— Arī Somijas garoza ir cēlusies, — uzstāja Kamilla. — Arī virs Somijas bija kilometriem ledus. Kāpēc mums nav ezeru briesmoņu?
Marti priecīgi pasmaidīja. Arī tolaik, kad viņi bija kopā, Marti izbaudīja labus pretargumentus. Kad Kamilla ieskatījās rūpīgāk, viņa redzēja Marti acu kaktiņos mazas krunciņas, bet citādi Marti izskatījās vismaz desmit gadu jaunāks par saviem gadiem. Viņš joprojām bija slaids un muskuļots, viņam nebija ne pusmūža vīrieša alusvēderiņa, ne sirmu matu. Norūdītā āda un iedegums norādīja, ka viņš daudz laika pavada ārā. Marti jau jaunībā bija zvērināts āra cilvēks. Turklāt jūras biologiem taču vajadzēja daudz laika pavadīt jūrā. Patiešām, Marti arī tagad ir diezgan pievilcīgs, Kamilla atzina.
— Var būt, ka mūsu ezeri ir vienkārši pārāk pazeminājušies, — turpināja Marti. — Aizsērējuši vai pazuduši līdz ar zemes pacelšanos. Ari mums kādreiz bija vērtīgi ūdensdzīvnieki, un cilvēki pret tiem izturējās ļoti nopietni. Somiem bija ūdensgari, un sāmiem bija savi kaetkieli jeb cēcieli, neesmu gluži drošs par pareizu izrunu. Tie bija sami un stores, kas palikuši kā cietumnieki mūsu ezeros.
Kamilla atcerējās redzējusi kādā muzejā trīs vai četrus metrus garu samu, kas bija izzvejots no kāda Somijas ezera. Tas bija biedējoši liels, īpaši galva bija ievērības cienīgā izmērā. Kamilla iedomājās rāmu naksnīgu ezeru un četrmetrīgu samu parādāmies virs ūdens blakus mazai airu laiviņai. Jēziņ, kā tas būtu pārbiedējis, viņa domāja.
— Lielās stores agrāk bija vēl lielākas par samiem, — teica Marti. — Pat astoņus vai deviņus metrus garas. Tik garas kā joslvalis vai krietni paliels plēsoņdelfins. No muklājiem dabūja prāvus milzeņus vēl astoņpadsmitajā gadsimtā.
— Tātad tu gribi teikt, ka visi tie ezeru nezvēri patiesībā ir… tikai zivis? — jautāja Kamilla.
Viņa piepeši apjauta, ka izklausās dziļi vīlusies. It kā viņa būtu maza meitene, kas nupat dabūjusi jaunu interesantu lelli un uzreiz to pazaudējusi. Viū kā bērns, kam nupat pateikts, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē.
— Pavisam noteikti, — apstiprināja Marti. — Simt procentu. Vismaz vairākums. Kad liela izmēra jūras dzīvnieki paliek kā relikti par cietumniekiem iekšzemes ūdeņos, tad, protams, lielākā daļa no tiem vienmēr ir zivis. Turklāt, spriežot pēc aprakstiem, ezeru briesmoņi tikai retumis paceļas līdz ūdens virsai. Ja tiem nevajag regulāri pacelties līdz virsai, lai elpotu, tie nevar būt zīdītāji, rāpuļi, dinozauri, bruņurupuči vai varžveidīgie. Tad atliek vien zivis.
— Tātad Lohnesa briesmonis visdrīzāk ir… tikai zivs?
— Nu, nesaki taču visu laiku, ka tikai zivs. Kāda gan zivīm vaina? Kas tev ir pret tām?
Nekas jau, nodomāja Kamilla. Tomēr…
— Man vajadzētu tevi kādreiz aizvest panirt tur, kur ir milzu rajas. Vai pasnorkelēt milzu haizivju bara vidū, — noņurdēja Marti. — Tas iemācītu tevi respektēt zivis. Milzu haizivis ir, zini, diezgan iespaidīgi, acīm redzami aizvēsturiski dzīvnieki.
Varbūt man pat vajadzētu piekrist tādam priekšlikumam, domāja Kamilla. Marti noteikti ir redzējis tik daudz.
— Un kā ar šiem? — jautāja Kamilla. — “Marinē cryptids, 23. Okeāna nepazīstamie dzīvnieki?” Tikai divdesmit trīs?
— Tas nav nopietni, — izspēra Marti. — Okeānā bez šaubām ir vismaz simt reižu vairāk nepazīstamu sugu radību nekā uz sauszemes. Viņas tikai ir grūti ieraudzīt, jo tās ir par mums daudz ātrākas un ūdenī var redzēt tikai nelielu gabaliņu uz priekšu.
Marti izteiksme kļuva domīga.
— Kā būtu, ja mēs te mazliet atbrīvotu vietu? — jautāja Marti. — Tas ir, uz šī galda.
— Protams, — teica Kamilla.
Marti aizstūma tukšās kafijas tasītes un citus traukus uz galda malām. Kas te tagad būs, brīnījās Kamilla.
— Es varu tos aiznest, — viņa piedāvāja.
— Lai paliek, — atteica Marti. — Mums tos vajadzēs!
Marti izņēma no savas tašas kartona futrāli un no tā — sarullētu karti. Kad viņš atritināja karti, tā uzreiz centās saritināties atpakaļ, bet Marti novietoja kafijas krūzītes un šķīvjus uz stūriem smagumam.
Kamilla redzēja, ka tā ir kādas ļoti vecas kartes kopija. Bija skaidrs, ka tajā attēlota Ziemeļeiropa un tai tuvākie reģioni, bet pussalas un salas bija sazīmētas neprecīzi un neskaidri. To formas bija kļūdainas, un arī mērogs nebija īsti pareizs. Karte bija pilna ar nosaukumiem latīņu valodā un ar zīmētiem attēliem. Cilvēki ar zobeniem, musketēm un lielgabaliem. Cilvēki zirgu vilktās kamanās, kuģos un uz slēpēm. Tad vēl daudz dzīvnieku. Lāču, vilku, zirgu — un vesels klājiens jūras nezvēru, kas bija cits par citu dīvaināki. Milzīgi vēži ar astoņām un desmit spīlēm, no kuriem viens savās spīlēs bija sagrābis pēc skata niecīgu cilvēku, kas nelaimīgi spirinājās. Bezgala lieli, grumbaini radījumi, kas uzbruka burukuģiem un izpūta gaisā augstas strūklas. Un dies zina kas vēl. Augšējā labajā stūrī drukātiem burtiem bija rakstīts: ANNO DNI1539. Es esmu redzējusi šo jau agrāk, domāja Kamilla, jau tad, kad biju pavisam maza.
— Vai tu zini, kas tas ir? — jautāja Marti.
— Saprotams, — teica Kamilla. — Olava Magnusa Carta Marina no 1539. gada. Jūras karte ir pazīstama ar to, ka tā ir pilna visādu pilnīgi izdomātu jūras nezvēru.
Marti dīvaini paskatījās uz Kamillu.
— Un kā būtu, ja es tev pateiktu, ka visi jūras briesmoņi kartē ir pastāvoši, zināmi dzīvnieki? Vai, pareizāk sakot… visi, izņemot divus.
8
Kamilla Norstranda skatījās uz veco karti, kas bija izklāta pa galdu, uz Olava Magnusa Gotusa 1539. gada Carta Marina. Viņa ar vieglu izbrīnu pamanīja, ka karte sāk raisīt viņā ziņkāri. Tikai mazliet, bet tomēr. Jo Marti nupat bija iebildis, ka Carta Marina attēlotie jūras nezvēri ir eksistējoši, pazīstami dzīvnieki.
Visi, izņemot divus.
Ko īsti viņš bija domājis, brīnījās Kamilla un skatījās uz kartē uzzīmēto milzīgo vēzi. Tas bija attēlots lielāks par burukuģi. Vai tas bija kāds joks? Ja bija, Kamilla to nesaprata.
— Aizmirsti uz mirkli visas fotogrāfijas Un filmas par zemūdens pasauli, ko esi redzējusi, — mudināja Marti. — Sešpadsmitajā gadsimtā tādu nebija. Pirmie zem ūdens uzņemtie video ir tikai no 1984. gada un pirmās fotogrāfijas ar dzīvu milzu kalmāru tika uzņemtas, ja pareizi atceros, 2008. gadā. Domā tikai par to, kādus dažādus jūras dzīvniekus var saskatīt virs ūdens. Nesatraucies pārāk par to, ka daudzas detaļas ir krietni greizas.
Kamillas acīs atausa saprašana.
— Tu tātad domā, ka…
Marti skatījās uz Kamillu sajūsmināts par to, cik ātri viņa atkal bija uztvērusi viņa domu gājienu.
— Visi šie lempīgie jūras briesmoņi, kuriem ir milzīgi liela galva un kas izpūš divžuburu strūklas, saprotams, ir gludvaļi, — iesāka Marti. — Tātad reāli vai nu Grenlandes vaļi, Ziemeļu gludvaļi vai Dienvidu gludvaļi. Olava
Magnusa laikā tie bija stipri parasti. Tie bija no visiem Atlantijas okeāna vaļiem visredzamākie. Viņi bieži piepeld visai tuvu krastam. Turklāt tie ir gan lēni, gan ziņkārīgi. Arī mūsdienās tie bieži noberzē parazītus no savas ādas gar kuģu sāniem.
Marti reiz bija redzējis, kā liels melnais valis bija izmantojis Saimonstaunas ostā noenkuroto Dienvidāfrikas flotes korveti, lai pakasītu muguru. Par spīti izmēram, mūslaiku bruņukuģis vaļa dēļ bija šūpojies pārsteidzoši spēcīgi.
— Kā tu vari būt tik drošs, ka tie ir tieši gludvaļi? — jautāja Kamilla.