Выбрать главу

Kamilla ieinteresēta vēroja Marti bēdīgo stāvokli un nolēma viņu atpestīt.

—   Runājam somiski, — ierosināja Kamilla. — Ja tā tev ir vieglāk.

Kamilla vienmēr bija runājusi perfektā somu valodā, lai arī zviedru

bija viņas dzimtā valoda. Turklāt viņa ātri apguva jaunas valodas, ne tā kā Marti, kam jaunu valodu iemācīšanās vienmēr prasīja lielu piepūli. Marti laika gaitā darba uzdevumu vai aizraušanos dēļ bija nācies pamācīties spāņu, angļu un mazliet arī vjetnamiešu un dāņu valodu, un tā rezultātā viņa sākotnēji trauslās zviedru valodas prasmes bija apglabātas zem čet­rām citām svešām valodām.

—   Tu noteikti esi ļoti aizņemta,— Marti turpināja somiski.

—  Tas ir tik relatīvi,— Kamilla attrauca.

Marti atkal pagriezās, lai paraudzītos uz jūras ainavu, kas pavērās aiz loga. Kā mazus, asus pīķus viņš varēja izšķirt Tallinas augstāko celtņu un baznīcas torņu smailes. Tās izurbās tieši aiz horizonta.

—   Burvīgs skats, — atzīmēja Marti.

1 Patīkami, ka tev ir laiks mani satikt (zviedru vai.).

2 Tu noteikti esi ļoti… (zviedru vai). ,

3 Ir jāņem vērā sociālie aspekti (zviedru vai).

4 Gramatiska iepriekšējā teikuma variācija, kas nozīmi nemaina.

—  Tas ir tīri labs, — piekrita KamiUa.

Marti pamanīja, ka Kamilla šķiet nerunīga. Savārgusi. Vai pat skumja. Zem acīm bija tumšas ēnas, it kā viņa nebūtu gulējusi vairākas naktis. Kaut kas acīm redzami nospieda Kamillu. Marti nezināja, ar ko tas saistīts. Vis­maz Kamillas uzņēmumam, kā stāstīja avīzes, joprojām iet labi.

—  Tu gribēji ar mani runāt par kaut kādas ekspedīcijas finansēšanu, — Kamilla ķērās pie lietas. — Vai gribēsi kafiju?

—   Paldies, labprāt.

—   Melnu un bez cukura, ne tā?

—   Jā, — apstiprināja Marti. — Tu atceries!

Kamilla piegāja pie galdiņa un atnesa Marti tasi kafijas.

—   Bulciņu? — viņa jautāja.

—   Kāpēc ne, — piekrita Marti.

Kamilla izcēla no maza groziņa svaigu, pēc skata gardu smalkmaizīti ar lāceņu ievārījumu un uzlika uz Marti šķīvja.

—   Kā tev klājas? — jautāja Marti.

Kamilla vēroja jūru un izvairījās no Marti skatiena. Afrikānis būtu at­bildējis, ka, paldies, labi, Kamilla sarkastiski domāja. Afrikānis teiktu, ka viss ir labi, pavisam labi, ka nevarētu būt labāk, izņemot to, ka nupat esmu atstāta viena kā pirksts un piedevām uzzinājusi, ka esmu neārstējami slima.

—  Ar ko tā tava ekspedīcija būtu saistīta? — Kamilla mainīja sarunas tematu.

—   Cik daudz tev ir laika?

To arī es gribētu zināt, Kamilla drūmi nodomāja. To gan mēs visi vien­mēr gribētu zināt. Viņa paraustīja plecus.

—  Šodien man nav nekā sevišķa, — teica Kamilla. — Tā ka man ir laiks stundu, divas. Ja vajag, arī vairāk.

Viņa bija lūgusi Maiju atcelt visas tāsdienas tikšanās. Maija uz viņu bija paskatījusies ar nopeļošu skatienu, taču tad ķērusies pie darba. Marti iemalkoja kafiju un domāja, ar ko lai sāk.

—  Tev ir pazīstams tāds jēdziens kā kriptozooloģija? — jautāja Marti.

Kamilla sarauca pieri.

—   Vispār jau nē, — atzina Kamilla.

—   Tā pēta dzīvniekus, kuri, pēc vietējo iedzīvotāju teiktā, pastāv, bet kuru esībai nav neapstrīdamu pierādījumu, — iesāka Marti. — Jeb tā sauk­tos kriptīdus.

—   Kriptīdus?

Jēdziens bija Kamillai jauns.

—   Kriptīds burtiski nozīmē apslēptu dzīvnieku, — izskaidroja Marti.

—   Daļa no tiem vienmēr ir bijuši tikai mīts. Daļa ir kādreiz pastāvējuši, taču vēlāk izmiruši. Un daži dzīvo joprojām, taču ir uz izmiršanas robežas vai dzīvesveida dēļ praktiski nepamanāmi.

—   Tātad kā Lohnesa briesmonis vai sniega cilvēks! — Kamilla iesmējās.

—   Tie ir slavenākie gadījumi, — apstiprināja Marti bez apjukuma.

—   Piemēram, loti iespējams, ka Lohnesa kriptīds patiešām pastāv.

Rādās, ka šī diena izvērtīsies vēl dīvaināka nekā vakardiena, nodomāja

Kamilla. Viņai šķita, it kā viņa skatītos uz visu no tālienes, kā pieaicināts novērotājs. It kā nekas nebūtu noticis, visādā ziņā ne ar viņu pašu. Nereālā šķituma sajūta pastiprinājās, kad Marti atvēra savu mapi un pasniedza Kamillai biezu, augšējā stūrī sakniedētu kaudzi A4 lapu.

—   Te ir saraksts ar mazliet vairāk nekā tūkstoti zināmā mērā ticamu kriptīdu. Tas ir Britu Kolumbijas kriptozooloģijas zinātnes kluba jeb BCDCC izveidots. Pilns oficiālais nosaukums tātad ir British Columbia Scientific Cryptozoological Club.

—   Vai to tu mūsdienās pārstāvi? — jautāja Kamilla.

—   Esmu tā loceklis, bet ne vairāk.

Kamilla paķēra katalogu. Tas sākās ar virsrakstu “Zīdītāji — 212”. Pir­mais vārds sarakstā bija “Adjule (suns, Ziemeļāfrika)”. Tam sekoja “Ahool (sikspārnis, Dienvidaustrumāzija)”, “Ahuitzotl (ūdrs, Meksika)” un “Alula (valis, Indijas okeāns)”.

Kamilla šķirstīja sarakstu tālāk:

24. BLACK TIGER (INDIA)

25. BLOOD-SWEATING HORSE (E. ASIA)

26. BLUE HORSE (S. AFR)

27. BLUE TIGER (CHINA)

28. BOKYBOKY (CIVET, MADAG.)

29. BOOAA (SENEGAL)

30. BORDEAN TIGER

Šķita, ka saraksts nekad nebeigsies.

58. DRE-MO (BEAR, TIBET)

59. EARTH HOUND (ENG.)

60. EASTERN PUMA (USA/CANADA)

61. ECUADOREAN GROUND SLOTH

62. ELEPHANT-DUNG BAT (E. APR)

63. ELLENGASSEN (SLOTH, ARG.)

64. ESAKI-PAKI (PIG, S. AMER.)

65. ETHOPIAN DEER

66. ETHOPIAN HYRAX

Pa vidam kāds īpaši interesants vai dīvains dzīvnieks pievērsa Kamillas uzmanību, piemēram,

76. GIANT HYRAX OF SHAANXI (CHINA) vai

99. ITZCUINTLIPOTZOTLI (DOG, MEX.)

Šaņsi milzu klinšu damans un itzcuintlipotzotlisuns, domāja Kamilla. Dīvaini. Patiešām dīvaini.

—   Daži no saraksta dzīvniekiem gandrīz droši joprojām pastāv, — piezīmēja Marti. — Piemēram, 142. numurs jeb onza.

—   Onza7 .

—  Tā acīmredzot ir kaut kāda meksikāņu puma vai kaķis, kas ļoti at­gādina pumu. Pēc visa spriežot, tas ir ļoti rets, uz izmiršanas robežas. Var­būt to vairs ir mazāk par desmit indivīdiem.

Kamilla nekad nebija dzirdējusi par pumām radniecīgu plēsīgu kaķi ar nosaukumu onza.

—   Vietējie pret to izturas tieši tāpat kā pret jebkuru citu pazīstamu dzīvnieku, — apstiprināja Marti. — Lai arī neviens pētnieks to nekad nav redzējis, mums īsti nav nekāda iemesla apšaubīt to, ka onza būtu reāli pa­stāvoša suga. Tagad jau ir gandrīz skaidrs, ka tas paspēs izmirt, pirms to ieraudzīs pirmais oficiālais dabas pētnieks.

Cik skumja doma, domāja Kamilla. Viņa ievēroja, ka Marti kafijas krūze ir tukša, un aizgāja pēc kannas.

—   Paldies, — teica Marti.

Kamilla pielēja viņa krūzi pilnu. Tad viņa ielēja arī sev. Lai arī īstenībā man vajadzētu ko mazliet stiprāku par kafiju, Kamilla domāja. Viņa tomēr neaizgāja paņemt viskiju no skapīša. Viņa negribēja atstāt Marti iespaidu, ka ir alkoholiķe.

—   No dažādiem teiksmainiem hominīdiem vai hominīniem, cilvēku mežonīgajiem brālēniem un māsīcām, pazīst apmēram pusotra simta sugu, — turpināja Marti. — Eiropā sešas, Āzijā apmēram septiņdesmit, Ziemeļ­amerikā un Dienvidamerikā ap četrdesmit, Āfrikā divdesmit četras, Aus­trālijā apmēram desmit.

Par kādiem brīnumiem Marti īsti runā, Kamilla distancēti domāja. Viņas skatiens aizklīda jūrā, uz zemajām klinšu saliņām. Ko es darīšu ar savu dzīvi, viņa jautāja sev. Ko lai es daru tagad, kad nekas vairs nav palicis? Kad nekā, kas ir patiešām svarīgs, vairs nav? Marti nepamanīja, ka Kamillas uzma­nība ir atslābusi.