— Tas gan, protams, īstenībā nenozīmē simt piecdesmit dažādas sugas,— Marti aizrautīgi turpināja. — Domāju, ka daudzi hominīdi ir pazīstami ar dažādiem nosaukumiem dažādās zemēs un atšķirīgās valodu grupās. Īstenībā sugu noteikti ir daudz mazāk.
Kā gan viņš var būt tik ļoti aizrāvies, Kamilla apātiski nodomāja. Vai kā vispār kāds var būt ar kaut ko aizrāvies? Vai cilvēki nesaprot, ka nekas vairs nepastāv?
— Turklāt var būt, ka visi šie zinātnei nepazīstamie hominīdi ir jau izmiruši,— Marti nobubināja.
— Mūsdienās mēs droši zinām, ka līdzās Homo sapiens vienlaikus ir dzīvojuši arī citi hominīdi, piemēram, neandertālieši, Floresas cilvēki un, iespējams, arī daži citi cilvēkveidīgie. Bet sāk kļūt skaidrs, ka visas šīs sugas jau sen ir izmirušas. No tām vairs nav palicis nekas, kā vien bagātīgs klāsts dažādu nostāstu par troļļiem un gobliniem.
)ēga, domāja Kamilla. Man tagad steidzami vajadzīga jēga. Lietas, kas kaut ko nozīmē.
— Vadoties pēc nostāsta, ebu gogot jeb tos sīkos Floresas cilvēkus iznīcināja pirms aptuveni trīssimt gadiem.
Marti pavisam noteikti rūp tas, par ko viņš runā, domāja Kamilla. Viņš joprojām dzīvo jēgas pasaulē. Mana pasaule ir tukša.
— Pēc nostāsta, cilvēkiem apnika, ka alās dzīvojošie ebu gogot visu laiku zog ēdienu un arī šo to citu, — Marti klāstīja. — Tāpēc tie devās pie alām un aizdedzināja lielu zaru kaudzi pie to ieejas. Alas drīz vien piepildījās ar dūmiem, bet cilvēki turpināja dedzināt zarus vēl vairākas stundas, un pēc tam vairs neviens netika redzējis kaut vienu ebu gogot.
Marti atkal cieši palūkojās uz Kamillu.
— Stāsts, protams, var būt izdomāts, bet tas izklausās… kaut kā ticami. Šķiet kā īsts.
Kā nokļūt atpakaļ nozīmju pasaulē, domāja Kamilla. Tieši tagad visa pasaule ir tik ļoti… viegla. Viegla kā spalva. Tukšs gaiss.
— Arī vairāki citi eiropiešu kriptīdi visdrīzāk ir izmiruši jau sen, ari kādreiz pastāvējušās sugas. Citur pasaulē tomēr var būt vēl daudz tādu zinātnei nepazīstamu sugu, kas turas pie dzīvības. Piemēram, mūsu pazīstamais draugs jetijs, ko jau pieminēji.
Jetija pieminēšana iztrūcināja Kamillu no domām.
— Tu tici, ka jetijs pastāv? — viņa protestēja. — Baismīgais sniega cilvēks?
Pēc Kamillas domām, .šāds apgalvojums bija vairāk nekā mazliet smieklīgs, bet Marti viņas neticīgums nesamulsināja.
— Nepālas un Tibetas kalnaino apgabalu iedzīvotājiem jetijs ir tikpat īsts kā citi retāki dzīvnieki, kā Tibetas zilais lācis, — aizstāvējās Marti. — Zilais lācis ir oficiāli pastāvoša suga, lai arī neviens pētnieks to nekad nav redzējis,
jo muzejos ir atrastas piecas to ādas un divi galvaskausi. Manuprāt, mums tomēr vajadzētu pievērst vairāk uzmanības otram līdzīgam teiku dzīvniekam, kas dzīvo Altaja kalnos un Mongolijā un ko dažādās zemēs pazīst kā almastu, almu vai almasu. Man tas izklausās visai ticami. Bet arī tas nav nekāds briesmonis. Nepavisam. Briesmoņi ir tikai amerikāņu un japāņu filmās!
Varbūt man vajadzētu aizceļot uz Nepālas kalniem un nodarboties ar transcendentālo meditāciju kādā eksotiskā budistu klosterī, Kamilla distancēti domāja. Cits variants varētu būt jetija meklēšana augstākos kalnos. Varbūt es nomirtu no kalnu slimības vai paliktu zem sniega lavīnas. Tas varētu būt pavisam labs risinājums. Vismaz es kaut ko justu, uz mirkli. Kaut vai sāpes.
— īpaši šie Otrā pasaules kara laika stāstījumi, kuros nakts maiņas kareivji ir nošāvuši almus, noturot tos par ienaidnieka kareivjiem, ir atstājuši uz mani iespaidu, — turpināja Marli. — Palasi šo!
Laikam jau mēs tagad vairs neesam uz viena viļņa, Kamilla domās nopūtās.
— Orangdalams, Malaizija, — viņa tomēr lasīja. — Orangekors, Malaizija, Oranggadangs, Indonēzija, Organggugu, Indonēzija, Organgpendeks, Indonēzija.
Orang? Prātoja Kamilla. Orang kā orangutanā? Marti saprata, kas maisījās viņas prātā, un atbildēja uz jautājumu, pirms Kamilla bija paspējusi pateikt to skaļi.
— Orangutans agrāk bija Eiropā leģendārs mītu dzīvnieks, kura pastāvēšanai pilnīgi neviens neticēja. Tagad tie ir zoodārzos, tā ka orangs jeb, burtiski somiskojot, meža cilvēks vairs nav nekāds kriptīds. Bet kā ar pārējiem? Vietējiem tie ir tikpat īsti kā orangutans. Ja nu kādi no tiem norāda uz sugām, kas vēl tik tikko turas pie dzīvības, bet pamazām izmirst?
Kamilla turpināja šķirstīt katalogu.
— Saldūdens kriptīdi — 119? — Kamilla brīnījās.
Simt deviņpadsmit dažādu ezera briesmoņu? Tas nu gan šķita pavisam neticami!
Afanc, Aidakhar, Altamaha-ha, lasīja Kamilla. Amhuluk, Anfish, Banib, Big Wally, Bozho, Cressie, Cryttie, īgopogo. Kussie. Messie. Morag, Nahuelito,
Nessie… Nesijā izklausījās pazīstamāka nekā citi saraksta vārdi. Bet tas turpinājās: Storsjodurjet. Tanivvha. Ular Tedottg. Wewiwilemita Manelu…
— Vai tiešām tu tici, ka šie visi var būt īsti dzīvnieki? — Kamilla izmeta. — Neāksties.
Kamilla izskatījās tik sašutusi, ka Marti vajadzēja smieties.
— Vai tev ir atlants? — viņš jautāja.
Kamilla piegāja pie grāmatplaukta un izvilka no turienes lielu atlantu angļu valodā. Marti to pašķirstīja un atvēra pie Ziemeļeiropas.
— Eiropā nopietni ņemami nostāsti par ezeru briesmoņiem nāk no šejienes.
Marti pirksts apvilka ap Skotiju.
Nu, protams, Kamilla uzreiz nodomāja. Lohness!
— Un šeit, — papildināja Marti.
Marti rādītājpirksts iezīmēja kartē otru apli ap Zviedriju un Norvēģiju.
— Bet to nav, piemēram, Somijā, lai arī mums ir ap divsimt tūkstošiem ezeru. Tāpat to nav Itālijas vai Grieķijas ezeros un arī ne Kaspijas jūrā. Ne Lādogas ezerā, ne Balatonā, ne Spānijas vai Vācijas ezeros. Tā ka nepietiek vien ar ezeru eksistenci. Vajag arī citus izskaidrojamus faktorus.
— Kā ar kultūras faktoru? — Kamilla vedināja.
— Tā, it kā Eiropā tieši skoti, zviedri un norvēģi būtu īpaši pakļāvīgi masu histērijai? — vaicāja Marti un to apdomāja. — Starp citu, izklausās pēc diezgan labas teorijas. Es tev ticu!
Kamilla parādīja Marti mēli un uzreiz saprata, cik bērnišķīgi tas būs izskatījies.
— Vai tev pašam ir kāds labāks ierosinājums? — Kamilla izaicināja.
Marti atvēra Ziemeļamerikas karti un virzīja pirkstu uz cietzemes ziemeļu daļu.
— Otra lielā ezeru briesmoņu kolekcija ir šeit. Šajos Kanādas apgabalos, daļēji arī Savienoto Valstu daļā. Kas ir kopīgs visām šīm vietām?
Kamilla kādu mirkli bija apjukusi, bet tad apjausma izskrēja cauri viņas smadzenēm kā zibens.
— Tātad tu saki, ka…
— Tieši tā, — Marti dedzīgi pamāja ar galvu. — Visi šie apgabali pēdējā ledus laikmetā ir atradušies zem ledāja. To garoza pēc tam ir pacēlusies par vairākiem simtiem metru, vietām pat daudz vairāk. Pēc jaunākajiem aprēķiniem, piemēram, zem Austrumantarktiskā ledāja augstākās vietas iespiestā bedre bija nevis kilometru, bet pat trīsarpus kilometru dziļa. Tādējādi ir pat neizbēgami, ka tad, kad pārtrūka ezeru savienojums ar jūru, šādu apgabalu ezeros paliktu slazdā dažādi dziļjūras iemītnieki. Ezeru briesmoņi tātad pieder pie tās pašas kategorijas, pie kuras Saimā un Peijennes pogainie roņi. Vai Lādogas un Baikāla roņi.
Tas tiešām izklausās gluži ticami, domāja Kamilla. Izņemot to, ka Marti teorijai bija daži acīm redzami trūkumi.