Es tev rakstīšu. Katru dienu.
No kurienes vārdi ienāca viņai prātā? Vai viņa tiešām tos bija teikusi? Kaut kad sen, citā dzīvē. Pirms daudzām dzīvēm.
— Vai tu tur vēl esi? — vaicāja Maija.
— Marti Ritola? — Kamilla brīnījās. — Vai patiešām?
— Tā viņš vismaz ar sevi iepazīstināja. Vai teikt, ka neesi uz vietas?
— Saki… saki, ka es viņam piezvanīšu. Paņem numuru un saki, ka es piezvanīšu viņam.
Sī ir īpatnēja diena, domāja Kamilla. Pārāk daudz dīvainu sakritību, it kā kāds ārpusē rakstītu scenāriju manai dzīvei. Patiesībā diezgan neuzmanīgi, nemaz neraugoties uz statistiskām iespējamībām un neiespējamībām vai uz to, kā lietām reālajā dzīvē vajadzētu notikt. Ar mani vienlaikus notiek pārāk daudz kas. Mana galva sprāgst pušu.
— Te rindā ir daudz zvanu, — uzmanību pievērsa Maija. — Daži šķiet svarīgi. Gribi noklausīties?
Tagad nespēju ne uz ko koncentrēties, domāja Kamilla. Pieļaušu tikai neuzmanības kļūdas, ja mēģināšu pievērsties darbam.
— Baidos, ka man tuvojas migrēna, — viņa meloja. — Domāju, ka došos mājās un mēģināšu tikt no tās vaļā, pirms vēl nav par vēlu.
— Izklausās prātīgi, — teica Maija.
— Ja tā paspēj uznākt pavisam, var palikt vairākas dienas.
Ja vien runa būtu tikai par migrēnu, domāja Kamilla, nevis par to, ka visa mana dzīve ir sagruvusi. Viņa nobrauca ār liftu uz stāvvietu četrdesmit stāvu zemāk un atslēdza mašīnas durvju signalizāciju. Viņa palaida elektromotoru tukšgaitā un mēģināja nomierināt prātu, pirms devās ceļā. Par spīti tam, viņa brauca neuzmanīgi, izdarīja vairākas kļūdas un vienreiz nomainīja joslu, neatcerējusies pirms tam ieskatīties spogulī. Viņa dzirdēja aiz sevis kaucošas bremzes un niknu taurēšanu, bet buferi, par laimi, nesasitās.
Viņa iebrauca Lexus garāžā un kā pusmiegā izgāja cauri dārzam. Skatiens notvēra labi kopto pagalmu aptverošo trīs metrus augsto mūri un dzeloņdrāti, kas vijās virs tā. Mūra mērķis bija noturēt visus pasaules sliktumus ārpusē. Diemžēl bija lietas, kuras pat tas nevarēja apstādināt.
Viņa ielēja sev krietnu viskija glāzi un apsēdās istabas dīvānā. Istaba bija divsimt kvadrātmetru plaša, tajā bija tīkkoka parkets un pavisam maz
mēbeļu. Visa siena pret jūru bija no īpaša ložu izturīga stikla, un skats uz jūru, kas no tā pavērās, noteikti bija viens no galvaspilsētas visbrīnišķīgākajiem. Vēl iepriekšējā vakarā viņa bija tik ļoti lepna par savām mājām un īpaši par šo istabu. Tagad tās aplūkošana nedeva mierinājumu. Tūkstoš divi simti kvadrātmetru, viņa domāja. Ko es darīšu ar tūkstoš diviem simtiem kvadrātmetru? Vientuļš cilvēks. Viena.
Viskijs dedzināja muti, taču nepadarīja sajūtas vieglākas. Viņa iztukšoja glāzi un ielēja jaunu porciju. Tad viņa pārdomāja un svieda glāzi pret sienu. Vienlaikus viņa skaļi izkliedza niknumu, skumjas un daudz ko citu. Glāze sašķīda drumslās, kas aizlidoja uz visām pusēm. Glāzes dibens nobūkšķēja pret parketu un ieripoja kaktā. Uz gaišās sienas parādījās liels plankums un lēnām uz leju tekošas lāses zīmēja neglītas, brūnas līnijas.
Kamilla juta, kā asaras sūrst acīs, bet joprojām nespēja raudāt. Esmu kļuvusi pārāk cieta, viņa domāja, es vairs pat neprotu raudāt. Tikpat labi es varētu būt mirusi.
Tad viņa atkal atcerējās Marti zvanu. Es apsolīju viņam piezvanīt, domāja Kamilla. Bet es tagad nespēju. Man nepieciešami visi spēki, lai kaut cik savāktos. Citādi sākšu kaukt balsī un pēc brīža apjautīšu, ka vairs nespēju apstāties.
Vai tev tur tiešām ir patīkami?
Teikums uzradās apziņā, bet viņa uzreiz neatcerējās, ar ko tas saistīts. Tad visa notikumu ķēde atgriezās prātā, un maza, sērīga, smaidu vien attāli atgādinoša izteiksme uzplaiksnīja lūpās.
Vai tas viss tiešām bija noticis? Tam bija grūti noticēt. Notikumi šķita kā redzēti kinoteātrī, ne pašas dzīvē.
Bet tad viņa atcerējās, kā pret viņas tēvu bija ierosināta krimināllieta un no viņa bija pieprasīta trīsdesmit miljonu kompensācija par kredītpiedzinēju krāpšanu, nodokļu apiešanu un citiem sabiedrībai tīšām nodarītiem kaitējumiem.
Viņa atcerējās, kā skolā vienas dienas laikā bija kļuvusi par tādu kā neaizskaramo. Untouchable. Dalit. Izstumtais bez kastas.
Vecie draugi bija pametuši viņu bez žēlastības, pat nelūguši piedošanu
par nelojalitāti un piekaslgumu. Neviens vairs negribēja runāt ar meiteni, kuras tēvam bija jāiet cietumā un kuras vecāku ļaunprātīgās rīcības un nolaidības dēļ tik daudz citu cilvēku bija pazaudējuši darbu vai ietaupījumus. Viņa joprojām spēja atcerēties, kā tas bija licis justies.
Viņa saprata, ka ilgu laiku nav atcerējusies, ka kaut kas tāds reiz bija noticis. Atmiņas acīmredzot bija tik sāpīgas un apglabātas tik dziļi, ka viņa līdz tām vairs nebija tikusi. Tās bija iesprostotas zem cietas garozas, un viss notikums it kā bija pārstājis būt.
Izņemot tikai to, ka tagad viņa atkal bija ielauzusies tajā vecajā sprostā. Nurminena izstāstīto jaunumu un Petera aiziešanas izraisītais šoks bija saplēsis apvalku, un nu viņa, it kā no liela attāluma, spēja izpētīt, kas vēl tajā kapsulā atrodas.
Viņa atkal atcerējās, kā bija sēdējusi viena pie ēdnīcas stūra galdiņa, agrāko draugu atgrūsta, asarām acīs. Tad Marti piepeši bija atnācis parunāt ar viņu un apsēdies pie galda viņai pretī. Tas bija atkausējis ledu, un arī citi atkal bija atsākuši ar viņu runāt, kaunēties par savu vājumu un gļēvulību.
Viņa bija pateicīga Marti, bet toreiz vēl nejuta pret viņu neko vairāk.
Tad viss bija mainījies. Trakā ballītē, kurā mūzika nudien bija skanējusi pārāk skaļi un visi bija dzēruši pārāk daudz. Marti kādā brīdī bija pazudis, Kamilla tam nebija pievērsusi uzmanību. Bet, ejot ārā ieelpot svaigu gaisu un apskaidrot galvu, Kamilla bija atradusi Marti mežā vemjam.
Viņa bija piegājusi pie Marti ar vīna pudeli rokā.
Nu, čau. Tas izskatās jautri.
Ļauj man mierīgi nomirt.
Vai tev tur tiešām ir patīkami!' Vai arī nāksi ar mani saunā? Tad, kad būsi ticis ar to galā.
Viņa vairs nespēja atsaukt prātā, kāds impulss bija licis tā sacīt. Varbūt viņa tikai gribēja atbalstīt Marti neveiklā brīdī, tāpat kā viņš pirms dažiem mēnešiem bija palīdzējis viņai. Kamilla bija aizvedusi Marti uz saunu un palīdzējusi noskalot muti, vairākas reizes. Daudz vēlāk, saulei jau lecot, viņi bija mīlējušies uz saunas grīdas. Tā bija pirmā reize, kad viņi to darīja. Bet nekādā ziņā ne pēdējā.
Es tev rakstīšu katru dienu.
Tu mani ātri aizmirsīsi.
Nē, es tevi nekad neaizmirsīšu.
Viņa bija satikusi Peteru, mācoties Bērklijā. Kā viss būtu izvērties, ja viņa nebūtu samīlējusies Peterā? Vai tā bija manas dzīves lielākā kļūda, Kamilla prātoja. Vai visam vajadzēja notiki tieši tā? Kāpēc visam vienmēr vajadzēja būt sarežģīti un grūti? Kāpēc nevarēja būt viegli un vienkārši?!
Viņai nebija nekādas nojausmas par to, kas ar Marti pēc tam noticis. Kā viņam tagad klājās? Ko viņš darīja? Kas viņš ir? Vai Kamillai vajadzētu to noskaidrot? Viņa paņēma jaunu glāzi un ielēja tajā vēl viskiju. Tad viņa atvēra datoru un ierakstīja Google Marti vārdu.
Apmēram puse no meklētāja pirmajiem atrastajiem tekstiem bija saistīti ar vaļiem un putniem, bet otra puse — ar okeāna skābuma pieaugšanu. Kamilla pārlaida acis virsrakstiem un izceltajiem ievadiem. Biedējoši teksti, viņa domāja, tagad es tādu nealkstu. Viņa nolēma koncentrēties tikai uz tiem rakstiem, kas bija par roņiem un vaļiem. Pirmā bija intervija ar somu vaļu pētniekiem, Anna Simile, Outi Tervo, Sanna Kuningasta — un Marti. Rakstā Marti bija titulēts kā vienīgais vīrietis Somijā, kas nodarbojas ar vaļu pētniecību.