Risto Isomeki
Jūras pūķa sala
Prologs
Galvenās sajūtas viņa prātā nebija bailes, bet gan dusmas par pasaules netaisnību. Jo tas, kas ar viņu pēc mirkļa notiks, nepavisam nešķita godīgi.
Viņš drīz mirs, pēc dažām sekundēm vai, ilgākais, dažām minūtēm. Tas šobrīd bija skaidri un nenovēršami, un savā ziņā viņš to pat varēja pieņemt. Visi kādreiz nomirst, un šis, iespējams, bija salīdzinoši ātrs un viegls veids, kā aiziet. Viņš noteikti nepaspēs neko daudz sajust. Vai, ja paspēs, augstākais, .sekundi vai divas. To taču viņš izturēs.
Bet, kad viņš bija mazs puika, viņam bija kļuvis žēl dižslieku, caur kuru ķermeņiem pēkšņi tika izdurts ass makšķerāķis. Viņš zināja, ka sliekas ir pavisam primitīvas radības, kam pat nav smadzeņu, tikai ganglijveida nervu sistēma. Tātad tās nespēj just, tām nevar sāpēt. Tās nekādi nevar sajust bailes vai skumjas.
Viņš tomēr bija jutis līdzi dižsliekām, jo tās bija bezpalīdzīgi locījušās uz makšķerāķa un neveikli mēģinājušas atbrīvoties no ķermeni caurdūrušā tērauda. Viņš negribēja domāt, vai tās kaut ko izjūt tad, kad pietuvojas par tām nesalīdzināmi lielāka, no viņu skatpunkta vismaz zilā vaļa izmēra līdaka vai asaris.
Bieži viņš bija ierosinājis vecākiem vai draugiem, ka, klau, kā būtu, ja nodarbotos ar ko citu, makšķerēšana galu galā bija diezgan garlaicīga. Viņam noteikti bija izdevies izglābt no nežēlīga likteņa vismaz dažus desmitus dižslieku.
Tādēļ tagad, kad lomas piepeši neizprotamā veidā bija mainījušās, tas, kas ar viņu notiks pēc mirkļa, šķita ārkārtīgi negodīgi.
No otras puses, viņam nevajadzēs ar šo netaisnību sadzīvot ilgi.
1
Lēzena, tik tikko virs jūras līmeņa pacēlusies akmens saliņa bija vairs tikai divsimt metru no kajaka. Uz saliņas joprojām nekustīgi sēdēja pāris simti lielu, tumšu putnu. Viņam vienmēr bija patikuši jūras kraukļi. Kad tie nira, tie nevis peldēja, bet lidoja caur ūdeni vai kustējās uz priekšu, šķietami nekā nedarot, kā dzīvas torpēdas. Tie bija krāšņi, mistiski un aizvēsturiski radījumi. Tiem bija tāda pati līdzība ar pirmputniem kā melnkakla un brūnkakla gārgalēm vai pelikāniem, itin kā tie piederētu citam laikmetam. Dinozauru laikam, iielo karalisko ķirzaku valdīšanas laikam.
Daļa jūras kraukļu neuzticīgi lūkojās uz viņu. Viņu baltie knābji kustējās augšup un lejup. Daži jau cilāja kājas un vēcināja spārnus. Tad tie atkal nomierinājās, kā viņš jau bija paredzējis.
Viņš bija sācis tuvoties saliņai rīta krēslā, ļoti lēni un pēc iespējas cilvēkam neraksturīgā veidā, līkumojot un apstājoties, tāpēc putni jau bija paspējuši pie viņa pierast un sākuši uztvert kā daļu savas apkārtnes. Tie gan zināja, ka cilvēki varēja būt bīstami, bet nezināja, ko tiem vajadzētu domāt par viņu un viņa kajaku. Laiva taču nekustējās tā, kā cilvēki mēdza kustēties. Cilvēki uz priekšu devās ātri un mērķtiecīgi, tieši uz priekšu. Tā bija cilvēku pazīme.
Cilvēkiem raksturīgās tiešās, uz priekšu virzītās kustības neievērošana bija viņa pamatmetode, un tā viņam bija kalpojusi labi. Viņš vairākkārt bija ticis gandrīz rokas stiepiena attālumā no gulbjiem vai ziemeļbriežiem un reiz pat bija piedabūjis no akmeņaina krasta tuvojošos zebieksti pārlēkt
viņa gumijas zābaka purngalam. Viņš vienkārši bija sastindzis uz vietas un izlicies par akmeni, daltoniskais mazais plēsoņa viņu vairs neatšķīra no apkārtnes.
Tagad viņš jau pusstundu bija ļāvis divlāpstiņu airim atpūsties uz sarkanā kajaka. Viegla vēja pūsma dzina laivu gar saliņu tik lēni, ka jūras kraukļiem bija laiks piemēroties apstākļu maiņai.
Simt piecdesmit metru no saliņas viņš pielika pie acīm binokli, izvairoties no pēkšņām kustībām. Tagad viņš tos uzreiz ieraudzīja. Acis un ūsas, mutes un purnus. Vispirms to nebija, un tad tie pēkšņi skaidri iezīmējās aiz jūras kraukļiem. Tas bija kā dzīvs rēbuss. Tagad tu mūs neredzi, tagad atkal redzi.
Protams, runa bija tikai par cilvēka smadzeņu datora programmām. Programmatūru. Un figūrām. Par smadzenēs iebūvēto vai tajās vēlāk saglabāto programmu spēju meklēt un radīt zināmas figūras no acu uztvertās informācijas fragmentiem. Smadzenēm bija savas programmas, ar kuru palīdzību tās mainīja acu pārraidīto informāciju par jēgpilniem, saprotamiem attēliem. Ar kuru palīdzību tās nolēma, ko cilvēks redz.
Salas otrā malā aiz jūras kraukļiem bija trīs jauni pelēkie roņi. Tie bija mazi, tikai mazliet lielāki par pogaino roni, droši vien iepriekšējās vasaras metiens. Tie bija pavisam sīki salīdzinājumā ar tālāk atklātajā jūrā gulšņājošajiem, trīsarpus metru garajiem četrsimtkilogramīgajiem tēviņiem. Tie ziņkārīgi blenza uz viņu, un tad viņš redzēja, kā ceturtais pelēkais ronis pēkšņi parādās kā no zila gaisa un papeld zem smailītes, aizskarot tās dibenu. Tas pacēla galvu virs ūdens tikai dažus metrus tālāk un skatījās tieši virsū milzīgi lielām un siltām acīm.
Perfekti, domāja Marti Ritola.
Jaunā pelēkā roņa galva iegrima atpakaļ ūdenī un pazuda no redzesloka tikpat ātri kā parādījusies, neizraisot ne mazāko šļakstu. Virsmā neizveidojās pat trauslās figūras, ko izplešoties veidoja ūdens apļi.
Šķiet, ka jūs savu amatu pieprotat, nodomāja Marti. Viņš prātoja, vai pelēkie roņi patiešām nejauši bija novietojušies uz tā paša akmens, uz kura tupēja jūras kraukļi. Varbūt akmens bija tikai patīkamā vietā vidū
jūrai, kas līdzena pletās vairāku kilometru garumā, netālu no labiem zivjūdeņicm. Vai arī pelēkie roņi saprata, ka tos ir gandrīz neiespējami ieraudzīt aizjūras kraukļiem? Vai viņi apzināti aizsegam izmantoja jūras kraukļu uz saliņām saaudzētos raupjos, melnos matus? Cik gudri tie īstenībā bija?
Putni, jūras zīdītāji un citi dzīvnieki bija fascinējuši viņu visu apzināto dzīvi. Pirmais, ko viņš spēja atcerēties no bērnības, bija pāva skatiens Turku, Kupitas parkā. Neizprotams, svešs skatiens. Un tam līdzās izplesta pāva aste kā grezns, raibs apmetnis zaļā, tirkīza un zilā krāsā. Viņš atcerējās arī meža pīļu tēviņu zaļās galvas, muskuspīles un gulbjus.
Pamazām viņš bija iemācījies saprast, ka pasaule nav veidota tikai no vienas patiesības, ka tā ir kā neskaitāmu paralēlu un pārklājošos patiesību tīkls. Ka pastāv liels pulks citu būtņu, kas dala pasauli ar cilvēkiem, bet katrs savā teritorijā un pēc saviem noteikumiem.
Visās tajās svešajās radībās viņu visvairāk valdzināja to citādība. To pārsteidzošā atšķirība. Kā arī, protams, jautājums par to, cik gudri tie ir, ko saprot un kā uztver pasauli.
Vēja pūsma virzīja kajaku tuvāk saliņai. Jūras kraukļi un pelēkie roņi skatījās uz viņu satraukti, nezinot, kā tiem vajadzētu pret viņu izturēties. Marti mēģināja būt pēc iespējas nekustīgāks, lai tie neizbītos. Tuvākais ronis skatījās uz viņu domīgi. Kas gan tavā galvā notiek, prātoja Marti. Ja vien es varētu ieraudzīt pasauli ar tavām acīm, kaut vai uz dažām sekundēm. Bet tas bija kaut kas, ko cilvēks nekad nespēs. Diemžēl.
Pēc brīža saliņa jau bija aiz muguras. Jūras kraukļi nomierinājās un atsāka kustēties dzīvīgāk un brīvāk.
Nu tad atā, domāja Marti. Līdz nākamajai nedēļai.
Marti nogaidīja, līdz smailīte bija aizpeldējusi vēl gabalu tālāk. Tad viņš iecēla dubultairi ūdenī un uzņēma ātrumu, no sākuma lēnām un uzmanīgi un tad pamazām aizvien stiprākiem grūdieniem. Ūdens šalca gar laivas priekšvadni. Roņu un jūras kraukļu apdzīvotā saliņa palika aizvien tālāk, un Marti juta, kā viņā iezogas pazīstamās skumjas. Būtu bijis brīnišķīgi ienirt dziļāk pelēko roņu vai jūras kraukļu pasaulē. Uz mirkli pavisam atdalīties no cilvēka paša būtības.