenis, kas krīt no šejienes uz Jupiteru, sasniedz planētas centru aptuveni pēc divām stundām un septiņām minūtēm. Kapteinis Hopkinss, bez šaubām, var jums to apliecināt.
Pēc neilgas pauzes mēs izdzirdējām Hopkinsa balsi:
— Es, protams, nevaru galvot par minēto skaitļu absolūtu precizitāti, bet domāju, ka viss ir pareizi. Ja ari ir kļūda, tad neliela.
— Jauki, — profesors turpināja. — Jūs, bez šaubām, saprotat, — viņš labsirdīgi pavīpsnāja, — ka krišana uz planētas centru ir tīri teorētisks gadījums. Ja patiešām mestu no šejienes kādu priekšmetu, tas sasniegtu Jupitera atmosfēras augšējos slāņus daudz ātrāk. Es ceru, jums nav garlaicīgi klausīties manī?
— Nē, — ļoti klusi atbildēja Meriena.
— Brīnišķīgi. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kapteinis Sirls man aprēķinājis, cik ilgi ķermenis īsti kritīs. Sanāk stunda un trīsdesmit piecas minūtes, iespējamā kļūda — divas trīs minūtes. Garantēt absolūtu precizitāti mēs nevaram, ha-ha! Jūs, protams, esat ievērojusi, ka mūsu pavadoņa pievilkšanas spēka lauks ir ārkārtīgi mazs. Otrais kosmiskais ātrums šeit ir tikai ap desmit metru sekundē. Aizmetiet kādu priekšmetu ar tādu ātrumu, un tas vairs neatgriezīsies uz šejieni. Pareizi, mister Hopkins?
— Pilnīgi pareizi.
— Bet tagad pāriesim pie lietas. Mēs domājam tūlīt izvest misteru Meizu pastaigā. Tikko viņš atradīsies tieši zem Jupitera, mēs noņemsim viņa skafandram reaktīvās pistoles un .. . ē . . . piešķirsim misteram Meizam zināmu paātrinājumu. Mēs ar savu kuģi labprāt panāksim viņu un uzņemsim, tiklīdz būsiet atdevusi mums nozagto īpašumu. No mana paskaidrojuma jūs, protams, sapratāt, ka laikam te ir visai svarīga nozīme. Stunda un trīsdesmit piecas minūtes ir apbrīnojami īss laika sprīdis, vai ne?
— Profesor! — es pārsteigumā izsaucos, — Justo nedarīsiet!
— Klusējiet jel! — viņš uzbrēca. — Tātad, mis Mitčela, ko jūs par to teiksiet?
Merienas sejā jautās gan šausmas, gan neticība.
— Tas gluži vienkārši ir blefs! — viņa iesaucās. — Es neticu, ka jūs to darīsiet! Komanda jums neatļaus!
Profesors nopūtās.
— Ļoti žēl. Kapteini Sirl, mister Grūvs, lūdzu, atvediet apcietināto un izpildiet manus norādījumus.
— Tieši tā, ser, — svinīgi atbildēja Sirls.
Meizs bija acīm redzami izbijies, taču nedomāja
piekāpties.
— Kas jums vēl padomā? — viņš jautāja, kad viņam iedeva skafandru.
Sirls paņēma viņa reaktīvās pistoles.
— Apģērbieties, — viņš pavēlēja. — Mēs ejam pastaigāties.
Tikai tagad es aptvēru, kas profesoram padomā. Protams, tas viss ir blefs, kolosāls blefs, viņš nemetis Meizu uz Jupiteru. Un, ja arī gribētu mest, Sirls
I un Grūvss nebūtu ar mieru to darīt. Bet Meriena taču atjautīs, ka tiek krāpta, un mēs būsim sprukās.
I Aizbēgt Meizs nevarēja; bez reaktīvajām pistolēm viņš bija bezspēcīgs. Pavadoņi saņēma viņu zem rokām un vilka uz priekšu kā pietauvojamu aero- statu. Viņi vilka Meizu pretī apvārsnim — un pretī Jupiteram.
) Es palūkojos uz kaimiņu kuģi un ieraudzīju, ka Meriena, stāvēdama pie iluminatora, ar skatienu pavada šo trio. Arī profesors Forsters bija to pamanījis.
— Ceru, mis Mitčela, jūs saprotat, ka mani ļaudis neaizvilka tukšu skafandru. Atļaušos ieteikt jums apbruņoties ar tālskati. Pēc minūtes viņi nozudis aiz apvāršņa, taču jūs atkal ieraudzīsiet misteru Meizu, kad viņš sāks… hm … celties augšup.
Skaļrunis klusēja. Likās, ka mokošajām gaidām nebūs gala. Varbūt Meriena nodomājusi pārbaudīt profesora apņēmību?
Paķēris tālskati, es pavērsu to pret debesīm, kas pacēlās virs tik aplam tuvā apvāršņa. Un pēkšņi ieraudzīju niecīgu gaismas uzliesmojumu pret Jupitera milzu diska dzelteno fonu. Atri iestādīju fokusu un saskatīju trīs figūriņas paceļamies kosmosā. Manu acu priekšā tās sadalījās: divas ar pistolēm piebremzēja un sāka krist atpakaļ uz «Piecnieku», bet trešā lidoja tālāk tieši pretī draudīgajam debess ķermenim.
Es šausmās pagriezos pret profesoru.
— Viņi to izdarīja! Es biju domājis, ka tas ir blefs!
— Mis Mitčela, bez šaubām, domājusi tāpat, — , piofesors vēsi atbildēja, runādams mikrofonā. — Ceru, ka man nav jums jāskaidro, ar ko draud vilcināšanās. Šķiet, es jau teicu, ka kritiens no mūsu orbītas līdz Jupiteram ilgst tikai deviņdesmit piecas minūtes. Bet vispār pietiek arī ar četrdesmit minūtēm, pēc tam būs par vēlu . ..
_Viņš ieturēja izteiksmīgu pauzi. Skaļrunis klusēja.
— Bet tagad, — profesors turpināja, — es izslēdzu uztvērēju, lai izvairītos no veltīgiem strīdiem. Mēs atsāksim sarunu tikai tad, kad jūs būsiet atdevusi statuju … Un pārējos priekšmetus, par ku
riem misters Meizs tik neapdomīgi izrunājās. Visu labu.
Pagāja desmit mokpilnas minūtes. Es biju- pazaudējis Meizu no redzes loka un jau prātoju, vai tikai nav pienācis laiks sasiet profesoru un drāzties pakaļ viņa upurim, kamēr vēl neesam kļuvuši par slepkavām. Bet kuģi taču vada tie paši cilvēki, kas ar savām rokām izdarījuši noziegumu. Es pagalam apjuku.