Nākamie rezultāti koncentrējās uz Marti zinātniskā darba prezentēšanu. Izskatījās, ka Marti visvairāk pēta to, vai dažādām vaļu un putnu sugām, tāpat kā cilvēkiem, ir sava kultūra.
Ornitologi ilgi bija domājuši, ka pārmaiņas putnu pārlidojumos saistītas tikai ar to, ka laikapstākļu kopums katru pavasari un rudeni ir mazliet atšķirīgs. Pēc Marti domām, tās saistītas arī ar kultūras mācīšanos, paaudžu nomaiņu. Viņš savā maģistra darbā bija salīdzinājis konkrētu dzērvju un baltvaigu zosu populāciju pavasara migrācijas laiku un laikapstākļu attiecības, un rezultāti bija apstulbinoši skaidri. Putnu populācijām bija spēcīga tendence pārvietoties aptuveni tajā pašā laikā un diezgan precīzi pa tiem pašiem maršrutiem vairākus gadus pēc kārtas. Tad sistēma atkal mainījās. Citiem vārdiem sakot, runa nevarēja būt tikai par vēja virzienu un lietu.
Marti maģistra darbs bija izraisījis plašu interesi, un viņš bija turpinājis attīstīt to pašu teoriju arī vaļu virzienā. Citi jūras biologi bija tieši ierosinājuši sadalīt zobenvaļu populāciju trīs dažādās sugās, balstoties uz to, vai viņi ēd zivis, roņus vai vaļveidīgos, taču Marti bija iebildis, ka atšķirības rodas no mācīšanās. Pēc Marti teiktā, cilvēki un citi dzīvnieki visu laiku meklē jaunus iztikas iegūšanas veidus un izdzīvošanas stratēģijas. Zanzibārā Abesīnijas kolobu populācija pavairojās daudzus desmitus reižu, kad tie iemācījās ēst kokogles. Pateicoties kokoglēm, Abesīnijas kolobi spēja ēst arī daudzus tādus augus un augļus, kas citādi tiem būtu nāvējoši indīgi.
Pēc Marti sacītā, cilvēks nav vienīgais dzīvnieks, kurš saprot starpību starp labo un ļauno vai sliktu un labu izturēšanos. Marti teica, ka visi bara dzīvnieki saprot labā un ļaunā jēdzienu. Kādam pētījumam viņš bija intervējis trīssimt suņu īpašniekus. Visi bija nelokāmi vienisprātis par to, ka viņu mīluļi gluži labi zina, kad izdarījuši ko tādu, ko viņi īsti nebūtu drīkstējuši darīt.
Marti rādījās aizsācis biologu aprindās garu un asu diskusiju, kad bija pateicis, ka arī zobenvaļi, kuri nogalina pelēko vaļu mazuļus, apzinās, ka dara nepareizi. Tie saprot, ka izraisa nevajadzīgas ciešanas lielām un saprātīgām būtnēm, kuru mēles un spuras tie ēd. Marti bija teicis, ka zobenvaļi, par kuriem ir runa, pat var just ļaunprātīgu, sadistisku apmierinājumu, redzot, kā viņu upuri bezpalīdzīgi grimst dziļāk jūrā un noslīkst. “Bandītiskajiem plēsoņdelfiniem jāiemāca ēst zivis vai arī tie jānogalina,” Marti pasludināja virsrakstā, kas stiepās pāri atvērumam, intervijā vadošajam Meksikas laikrakstam.
Interesanti, domāja Kamilla. Marti acīm redzami joprojām bija tieši tikpat oriģināls kā tad, kad viņi viens otru bija pazinuši. Bet kāpēc viņš bija zvanījis Kamillai tagad, pēc tik ilga laika? Varbūt viņai to vajadzētu noskaidrot.
Kamilla uzspieda mobilajā Maijas atstāto numuru. Viņa dzirdēja savienojuma signālu.
— Marti Ritola, — teica pazīstama balss.
Balss ir pilnīgi tā pati, domāja Kamilla. It kā nekas nebūtu mainījies.
Tas šķita mazliet spocīgi. It kā viņa nupat būtu aizceļojusi ar laika mašīnu gandrīz divdesmit gadu pagātnē.
— Sveiks, Marti, šeit Kamilla.
Kamilla dzirdēja, kā Marti ievelk elpu.
— Es… Jauki, ka piezvanīji, — teica Marti.
Viņš izklausījās pārsteigts. Acīmredzot viņš nebija gaidījis, ka Kamilla piezvanīs.
— Arī man prieks atkal dzirdēt tavu balsi.
Es tev rakstīšu katru dienu. Es tevi nekad neizmirsīšu.
— Kad mēs pēdējo reizi esam tikušies? — jautāja Kamilla. — Vai vismaz runājuši pa telefonu?
— Noteikti ir pagājis diezgan daudz laika, — pieļāva Marti.
Kamilla klausījās Marti elpā, viņš vilcinājās, taču tas neturpinājās ilgi.
— Tad… vai tev tuvākajā laikā ir liela steiga? — Marti interesējās.
Vai Marti zvanīja tikai tādēļ, lai apsveicinātos ar mani, vai arī viņam prātā ir kas cits, domāja Kamilla. Tas Marti, ko viņa agrāk pazina, nekad nebūtu zvanījis tikai tāpēc vien, lai apsveicinātos. Kādreizējais Marti bija zvanījis cilvēkiem tikai tad, kad viņam bija kādas darīšanas. Bet kā lai Kamilla zinātu, kā tagadējais Marti uzvedas. Cilvēki laika gaitā mainās. Cilvēks četrdesmit gados bieži ir pavisam cita persona nekā pirms divdesmit gadiem.
— Man vienmēr ir steiga, — teica Kamilla. — Bet tuvākajā laikā… ne vairāk kā parasti. Kas tev padomā?
— Man, protams, ir patīkami atkal runāt ar tevi pēc tik ilga laika, kaut vai pa telefonu, un, manuprāt, būtu jauki arī satikties un apmainīties ar jaunumiem, ja nu tev gadās kāds brīvs brīdis. Bet…
Bet — domāja Kamilla.
— …nebūtu godīgi, ja es uzreiz, jau sarokojoties, nepateiktu, ka man ir arī konkrēta darīšana.
Varbūt daži tomēr nekad nemainās, domāja Kamilla. Tas, starp citu, ir gluži patīkami. Vismaz tagad. Šajā gadījumā. Bija kaut kas, uz ko varēja paļauties.
— Es jau paspēju uz mirkli nodomāt, ka esi piezvanījis tikai manis dēļ. —
Kamilla uzmeta lūpu. — Lai parunātos ar mani. Tikai tāpēc vien, ka neesam redzējušies divdesmit gadu. Tādus sauc par cilvēcisko attiecību zvaniem. Angliski a social call.
— Nevajag jau nu uzreiz tik sarkastiski…
— Kāda tad būtu tev tā lieta? — vaicāja Kamilla.
— Gribēju jautāt, vai tu varētu finansēt vienu mazu ekspedīciju, — nobēra Marti.
Patiešām smalki, domāja Kamilla. Uzreiz vērsim pie ragiem. Vai Marti nekad nebija dzirdējis par small talk?
— Kādu ekspedīciju?
— Jūras biologu ekspedīciju. Vai daļu no tās. Pats varu apmaksāt pusi izdevumu. Man ir bankā trīsdesmit tūkstoši un par savu māju dabūšu vismaz septiņdesmit tūkstošu lielu aizdevumu. Bet domāju, ka mums vajag aptuveni divsimt tūkstošu, tā ka ar maniem iekrājumiem nepietiks, lai segtu visus izdevumus.
Marti patiešām ir tieši tāds pats kā agrāk, domāja Kamilla. Piecpadsmit gadu — vai arī deviņpadsmit —, un viņš šķita tieši tāds pats kā toreiz, kad viņi bija tikušies iepriekšējo reizi.
Bet… jūras biologu pētnieciskā ekspedīcija?
Kamilla neko nezināja par jūras bioloģiju. Pati doma viņai šķita absurda. Gandrīz tikpat absurda kā viss cits. No otras puses… varbūt viņai tagad vajadzētu ko citu, par ko domāt. Kaut ko, kas novirzītu viņas domas citur. Prom no Petera un tā, ko Nurminens bija pateicis.
Turklāt viņa manīja, ka ziņkāre ir pamodusies. Marti bija gatavs izlietot visus savus iekrājumus un ieķīlāt māju, lai segtu pusi ekspedīcijas izdevumu. Marti Ritola, kurš jaunībā naudas jautājumos bija ļoti uzmanīgs, ja ne pat skopulīgs vīrietis. Kas bija tik svarīgs, ka tas piedabūtu Marti izsviest visus ekonomiskos principus miskastē?
— Vai tev būtu laiks atnākt uz manu biroju? — Kamilla ierosināja. — Kā jau tu teici, būtu jauki redzēties, ne tikai runāt pa telefonu. īpaši, ja tev acīmredzot nav pat videotelefona. Tu varētu pie reizes paskaidrot, par ko tajā tavā jūras biologu pētnieciskajā ekspedīcijā vispār ir runa.
— Tas izcili der, — Marti uzreiz piekrita. — Kad?
Izskatās, ka ir steiga, nodomāja Kamilla.
Viņa pašķirstīja plānotāju. Katra diena bija pilna dažādu iešanu un sapulču. No agra rīta līdz vakaram. Varbūt tam, ka Peters vīlās, bija savi iemesli.
— Man šajā nedēļā nav nekā tāda īpaša, — meloja Kamilla. — īstenībā der jebkurš laiks.
— Vai tiešām?