Marti izklausījās izbrīnīts.
— Tā taču es nupat teicu.
— Vai derētu rītdien? — jautāja Marti.
Šajā lietā tiešām ir liela steiga, prātoja Kamilla.
— Ļoti interesanti… Kad tu gribētu doties prom?
— Jo ātrāk, jo labāk, — teica Marti. — Bet, ja netikšu ceļā nedēļas laikā, izdevība, visticamāk, būs palaista garām.
Oho, nodomāja Kamilla. Marti šajā sakarā jau papēži deg. Uz kādiem brīnumiem īsti veda viņa noslēpumainā ekspedīcija?
— Tu mani padari ziņkārīgu, — atzina Kamilla.
— Labi, — teica Marti. — Tāds bija mans mērķis.
7
Marti izkāpa no autobusa Lcnsiveilē, pieturā, kas atradās Keilaniemi sākumā. Viņš ieskatījās pulkstenī. Viņam bija četrdesmit piecas minūtes laika pirms tikšanās, un Kamillas birojs bija, augstākais, piecpadsmit minūšu gājiena attālumā.
Marti aizgāja līdz krastam un apsēdās uz akmens. Nokia, Kone un Fortum torņi, kas mirdzēja tēraudā un stiklā, spīguļoja saulē kreisajā pusē. Vēl daudz par tiem augstāk debesīs taisni iestieptais Keilarantas Tower bija tieši priekšā, aiz motorkuteru piestātnes. Viņš zināja, ka Norrstrand Oy galvenais birojs ir tā trešajā stāvā no augšas. Šeit ir gandrīz visa Ālto Universitātes pārvaldniecība vienā bildē, viņš nodorhāja. Vienlaikus viņš atturīgi pabrīnījās, kāpēc vairs nespēj just nekādu īpašu rūgtumu.
— Upgrading Tapiola, — Marti noņurdēja balsī.
Sarkastiskā piezīme bija saistīta ar Espo pilsētas teātrī kādreiz uzvesto izrādi, kurā kā joki parādītie megalomāniskie plāni bija vēlāk sākuši, piepildīties veidā, kas tikai mazliet atšķīrās no oriģinālā joka. Keilarantas Tower nosaukums stāstīja arī par to, ka nabaga ugru pārāriskošanās — vai indoeiropeiskošanās — joprojām turpinās. Zviedru valodas statuss gan vairs nebija tik spēcīgs kā agrāk, taču tās vietā bija ienākusi angļu valoda.
Marti skatījās, kā melnbalto baltvaigu zosu bars pietuvojas pa krasta mauriņu, pa ceļam knābādamas sulīgos, iepriekšējos gājienos vēl neapēstos zāles stiebrus. Zosis palidoja tikai dažu metru attālumā, nepievērsdamas viņam nekādu uzmanību. Dažas bija pieaugušas mātītes, taču lielākā
daļa bija šīs vasaras perējums. Mīlīgas, pūkainas, pelēkbrūnas radības. Marti saskaitīja vienpadsmit dažādus metienus. Tālāk līcī burāja paugurknābja gulbju metiens, un virs akmeņainas, meldru norobežotas šēras klaigāja mākonis jūras kraukļu. Viņi bija parādījušies Helsinku saliņās pirms dažiem gadiem, un pēc tam to skaits ātri pieauga. Garām aizlidoja trīs spalgi svilpjošas jūras žagatas burkānu krāsas knābjiem.
Helsinkiem bija savas labās puses, lai arī pilsētas kultūrpolitika ir tikpat staļiniska kā agrāk, domāja Marti. Viņaprāt, pilsētas tēvi un mātes nekad nebija pa īstam sapratuši, ko īsti nozīmē vārds “kultūra”. Vienmēr, kad kaut kur spontāni izveidojās tāds cilvēkiem piederošs un plašu popularitāti baudošs kultūras centrs kā Lepakko vai Makasiinit, to vajadzēja nekavējoties aizklapēt un aizstāt ar kādu pompozu, oficiālu kultūras centru.
Tā turpinot, no Lielajiem Helsinkiem nekad neiznāks nekāda īsta Eiropas kultūras pilsēta, sprieda Marti, vai arī līdz tam paies vēl piecsimt gadu. Vismaz. Tā vietā no Hesinkiem ir izveidojusies tāda kā Eiropas vasaras putnu galvaspilsēta. Simtiem lielu kaiju salu, kurās kopumā ir desmitiem tūkstoši ligzdu. Tūkstošiem ligzdojošu meža pīļu, baltvaidžu, Kanādas zosu un meža zosu. Bariem jūras kraukļu, paugurknābja gulbju, ziemeļu gulbju un lielo pūkpīļu. Daudz nirējpīļu un milzīgs daudzums mazāku zosveidīgo. Vairāki uz centra augstceltņu jumtiem ligzdojoši ūpju pāri. Skaisto baltvaigu zosu, ūdensputnu un bridējputnu migrācija. Nekur citur Eiropas galvaspilsētās pavasaros un vasarās nav tikpat daudz liela izmēra spārnainu.
Marti vēlreiz ieskatījās pulkstenī. Līdz norunātajam tikšanās laikam bija piecpadsmit minūšu. Bija laiks doties. Viņš sāka soļot uz Keilarantas Tower pusi.
Lejasstāva apsargs pārbaudīja, ka viņš atzīmēts viesu sarakstā, un lūdza uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Marti uzbrauca ar liftu uz trešo stāvu no augšas un nospieda durvju zvana pogu.
Kamillas sekretāre, saraukusi pieri, viņu aizdomīgi nopētīja. Varbūt man vajadzēja saķemmēt matus, domāja Marti. Sekretāres skatiens aizklīda līdz viņa melnajam T kreklam un sākotnēji tādas pašas krāsas, bet nu jau daļēji pelēki novalkātajām biksēm. Sieviete nosodoši skatījās uz Marti balto
auduma tašu un kartona rulli, kas no tās līda laukā. Dokumentu portfelis un uzvalks, iespējams, būtu labāk iederējušies Keilarantas Tower atmosfērā, domāja Marti. Vai es, viņasprāt, izskatos pēc terorista? Vai parasta hipija?
Sekretāre ielaida Marti Kamillas kabinetā. Pirmais, ko Marti pamanīja, bija vērienīgais skats, kas pa lielajiem logiem pavērās uz Helsinku salām un atklāto jūru. Vispirms mežainas salas. Tālāk pelēkas klintis bez kokiem. Tad tikai zili mirdzoša, atklāta jūra.
Aiz platā rakstāmgalda sēdošā sieviete viņam bija sveša. Biezo matu gaišā krāsa bija tā pati, kas agrāk, taču viss pārējais bija citāds.
Viņa Kamilla bija brīnišķīga, pretrunu pilna jauna sieviete. Kamiliai labākajā vai sliktākajā gadījumā bija starojums, jauda un harisma, kuras pietiktu vairākiem cilvēkiem. Viņa bieži apzināti bija ģērbusies provocējoši un arī citādi uzsvērusi savu bezbailību. Vienlaikus zem čaulas viņa tomēr bija pārsteidzoši vāja un ievainojama un vēl daudzējādā ziņā nepārliecināta par sevi, savām vēlmēm un izvēlēm.
Šai Kamiliai bija lietišķs ietērps, kārtīgs matu sakārtojums, daudz kosmētikas un nopietna vai pat skarba sejas izteiksme. Kamillas seja salocījās smaidā, kad viņa sveicināja Marti, bet smaids bija uzspiests, un no tā nenāca patiess siltums.
Vai šai tagadējai Kamiliai Norstrandai vispār bija kāda saistība ar to jautro, jauno sievieti, ko viņš reiz bija pazinis un kurā bija iemīlējies?
Es biju muļķis, Marti teica sev. Ko es īsti gaidīju? Deviņpadsmit gadi pārmaina cilvēku, un divsimt miljonu eiro īpašums pārvērš viņa iedabu un visu viņa personību vēl vairāk.
— Det var lānge sen,' — teica Kamilla zviedriski.
— Det ar sant,2 — atbildēja Marti.
Marti nodomāja, ka Kamilla varbūt ir vēl skaistāka nekā tad, kad viņi bija viens otru pazinuši. Kad viņi gāja uz randiņiem, Kamilla savā ziņā bija vienkārši jauka, lai gan viņa bija pratusi to noslēpt ar ģērbšanās stilu un zināmu noslēpumainību. Tagad viņa, pieaugusi un nobriedusi, bija pievilcīga,
1 Ilgs laiks pagājis (zviedru vai).
2 Tā gan (zviedru vai).
izskatīga sieviete. Tas gan šajā reizē nepalīdzēja, drīzāk gluži otrādi. Marti pēkšņi sajutās nervozs, un viņu kaitināja, ka viņš bija nolaidis savu zviedru valodu līdz tik sliktam līmenim.
— Det var bra du kunde se mig,] — Marti turpināja savā neveiklajā zviedru valodā. — Du maste vara mycket…2
Marti piepeši saprata, ka viņš neatceras, kā zviedriski ir “aizņemts”. Brāttomlig? Nē, tas neizklausījās pareizi. Man vajadzētu teikt ko citu, viņš domāja, bet apjuka, un prātā nenāca citi zviedriski teikumi, vienīgi man maste ta till hānsyn de samhālleliga synpunkterna.3 Tas varbūt tieši tagad neko sevišķi nepalīdzēs, Marti izmisīgi nodomāja. Turklāt, vai pareizi bija se ta hānsyn till, nevis ta till hānsyn?i Kādā secībā jāliek vārdi? Un kā vispār zviedriski ir “jūras bioloģija”? Havsbiologi?